Par patriotismu un kinofilmām

Patriotiskajai nedēļai par godu noskatījos Rīgas Sargus un Džimlairūdirallalā. Mums ir vēl dažas filmas, kas nereti tiek uzskatītas par patriotiskām, kā piemēram, Sapņu komanda. Arī Ceplis tiek gandrīz nemainīgi pārraidīts ap 18. novembri. Izskatās, ka šai komandai varētu pievienoties arī Pie bagātās kundzes, ko LTV1 rādīs šajā nedēļas nogalē. Patriotiskais parasti nozīmē kaut ko, kas saistīts ar valsti un pat ne vienkārši valsti, bet gan ar konkrētu valstisku tradīciju, ja gribat – ar režīmu. Ir filmas, kas ir patriotiskas vienā virzienā, bet citā virzienā – pavisam nepatriotiskas. Tā, piemēram, padomju laika patriotiskās filmas par Otro Pasaules karu droši vien mūsdienās vairs nebūs neko patriotiskas, jo uzsver kāda cita režīma izcilos sasniegumus. Tāpēc šoreiz, skatoties filmas un atceroties tās, kuras biju redzējis jau agrāk, pievērsu uzmanību, kā tajās attēlota Latvijas valsts, politiskā iekārta. Un izrādās, ka tās visas, neatkarīgi no tā, vai uzņemtas padomju laikā vai 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, vieno tā pati stīga – labi, ka ir tādi krietni darba cilvēki, tie nes sevī visu tautas dzīves jēgu un tikai pateicoties tiem mēs vēl kaut kā varam noturēties pretī valsts divkosīgajai un nepatīkamajai eksistencei.

Rīgas sargi: viens Rīgas strādnieks, izstaigājis visu Krieviju kā streļķis, atgriežas Latvijā. Politiķi jau ir sarūpējuši balto karogu un gatavojas atdot Rīgu Bermontam. Politiķi ir nobijušies, domā tikai par savu ādu. No viņiem Kārļa Ulmaņa (filmā dēvēta par Prezidentu) tēls ir mazliet pozitīvāks, bet labākais, ko viņš var darīt, ir ļaut tautai pamēģināt. Ja sanāks – sanāks, nesanāks – arī labi – celsim augšā balto karogu Rīgas pils tornī. Labi, ka ir šis viens strādnieks ar saviem čomiem – arī strādniekpuikām un tauta vispār, jo tā pret šo valsts nožēlojamo spiedienu kaut kā tomēr iztur un uzvar.

Sapņu komanda: daži uzņēmīgi indivīdi smagi strādā un tic savām spējām uzvarēt. Tikmēr valdības namā tiek vērptas intrigas, ministri gļēvi izmanto situāciju savā labā un faktiski nogremdē vienkāršās, strādīgās tautas izloloto projektu. Atkal jāpriecājas, ka tauta iztur Latvijas valsts nelietīgā tēla priekšā.

Džimlairūdirallalā: Pensionāri izdomā atteikties no pensijas un iet armijā, tādā veidā izvelkot valsti no finansiāla kraha un paši sevi no nabadzības (jo armijā dod bezmaksas pusdienas un visu pārējo dzīvei nepieciešamo). Filmā darbojas arī ministru prezidents (tāpat kā abās iepriekšējās) un ministrs (tāpat kā abās iepriekšējās). Un ko viņi dara? Pareizi, uzminējāt – ministru prezidents gļēvi skatās, lai tikai to visu labi novērtētu ārzemēs un lai publicitāte būtu pozitīva, vienlaikus bārstot tehnokrātisku žargonu, bet ministrs iesūta sabotieri, lai tas pensionāru lielisko projektu nogremdētu.

Padomju laikā radītās filmas (Ceplis un Pie bagātās kundzes) ir tapušas kā karikatūras par Latvijas valsti, to mērķis bija parādīt, cik tā bija izkurtējusi un nepareiza. Lai skatītājs varētu mācīties un saprast. Abu filmu pamatā ir ne mazāk kristiski noskaņoto rakstnieku (Pāvila Rozīša un Andrja Upīša) literārie darbi. Tāpēc nekad neesmu varējis izprast, kā šīs filmas nokļūst uz ekrāniem tajā laikā, kad mums būtu jāredz kaut kas, kas varētu iedvesmot patriotiskā garā.

Tomēr, ja padomju perioda filmas salīdzina ar mūslaiku patriotiskajiem mākslas darbiem, kuru veidotāji pilnīgi noteikti sevi ir pozicionējuši kā patriotisku filmu rūpala pārstāvjus, tad šo darbu nemainīgā vieta 11.-18. novembra nedēļā nemaz vairs pārsteigumu neizraisa. Proti, izskatās, ka ideja par zemes mīlēšanu, bet valsts ienīšanu arī ir tas, ko pie mums pieņemts dēvēt par patriotismu. Mums ir skaisti kalni, daiļas lejas, puiši un meitas, draugi un radi un ja vien viņi te būs, kaut kā to Latvijas valsti arī pārdzīvosim, vai ne?

Nebūs gan tā. Tie no mums, kas pavadījuši lielu daļu savas dzīves Padomju Savienībā, droši vien atcerēsies, ka lauki un lejas, kalni un upes un cilvēki, kas dzīvo ap un uz tām, bija šeit arī tad, kad Latvijas valsts nebija. Tāpēc Latvijas kā valsts patriotisms nevar būt saistīts ar zemes skaistumu un draugu mīļumu. Tā ir pieķeršanās dzimtajai vietai un tuviniekiem. Patriotisms ir saistīts ar valsti kā politisku iekārtu.

Novēlu visiem patriotisku 18. novembri!

Komentēt

Filed under Uncategorized

Nacionālais nule pieņemtajā valdības deklarācijā

Vakar jaunā Saeima apstiprināja jauno valdību, kura jau vairākas nedēļas bija pūlējusies ap kādu dokumentu, proti, valdības deklarāciju. Neiedziļinoties lietās, kas deklarācijā noteikti ir daudz būtiskākas, gribu vērst uzmanību tikai uz vienu, proti, vārda “nacionāls” lietojumu šajā tekstā. Nenoliedzami nacionālie jautājumi ir bijuši daudzu kaislību un debašu priekšmets. Tomēr, lai debates būtu auglīgas, ir ārkārtīgi svarīgi, lai runātāji vienotos par to, ka pamattermini tiek izprasti vienādi. Ja tā nav, iznāk kā ar māti un meitu/kleitu. Valdības deklarācijā vārds “nacionāls” tiek lietots divās dažādās izpratnēs, turklāt teksta autori brīvi pāriet no viena uz otru. Tas neliecina par skaidru domāšanu un drīzāk liecina par vēlmi izteikties neskaidri, lai paliktu iespēja aizbildināties ar tekstu, darot dažādas un reizēm – savstarpēji pretrunīgas lietas.

Tekstā vārds “nacionāls” pieminēts 30 reizes šādos kontekstos:

Nacionālā apvienība: apvienība, kuras pamats ir nacionālisms, latviskās etniskās piederības izcelšana un sumināšana. Šeit nav domāts, ka tā ir apvienība, kas attiecas uz visu valsti, ja vien visa valsts netiek identificēta tikai ar latvisko.

Latvijas Nacionālais attīstības plans: plāns, kurš attiecas uz visu valsti, nacionāls šeit ir sinonīms vārdam “valsts” vai “visa valsts”. Te nav domāta attīstība tautiskajā garā, tā nav latviešu attīstība, kas gan, protams, varētu būt nacionālās attīstības sastāvdaļa.

Nacionālā drošība: drošība, kas attiecas uz visu valsti. Šeit nav domāta latviešu drošība.

Nacionālā augstākās izglītības akreditācijas aģentūra: aģentūra, kas darbosies ar visas valsts izglītības jautājumiem nevis tikai latviešu etniskās augstākās izglītības jautājumiem.

Nacionālā tautsaimniecība: nav domāta latviešu etniskā tautsaimniecība, bet gan visas valsts tautsaimniecība.

Nacionālā sporta bāze: nav domāta latviešu etniskā sporta bāze, bet bāze, kas apkalpo visu valsti

Nacionālās nozīmes attīstības centrs: nav domāts attīstības centrs, kas nodarbosies tikai ar latviešu attīstību.

Nacionālā identitāte: varētu būt gan tā, ka šeit ir domāta etniskā piederība latviešiem vai kādai citai nācijai, vai arī, ka tā ir piederības sajūta Latvijas valstij. Atkarībā no šīs izpratnes teikums “iespējas dzīvot pilnvērtīgu, lepnuma un gandarījuma piepildītu dzīvi saliedētā un patriotiskā Latvijas valstī, kas apzinās savu nacionālo identitāti un ir balstīta uz visu Latvijas iedzīvotāju kopējām garīgajām vērtībām” ir saprotams dažādi (interesanti, kādas ir visas Latvijas iedzīvotāju kopējās garīgās vērtības?)

Nacionālais stadions: droši vien nav domāts etniskais, latviskais stadions, bet gan valsts nozīmes stadions.

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs: arī nebūs latviskās mākslas muzejs, bet valsts līmeņa mākslas muzejs, kurā līdzās Purvītim ir arī Marks Rotko vai Aleksandrs Petrovs.

Nacionālais pasūtījums kultūrizglītībā: cerams, ka šeit nav domāts tautiskais, etniskais pasūtījums, bet gan valsts līmeņa pasūtījums, bet būtu labi saprast, kas tieši šeit domāts.

Nacionālās kultūras vērtības: šeit gan nav skaidrs, par kādām kultūras vērtībām ir runa – visai valstij nozīmīgajām vai šauri etniskajām. Spriežot pēc mūsdienu sabiedriskā diskursa, droši vien šeit tomēr domātas tādas vērtības kā “ikdienas un svētku rituāli, gadskārtu svētki un godi, folklora, Dainas, raksta zīmes un tēli, valoda, fiziskā un garīgā veselība un izaugsme, pirts, muzicēšana un dziedāšana, maskošanās, apģērbs un ikdienas darbu sakralizācija – rituālais dzīvesveids saskaņā ar dabu un visuma likumsakarībām, darba tikums, savstarpēja sadarbība, cieņa un atbildība” 

Nacionālā informatīvā telpa: droši vien visas valsts telpa nevis tautiskā, etniskā telpa.

Nacionālo interešu aizstāvība: droši vien valsts līmeņa interešu aizstāvība.

Nacionāla valsts: pietiekoši neviennozīmīgs termins, kontekstā ar vietām, kur ar vārdu ‘nacionāls’ domāta valsts, šāds apzīmējums kļūst bezjēdzīgs (valstiska valsts). Nākas secināt, ka šeit tomēr domāta Latvija kā tautiska valsts, kurā vismaz ideālā formā galvenais uzsvars likts uz noteiktu etnisku piederību.

Nacionālais kriminālizmeklēšanas modelis: jādomā, ka šeit nav domāts tautiskais vai etniskais izmeklēšanas modelis, lai kas tas arī nebūtu.

Nacionālie bruņotie spēki: valsts bruņotie spēki (nevis tautiski latviskie bruņotie spēki)

Ceru, ka neesmu kaut ko sajaucis, interpretācijā piegāju, mēģinot izprast domu gaitu. Tomēr, ja nu tomēr ir domāts tautiskais kriminālizmeklēšanas modelis, latviešu drošība, latviešu stadions vai kas tamlīdzīgs, tad šādu pārpratumu vien radījis nekonsekventais terminu lietojums.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Iedomājieties… (prāta vingrinājums vidusskolēniem un citiem domājošiem ļaudīm)

Iedomājieties, ka Latvijai uzbrūk krievu karaspēks. To nav grūti iztēloties. Daudzi jau ir iedomājušies. Pēdējās dienās atkal un atkal dzirdu cilvēkus par to runājam un pat kaļam plānus par to, kur un kā tad bēgt. Bet ne par to šoreiz stāsts. Iedomājieties, ka no tiem, kas neaizbēg, lielākā daļa – latvieši, krievi un citu tautību Latvijas iedzīvotāji un pilsoņi sadodas rokās un nostājas pie robežas, sak, ‘neļausim Puķinam bradāt pa mūsu zemi’. Varat iedomāties? To laikam jau grūtāk iedomāties. Bet tagad iztēlojieties, ka šiem pašiem cilvēkiem, kamēr viņi vēl tikai grasās sadoties rokās, iedod izlasīt Latvijas republikas Satversmes preambulu – tādu, kāda tā bija pirms tam (Latvijas tautas savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi) un tādu, kāda tā ir patlaban (diez vai visi paspēs izlasīt līdz galam, bet varbūt, ka galveno par latviešu vadošo lomu un par pienākumu aizsargāt latviešu kultūru un valodu un par kristīgās ticības un latviskās dzīvesziņas izšķirošo nozīmību un tā tālāk). Kurā no abiem gadījumiem (ar veco vai ar jauno) jūsuprāt rokās sadevušos cilvēku būtu vairāk un kāpēc?

Vai arī iedomājieties atkal to pašu situāciju. Tikai vienā gadījumā iztēlojieties to kontekstā ar Latviju, kurā ir ņēmušies tādi biznesa ļaudis kā šķēles, sleseri, lembergi, loginovi, kargini un krasovicki. Un tagad iztēlojieties Latviju, kurā neviens no šiem kungiem vai viņu domubiedriem korupcijas veicināšanas jautājumos nav darbojies. Kurā gadījumā jūsuprāt būtu vairāk to, kas sadotos rokās un stāvētu pretī iebrucējiem no korumpētās Krievijas?

Iedomājieties situāciju, kurā Latvijā pastāv liela nevienlīdzība, kurā liels daudzums trūcīgu cilvēku aktīvi apskauž un ienīst saujiņu turīgo un tagad iedomājieties situāciju, kurā valda samērā liela vienlīdzība un tāpēc skaudība nav pārsvarā pār pašapziņu. Kurā Latvijā ir vairāk to, kas vēlas šo valsti aizstāvēt?

Tāds, lūk, prāta vingrinājums, kuram diezgan maza saikne ar dilemmām, kuras patiešām iespējamas. Tāpēc padomājiet vienkārši par to, vai jūs, jūsu draugi un radi būtu gatavi aizstāvēt – kaut vai simboliski, kaut vai ar plakātiem rokās  - to valsti, kurā dzīvojam un ja būtu gatavi – kāpēc? Ko tieši jūs aizstāvētu, ja aizstāvētu? Vai Jūs varētu pārliecināt arī savus krievu, ukraiņu un baltkrievu kaimiņus, ka to vērts darīt? Vai jūs varētu pārliecināt par to savus turīgos un mazturīgos kaimiņus?

Komentēt

Filed under Uncategorized

Komentāri pie Satversmes preambulas jaunā teksta

Manuprāt Satversmes esošais ievads ir lakonisks un pilnīgs. Egila Levita ideja, ka nepieciešams jauns ievads, dzima bailēs par to, ka tauta varētu izdarīt kādus tādus lēmumus, kurus, kā dažiem šķiet, šai tautai nevajadzētu ļaut pieņemt nekad. Turklāt sapratne par to, kas tad ir šie neaizskaramie jautājumi, balstījās koncepcijā par Satversmes kodolu – nerakstītu, neviena neredzētu, bet nojaušamu. Lai gan juristiem bieži vien nākas secināt to, kas nav uzrakstīts un uz šo secinājumu pamata balstīt tālākus spriedumus, šis ceļs ir visai slidens. Ar pilnu cieņu vēlos izturēties pret tiem cilvēkiem, kuri ieklausījās kritikā (pat tad, ja tā bija steigā un emocionāli pausta) un spēja ievērojami uzlabot preambulas projektu, lai tas sanāktu tāds, kāds tas ir patlaban. Tomēr arī šis nav ideāls. Vēl joprojām neredzu nekādu vajadzību pēc preambulas. Tomēr, apzinoties, ka eļļa jau ne tikai nopirkta, bet arī izlijusi, turpmākos komentārus rakstu, lai vēlāk nebūtu jāsarkst vai jātaisnojas, ka varēju taču teikt, bet neko neteicu un tagad ir jau par vēlu.

„Ievads. 1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas Republika ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes,

Vēsturisko zemju jēdziens gan pēc Satversmes tiesas lēmuma izrādījās, ir stiepjams. Noskaidrojās, ka ir teritorijas, kuras, attīstoties notikumiem, vienā reizē ir vēsturiskas latviešu zemes un vēlāk kaut kā vairs nav vēsturiskas latviešu zemes. Acīmredzami 1921. gadā Abrene bija vēsturiskā latviešu zeme, bet 2007. gadā jau bija pavisam citādi. Liek aizdomāties, vai gadījumā vēl kāda teritorija nav tikai kļūdas pēc šajā valstī. Īsāk sakot: šis apgalvojums izskatās vismaz jau ironisks

balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tās neatņemamajām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu ikviena cilvēka un visas tautas brīvību un veicinātu labklājību.

Vārdu salikums “cauri gadsimtiem” izskatās gan grandiozs, bet uzskatāms par liekvārdību. Attīstība ir dinamisks process, kas notiek laika gaitā, tātad – arī cauri gadsimtiem. “Latviešu nācijas, valodas un kultūras attīstības garantēšana” var izrādīties ļoti slidens jautājums. Es neņemtos nodefinēt, ko īsti nozīmē ‘valodas attīstība’ (tas pats attiecas uz kultūru). Tā, piemēram, mainoties videi, valoda mainās līdzi. Latviešu valodā tādējādi ienācis liels daudzums svešvārdu. Vai tā bija attīstība, ka latvieši sāka runāt par āmuru, šķērēm, ķelli un brillēm? Vai tā bija attīstība, kad sāka runāt par kino, mašīnām un datoriem vai kad pazaudēja mīksto ŗ un pārcēla garumzīmi no muzīkas uz mūziku? Droši vien. Varbūt Satversme nu noteiks un pat garantēs jaunu svešvārdu ieviešanu latviešu valodā. Ja gadīsies strīds starp konservatīvo spārnu, kas teiks, ka svarīgākais vārds šeit ir “pastāvēšana” un progresīvo spārnu, kas teiks “attīstība” – kā izsķirt šo strīdu? Manos ieskatos latviešu kultūras attīstības neatņemama sastāvdaļa ir iecietības un gara brīvības veicināšana. Tomēr es zinu, ka pastāv latvieši, kas no šīm vērtībām bēg kā velns no krusta. Es, protams, priecāšos, ja ar jaunās preambulas palīdzību, viņiem mutes būs ciet, bet neesmu pārliecināts, vai vēlēšos, lai arī manu muti aizbāž ar šo pašu argumentu. Gan Ilma Čepāne, gan Lauris Liepa uzskata, ka Satversmes preambulas jēga lielā mērā slēpjas tautas izglītošanā. Tomēr Satversme nav labākais veids, kā izglītot sabiedrību. Likumi vispār ir slikti izglītotāji. Tāpēc izglītošana lielākoties arī ir nodota skolu pārziņā.

Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās.

Jā, gan, bet kāpēc tas ir tik svarīgi? Kāpēc nav pieminēts, ka bez brutāla spēka savu valsti izveidoja arī ar prāta gaišumu un diplomātisko meistarību? It kā militārisms būtu vienīgā atbilde. Neatkarības atgūšana pierādīja, ka ir vēl arī citi paņēmieni. Kāpēc tie netiek pieminēti?

Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja konstitucionālo kārtību un nolēma sev Satversmi.

Un vēl būtu vērts pieminēt, ja jau runa ir par vēstures mācībām, ka šī pati brīvi vēlētā Satversmes sapulce nolēma savā Satversmē neiekļaut garāku preambulu, jo mazākums, kas to vēlējās virzīt, nespēja pārliecināt visus delegātus, ka tā tiešām ir nepieciešama. Latvijas Tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē nolēma nepapildināt Satversmi ar preambulu.

Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem

Ir uzteicami vēlēties saskatīt visās lietās labo un pareizo. Tomēr notikumi 1940. gadā nekādi neliecina par to, ka ‘Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmu’. Tās pašpasludinātais vadonis visus mierināja un teica, ka visi paliks savās vietās, deva naudas ziedojumus jaunajam režīmam un visādi citādi centās sadarboties. Viņa tuvajam draugam, ārlietu ministam Munteram šī sadarbība veicās ļoti veikli, tā ka viņu ne tikai nenošāva, bet izsūtījumā atļāva visādas greznības. Viens virsnieks izdarīja pašnāvību (bet tas pats notika arī, kad tika atjaunota neatkarība). Visi ierēdņi palika savās vietās (pirms viņus no turienes šī pati neatzītā okupācijas vara neaizveda uz nošaušanas vietu vai Sibīriju) un turpināja darbu itkā nekas nebūtu mainījies. Ulmaņa autoritārais režīms bija daudzus pamatīgi nokaitinājis un daļa iedzīvotāju (it sevišķi tie, kuri bija ticējuši Padomju propagandai un joprojām uzskatīja PSRS par sociālistisko ideālu iemiesojumu) tiešām apsveica varas maiņu. Šos faktus būs grūti izdzēst no Latvijas vēstures. Toties tagad mums būs Satversmes preambula, kurā būs teikts, ka tā nenotika. Latvijai būtu daudz labāk, ja pagātnes sāpīgie momenti (ieskaitot Ulmaņa sastrādāto, ieskaitot latviešu kolaborēšanu ar visiem okupācijas režīmiem, ieskaitot brīvprātīgo dalību visās okupācijas armijās un ieskaitot aktīvo līdzdalību gan nacistu, gan komunistu zvērībās, tiktu godīgi atzītas, izdarot attiecīgos secinājumus un apgūstot mācības. Vienkārša maza pamelošana preambulā šīs problēmas neatrisinās.

un  uz valsts nepārtrauktības pamata, atjaunojot valstisko neatkarību, atguva savu brīvību. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda nacistiskā un padomju okupācijas režīma noziegumus.

Frāze “piemin svešo varu upurus” nozīmē arī, ka piemin tos upurus, kurus nesušas pašas svešās varas. Bija lietas, ko PSRS upurēja uzvaras labā – piemēram, savus karavīrus, čekistus. Vai tiešām domāts, ka mēs viņus pieminam? Bet PSRS jau nav vienīgā svešā vara. Arī Pola Pota režīms tomēr nebija savējais, tātad bija sveša vara.  Pola Pota režīma upurus (lai ko viņi nebūtu upurējuši) diez vai mēs pieminam. Tad kāpēc to rakstīt Satversmē?

Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, ievēro cilvēktiesības, arī mazākumtautību tiesības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju un demokrātisko valsts iekārtu.

Mūsu identitāti

Kāpēc gan teikt, ka letonika ir prioritārā nozare Latvijā, ja Satversmes rakstīšanā nav iespējams pieaicināt kādu valodas meistaru? Visā līdzšinējā tekstā par tautu runāts trešajā personā, bet te pēkšņi “mēs”. Kas domāts ar šo “mēs”? Levits, Liepa, Čepāne un citi, kas rakstīja šo tekstu? Tas būtu visai absurds pieņēmums, jo kālab gan šeit būtu jārunā par viņu identitāti. Bet kā gan saprast, kāpēc tieši šeit teikts “mēs” nevis vairs Latvijas tauta? Kas tad ir šeit domāts? Latvieši vai visa Latvijas tauta, kā pārējos pantos? Vārda “mēs” lietošana parasti tiek pretnostatīta vārdiem “viņi” vai “jūs”. Vai Satversmes lasītājam ir jāsaprot, ka viņš iekļaujas šajā “mēs” vai ir palicis ārpusē? Labāk tomēr būtu pieturēties vai nu vienlaidus pie Mēs vai visur pie Latvijas Tauta.

Eiropas kultūrtelpā it sevišķi veidojušas latviešu tautas tradīcijas un dzīvesziņa, latviešu valoda, universālās humānās un kristīgās vērtības.

Sakot “Mūsu identitāti Eiropas kutūrtelpā” vienlaikus tiek it kā teikts, ka vēl kaut kur citur, kādā citā kultūrtelpā mūsu identitāti veidoja citas vērtības. Tālākā tekstā ir uzskaitītas dažas lietas, kas ir ietekmējušas mūsu identitāti Eiropas kultūrtelpā, kā piemēram, universālās humānās vērtības (bet laikam tikai Eiropas kultūrtelpā tās ir universālas) un kristīgās vērtības. Nav noliedzams, ka kristīgās vērtības ir bijušas būtiskas. Tomēr mūsdienu latviešu un arī citu Latvijas pilsoņu identitāti kopš vismaz 19. gadsimta beigām ir veidojušas arī marksisma vērtības. To apliecina ne tikai vēsture, kurā sociāldemokrātiskās vērtības vienmēr ir bijušas augstā godā, bet arī ikviena mūslaiku vērtību aptauja. Marksims ir ne mazāk nozīmīgs faktors mūsdienu latviešu identitātē kā kristīgās vērtības. Tad kāpēc tas nav pieminēts šajā dokumentā? Gluži vienkārši – konjunktūra nav īstā, politiskie uzstādījumi citi. Mūsdienās pieklājīgi ļaudis kautrējas par savu vai savu senču kreisumu. Un, ja būsim godīgi, nacimsa ideoloģija mūsu tautai arī nav sveša. Dziesmiņu par žīdu šaušanu Gaujmalā laikam nezina tikai retais un daļa kaut kur pa kaktiem arī uzdzied. Tomēr arī par šo elementu preambula klusē.  Tātad, pretēji tam, ko apgalvo preambulas rakstītāji, šeit minētie faktori nav tikai vēsturisko faktu konstatācija, bet gan politisko ideālu uzskaitījums. Ja tā, tad man  savā un visu to daudzo cilvēku vārdā, kam reliģija nav pieņemama, ir jāprotestē pret šo ierakstu. Bez tā itin labi var iztikt pavisam. Starp citu, pat katoļticīgās Polijas konstitūcijas preambulā ir atrasts saprātīgs kompromiss, sakot: “mēs, Polijas Tauta – visi Republikas pilsoņi, gan tie, kas tic Dievam kā patiesības, taisnības, labā un skaistā avotam, gan tie, kam šāda ticība nepiemīt, bet kas respektē šīs universālās vērtības kā izrietošas no citiem avotiem… [utt]“

Latviešu valoda ir demokrātiskās līdzdalības un saliedētas sabiedrības pamats. Mūsu sabiedrības galvenās pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, vienlīdzība, ģimene un darbs.

Par pamatvērtībām kā brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte un vienlīdzība, pat tad, ja tās ne vienmēr izdodas pilnībā sasniegt, man nav daudz ko teikt – protams, ka tās ir arī manas vērtības. Tomēr ģimene un darbs šajā sarakstā grūti ierakstās ne tikai tāpēc, ka tās ir cita veida parādības (labi iederētos sākumskolas uzdevumā “pasvītrojiet vārdus, kuri neiederas šajā sarakstā”), gan arī vienkārši tāpēc, ka Latvijā ir milzum daudz cilvēku, kam šo lietu nav vispār. Var jau teikt, ka arī viņiem tās ir vērtības, bet jāņem vērā, ka ģimenes un darba īpatnību dēļ valstij saprātīgā un demokrātiskā veidā nav iespējams nodrošināt šo vērību attiecināmību uz visiem pilsoņiem. Toties godīgumu, taisnīgumu, brīvību utt., var attiecināt uz visiem vienādi. Tomēr, ja jau ģimene šeit bija pieminēta, tad kāpēc nav pieminēta parādība, ko nešauboties nosauktu vairums Latvijas iedzīvotāju, proti, bērni? Bērni taču var pastāvēt un pastāv arī ārpus ģimenes. Kā ar tiem, kas ir bērnu namos? Un kā ar cilvēkiem kopumā? Sauklis “Cilvēks pirmajā vietā” nu jau pavisam pačibējis no ļaužu prātiem. Un, ja godīgi, tad pieminētās kristīgās vērtības šajā sarakstā nemaz tik prominenti neiezīmējas (piem., līdzcietība, pazemība, piedošanas spējas, tēva un mātes godināšana). Vai tās būtu pagaisušas tikai dažu rindkopu gaitā vai arī apgalvojums, ka tās esot “it sevišķi veidojušas” mūsu identitāti, būtu tikai nodeva baznīcu solījumiem nodrošināt vēlētājus?

Ikkatrs pēc savām spējām rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturas atbildīgi pret līdzcilvēkiem, valsti, vidi, dabu un nākamajām paaudzēm.

Esmu pārliecināts, ka neesmu vienīgais, kam šī teikuma pirmā puse atgādināja komunisma pamatprincipu “no katra pēc spējām, katram – pēc vajadzības”. Tikai žēl, ka šeit tiek pieprasīts, bet netiek solīts pretī. Šajā teikumā bez “savām spējām” var itin labi iztikt, tas tāpat saprotams un vienādi attiecas arī uz citiem nosacījumiem, bet citur tekstā tas tomēr nav pieminēts (piemēram, nav teikts “Latviešu valoda iespēju robežās ir demokrātiskās līdzdalības pamats” kaut gan tik tiešām tā nevar būt pamats ārpus šīm iespējām).

 Apzinoties sevi kā līdzvērtīgu starptautiskās kopienas sastāvdaļu, Latvija aizstāv savas intereses un dod pienesumu pasaules un vienotas Eiropas humānai, ilgtspējīgai un demokrātiskai attīstībai.

Dievs, svētī Latviju!”

Man nav iebildumu pret mūsu himnu. Es to dziedu kā senu relikviju un neuzskatu, ka tāpēc man būtu jāsāk ticēt nevainīgās ieņemšanas mītam vai kādam citam stāstam no svētajiem rakstiem. Tieši tāpat es dziedu Ziemassvētku dziesmas. Tomēr himna līdz šim nebija ierakstīta Satversmē un tā tam arī būtu jāpaliek. Mani kā sekulāru personu un kā ateistu šādi vārdi aizvaino. Latvijas aizraušanās ar dažādiem pārdabiskajiem spēkiem sākot no kristīgā Dieva un beidzot ar karmu, aurām un horoskopiem ir kaut kas, kas mūs ievērojami atšķir no igauņiem un nebūt ne pozitīvā nozīmē. Pieļauju, ka kristiešu fanātiķi saceltu pamatīgu jezgu, ja šeit būtu ierakstīti arī Laimas, Pīkola, Potrimpa, Pērkona, Ūsiņa, Zemesmātes, Vējamātes, Mežamātes, Jumja un citu latviskajā dzīvesziņā būtisko tēlu vārdi. Dažiem jau gribētos, bet tolerances vārdā droši vien neierakstītu.

Tātad, lai lieki netērētu vārdus un laiku – ja vēlaties ņemties, ņemieties. Tikai izlabojiet acīmredzamās stila un loģikas kļūdas, izņemiet ārā divdomīgās un vienkārši melīgās norādes un tad, pirms dosiet atkal kādam balsot, apdomājiet vēlreiz, vai ir vērts bojāt labu Satversmi ar savu preambulu.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Latvijas lielākā problēma

Kā jums šķiet, kas ir Latvijas lielākā probēma? Mūsdienās ir parasts meklēt Gūglē, ja nevarat izdomāt vai atcerēties paši. Savukārt, ja zināt un vēlaties to pateikt citiem, ierakstiet kaut kur internetā. Vēlējos uzzināt, ko Latvijas internets saka par to, kas ir “Latvijas lielākā problēma”, ierakstīju tieši tā meklētājā. Lūk, rezultāti. To pavisam bija 40, bet daži atkārtojās vairākas reizes, tāpēc šajā sarakstā ir mazāk. Ņemot vērā, ka varbūt tikai dažas no šīm “lielākajām problēmām” var uzskatīt par nozīmīgām, bet liela daļa ir patiešām sīkas, iespējams, ka Latvijas lielākā problēma ir tieši šī “Latvijas lielākā problēma”

Latvijas lielākā problēma ir banku sektors,

Latvijas lielākā problēma ir nevis cilvēktiesības, bet individuālā pienākuma ideoloģijas vakuums

Latvijas lielākā problēma ir tā, ka sabiedrība ir ļāvusi citām valodām ieņemt neadekvāti būtisku lomu dzīvē

Latvijas lielākā problēma ir Muižnieki un Dzimtļaudis bez Tēvzemes sajūtas sirdī

Latvijas lielākā problēma ir nepietiekami cilvēku resursi,

Latvijas lielākā problēma ir publiski tukšus salmus kuļoši vīrieši.

Latvijas lielākā problēma ir zemā platjoslas interneta izplatība

Latvijas lielākā problēma ir ilgtermiņa attīstības vīzijas trūkums

Latvijas lielākā problēma ir sliktā infrastruktūra

Latvijas lielākā problēma ir nevienlīdzība.

Latvijas lielākā problēma ir tā, ka mums pie varas vienmēr bija un iespējams, ka kādu laiku arī būs labējas partijas.

Latvijas lielākā problēma ir vecās paaudzes relatīvā nabadzība.

Latvijas lielākā problēma ir tā, ka valstī trūkst sistēmiskas pieejas inovācijas lietām

Latvijas lielākā problēma ir bezdarbs, zems dzīves līmenis un ekonomiskā emigrācija

Latvijas lielākā problēma ir bezdarbs

Latvijas lielākā problēma ir pastāvošā ekonomiskā ideoloģija – tiek vairāk domāts par finansēm, par budžetu, bet tiek aizmirsts skatīties uz ekonomisko attīstību

Latvijas lielākā problēma ir nabadzība

Latvijas lielākā problēma ir viltus laulības, kas slēgtas ar trešo valstu pilsoņiem no Pakistānas, Indijas, Nigērijas, Īrijā,

Latvijas lielākā problēma ir tā, ka «valdības un politiķu darbību regulē zviedru bankas

Latvijas lielākā problēma ir bērnu un jauniešu alkoholisms.

Latvijas lielākā problēma ir mēnešreizes un sieviešu urīna nesaturēšana! :))))) [acīmredzami šeit domāts ironiski]

Latvijas lielākā problēma ir tas, ka nav sabalansēts garīgais ar materiālo

Latvijas lielākā problēma ir meži

Latvijas lielākā problēma ir nevis tā, ka ir par daudz zemnieku, bet tā, ka ir milzīga atšķirība starp lielajiem un mazajiem zemniekiem

Latvijas lielākā problēma ir tieši absurdā nodokļu sistēma

Latvijas lielākā problēma ir iedzīvotāju nevēlēšanās piedalīties valsts vadīšanā un pilnīgs intereses trūkums par valstī notiekošo

Latvijas lielākā problēma ir nespēja piedāvāt jēra gaļu augu gadu vienādā daudzumā

Latvijas lielākā problēma ir tā, ka kāds bārdains vecis vienā brīdī pateica, ka valsts ir jāvada kā uzņēmums. tad nu visi tam noticēja un sāka arī

Latvijas lielākā problēma ir strādājošie nabagi

Latvijas lielākā problēma ir tā, ka tirgotāji vēlas uztaisīt pēc iespējas lētāku, nevis labāku kafiju

Latvijas lielākā problēma ir budžeta deficīts

Komentēt

Filed under Uncategorized

Sarkans-melns-zaļš

Nesen gāju garām Strēlnieku muzejam, fui, nē  - Okupācijas muzejam. Daudziem šī celtne šķiet neglīta un tāda, ko būtu itin labi aizvākt no Vecrīgas autentiskās sejas. Man gan tā ēka patīk. Ja senas un autentiskas būves Vecrīgā ir vērtība, tad pilnīgi noteikti šī ir viena no senākajām un īstākajām. Rātsnams, tā dēvētais Melngalvju nams un visa pārējā Rātslaukuma apbūve, protams, ir visai paviršs autentiskuma atdarinājums. Netālu esošais RTU korpuss ir diezgan neoriģināls Staļina epohas piemineklis. Bet muzeja ēka ir viens no retajiem 1960.-70. gadu modernās publisko ēku arhitektūras paraugiem, kas vēl ir saglabājušies Rīgā. Tomēr ne jau par to ir runa, bet gan par krekliem.

Sākotnēji šī ēka bija paredzēta latviešu sarkano strēlnieku memoriālā muzeja vajadzībām. Pieskaņojoties Maskavas sarkanā laukuma paraugam, arī šeit viss liesmoja sarkanos toņos: Sarkano strēlnieku piemineklis tapa no ukraiņu sarkanā granīta, tam apkārt zemi vietām klāja tāda paša materiāla bruģakmeņi. Bet muzeja ēka bija ieskauta sarkanā vaŗā. Mākslinieciskā ziņā šis materiāls veiksmīgi simbolizēja gan strēlnieku komunistisko garu, gan cīņas sparu. Muzejs pats bija sarkans.

Latviešu sarkano strēlnieku muzejs neilgi pēc tā atklāšanas 1970. gadā. Pievērsiet uzmanību sarkanajai vara apdarei

Latviešu sarkano strēlnieku muzejs neilgi pēc tā atklāšanas 1970. gadā. Pievērsiet uzmanību sarkanajai vara apdarei

Tomēr varš ir nepastāvīgs materiāls. Drīz vien sarkanīgā krāsa sāka tumsnēt un arvien vairāk sāka līdzināties gluži melnai. Līdz Atmodas sākumam neviens vairs pat neatcerējās sarkano varu, bet komunisma aizrautie sarkanie strēlnieki iekļuva tādā kā vēstures azotē, kurā glabā tos, ar kuriem īsti nezina, ko darīt: vai lepoties vai noliegt jebkuru saistību. Galu galā sarkano strēlnieku loma boļševiku revolūcijas nostiprināšanā nebija noliedzama, bet tieši šīs pašas revolūcijas auglis – sociālistiskā Padomju Savienība nule kā bija ar prieku izvadīta par skuju taku. Granītā kaltie sarkanie strēlnieki ieguva ierakstu, kas tos padarīja vienkārši par latviešu strēlniekiem (tas nekas, ka ar zvaigzni pierē), bet arhitekts Gunārs Birkerts  izstrādāja muzeja rekonstrukcijas skici, kurā bija iecerēts izmantot muzeja melnumu, saliekot to kopā ar baltu. Melnais varš nu simbolizētu padomju pieredzes ļaunumu, bet baltais – gaišo nākotni. Birkerta ideja  kļuva par neatņemamu turpmāko Strēlnieku laukuma attīstības vīziju sastāvdaļu.

Birkerta vīzija par 'Nākotnes namu', kur baltā nākotne kontrastē ar melno pagātni

Birkerta vīzija par ‘Nākotnes namu’, kur baltā nākotne kontrastē ar melno pagātni

Tomēr varš, kā jau teicu, ir nepastāvīgs metāls. Kad lietus un vēji melno patīnu ir deldējuši vairākus gadu desmitus, tā padodas un savu melnību nomaina ar gaiši zaļgano, kādu mēs tik labprāt redzam seno baznīctorņu ietērpā. Pamazītēm, sākot no gaiļa pakājes, Pēterbaznīcas tornis, kura segums ir tik pat vecs, kā muzeja apšuvums, jau kļūst zaļgans.

Okupācijas muzeja ēka, kur melnais varš jau lēnām kļūst zaļgans

Okupācijas muzeja ēka mūsdienās. Pievērsiet uzmanību zaļganajai patīnai, kas lēnām sāk pārņemt melno

Nav daudz jāpēta, lai redzētu, ka līdzīgām pārmaiņām sāk pakļauties arī melnais Okupācijas muzejs. Droši vien, ja tikai ēku vispār nenojauks, pēc gadiem desmit vai piecpadsmit, viss muzejs būs skaistā gaiši zaļā vara patīnas krāsā. Melnā pagātne gluži nemanot būs pārtapusi jaukā, estētiski pievilcīgā senatnē, baltā nākotne (ja Birkerta piebūve kādreiz taps uzcelta) vairs tik ļoti neizcelsies uz šī fona un pati droši vien pamazām kļūs pelēka.

Zaļot jau sākušais Pēterbaznīcas tornis (apjumts pirms apm. 60 gadiem) un vēl itin sarkanīgais Doma baznīcas jumts (Anglikāņu baznīcas tornim uzmanību nav jāpievērš, tur vara nav)

Zaļot jau sākušais Pēterbaznīcas tornis (apjumts pirms apm. 40 gadiem) un vēl itin sarkanīgais Doma baznīcas jumts (Anglikāņu baznīcas tornim uzmanību nav jāpievērš, tur vara nav)

Attēli ņemti šeit šeit un šeit

Komentēt

Filed under Uncategorized

Cipari un pipari ’64

Pirms divām dienām iegriezāmies bufetē Gauja. Uz galdiņa mētājās neliela grāmatiņa, ar nosaukumu Cipari un pipari, kas bija izdota 1964. gadā un saturēja humora un satīras žanram veltītu īsprozu – sākot ar aforismiem un beidzot ar nelielām novelēm.

Cipari un pipari 1964

Izrādījās, ka par spīti piecdesmit gadiem un nomainītajām politiskajām un ekonomiskajām sistēmām daži jautājumi ir saglabājušies nemainīgi. Tā, piemēram, antropologs Deivids Greibers nesen rakstīja par bezjēdzīgajiem darbiem (varētu teikt arī makaronu vai batonu darbiem  -bullshit jobs), t.i., tādiem darbiem, kas pēc būtības nevienam nav vajadzīgi, bez kuriem itin labi varētu iztikt. Dīvainā kārtā parasti tieši šie makaronu darbi tiek novērtēti visaugstāk, bet cilvēkiem, kuri patiešām rada kaut ko vajadzīgu, atalgojums ir un paliek niecīgs. Kā skaidro Grēbers, šādu nevajadzīgu darbu darīšana ir viens no iemesliem, kāpēc joprojām cilvēce nav pārgājusi uz 3 darba dienu nedēļu. Ir lērums visādu pārbaudītāju, uzraudzītāju, procesu virzības un veidlapu izstrādātāju, pārbaudītāju pārbaudītāju un tā joprojām. Ja šo amatu nebūtu, iespējams, pasaulē nekas nemainītos. Bet amati ir un cilvēki krīt stresā un pūlās, zaudē nervu šūnas un paniko savlaicīgi neiesniegtu atskaišu izmaiņu trešā kopsavilkuma dēļ. Tikmēr īstie strādnieki sāk arvien vairāk izskatīties pēc lieka balasta. Bet izrādās, ka batonu darbi pastāvēja arī saulainajos sešdesmitajos un pārsteigums par to esamību bija skāris arī humoristu (Saprāta triumfs).

Saprāta balss sākums

Saprāta balss beigas

Savukārt jautājumi par laulību dzīvi gan ir mainījušies. Ja mūsdienu ministrijās un partiju komitejās pār darbagaldiem nolīkušas galvas nepārstāj kūpēt, risinot jautājumu par to, kā piedabūt pilsoņus iestūrēt laulības ostā, padomju laika humoristiem bija diezgan skaidrs, ka laulība nebūt negarantē ilgu un laimīgu kopdzīvi, ja nav attiecīga ekonomiskā un morālā brieduma. Tam veltītas veselas divas humoreskas (Skat. Kā šie dzīvos un Kādas mīlas hronika).Kā šie dzīvos 1Kā šie dzīvos 2

Kādas mīlas hronika 1Kādas mīlas hronika 2Kādas mīlas hronika 3

Ja kādu aizrauj stāsts par algu un pensiju sistēmu un lielumu un to, cik nodrošināti patiesībā bija Bucītes un Uldiņa radi, diemžēl neko daudz palīdzēt nevaru. Ja nu vienīgi, varu teikt, ka minētā grāmatiņa maksāja 29 kapeikas. Tātad, par viena mēneša ienākumiem šie ļaudis varētu iegādāties vairāk nekā 2000 šādu grāmatiņu (lai ko tas arī (ne)nozīmētu).

Komentēt

Filed under Uncategorized