Uzdevumi inženieriem un dabaszinātniekiem

Atruna: cienījamie matemātiķi, inženieri un dabaszinātnieki! Lasot turpmāko, lūdzu, nedomājiet, ka vēršos pret Jums personīgi vai pat pret Jūsu pārstāvētajām zinātnēm. Es pret Jums kā matemātiķiem, inženieriem un dabaszinātniekiem izjūtu dziļu cieņu. Šajā bloga ierakstā runa ir par ko citu.

Mūsdienu Latvijas sabiedrībā visā visumā ir nostiprinājies uzskats, ka sociālās un humanitārās zinātnes ir tāds kā sabiedrisks slogs, ko nezin’ kādu iemeslu dēļ izvēlas apgūt nesamērīgi liels daudzums jauno cilvēku. Tā kā nav saprotams, kāpēc gan kāds lai vispār kaut ko tādu izvēlētos mācīties (nu, kurš gan gribētu būt par filosofu, a? Vai par tukšu salmu kūlēju politologu (antropologu), kurā fabrikā tad tāds var strādāt un kādu gan pievienoto vērtību viņš saražos?), tad pats no sevis uzprasās secinājums, ka to viņi dara tāpēc, ka nezina matemātiku. Tas ir visai loģiski, jo kurš gan negribētu kļūt par matemātiķi, inženieri, ķīmiķi vai kodolfiziķi un iet strādāt kādā Latvijas nokijā vai grindeksā. Tā nu samērā loģisku un pašsaprotamu spriedumu virkne ved pie secinājuma, ka sociālās un humanitārās zinātnes Latvijā visā visumā nav vajadzīgas. Ja starptautiskā sabiedrība tomēr mūs spiedīs, nu, labi, lai jau dažas ķeksīša labad paliek, bet valsts naudu viņiem noteikti jāierobežo.

Apzinoties, ka arī man ir jādod sava artava topošajā matemātiski dabaszinātniskajā inženierkonstrukcijā, ko sauc par Latvijas valsti, esmu apkopojis šeit dažus uzdevumus, nākotnes inženieriem un dabaszinātniekiem (nav sakārtoti prioritārā kārtībā:

Vai bargāku likumu pieņemšana un jaunas kontrolinstitūcijas izveidošana uzlabos būvniecības kvalitāti un novērsīs iespējamās maksimas traģēdijas nākotnē?

Vai valdībai ir pienākums apmaksāt mazā Dāvja ārstēšanos?

Vai ir pareizi izmaksāt kompensācijas Maksimas traģēdijā cietušajiem, bet citās traģēdijās cietušajiem – nē?

Vai vienlīdzība ir vajadzīga?

Vai ir pareizi, ka inženieri saņem mazāk nekā mūrnieki, bet ja nav pareizi, kas šajā sakarā būtu jādara?

Kā motivēt citus inženierus un matemātiķus (t.i., visus Latvijas iedzīvotājus) maksāt nodokļus? Vai šāda motivēšana vispār būtu pareiza un nepieciešama?

Vai latviešu valoda ir vērtība pati par sevi un vai tā ir jāsaglabā pat tad, ja komunikācija ar citiem inženieriem un matemātiķiem visā pasaulē efektīvāk noris citās valodās?

Vai tautas vēlēts prezidents novedīs pie tā, ka tauta, kura līdz šim nav uzticējusies valdībai, sāks tai uzticēties?

Vai valdība vispār ir vajadzīga?

Vai obligātais matemātikas un fizikas eksāmens palielinās Latvijas labklājību?

Vai Latvijā birokrātijas ir par daudz?

Vai jaunās rūpnīcas vajadzībām vietējo darbaroku trūkumu būtu pareizi kompensēt ar cilvēkiem no ārzemēm?

Vai cietumi ir sabiedriski lietderīgi un ja jā – kādi?

Labi, nenogurdināšu lasītāju tālāk ar līdzīgas dabas jautājumiem. Tie, kā redzat, ir ikdienā visai aktuāli un no to risināšanas nekādi nevarēs izvairīties. Tāpēc jāķeras vien klāt.

 

 

Komentēt

Filed under Uncategorized

Eiropas pamatā ir/nav tradicionālās kristīgās un Islāma vērtības

Eiropiešiem (tai skaitā arī Latvijā dzīvojošajiem) reižu pa reizei tīk deklarēt, ka Eiropa ir balstīta kristīgajās vērtībās. Tomēr mana pieredze liek domāt, ka pašiem teicējiem nav nekāda priekštata par to, kādas tad ir tās kristīgās vērtības. Viņi droši vien domā, ka Eiropā viduslaikos un arī vēlāk kristietība bija visizplatītākā reliģija un citu reliģiju pārstāvjus eiropieši tradicionāli nevarēja ciest. Vai arī viņi domā, ka Eiropā ir daudz dažādu labu vērtību (piemēram, cilvēktiesības un cieņa pret cilvēka dzīvību un taisnīguma uzsvēršana) un tā kā kristietība arī ir viena laba padarīšana, tad tām vērtībām būtu jābūt kristīgajām. Bet īsti jau es nezinu, tāpēc būtu labi pajautāt pašiem kristiešiem. Tikai viņi īsti nekur nav tās skaidri noformulējuši. Tad nu vērsos pie vikipēdijas, kas uzskaita šādas tradicionālās kristīgās vērtības, kuras izrietot no Jēzus mācībām, kas aprakstītas evanģēlijos

1. Mīlestība uz Dievu

2. Uzticība ģimenē

3. Atteikšanās no pasaulīgās mantas

4. Atteikšanās no vardarības

5. Grēku piedošana

6. Beznosacījumu mīlestība

(Vikipēdija vēl uzskaita arī galēji labējo politiķu vērtības, kuras viņi paši dēvē par kristīgajām, bet baidos, ka tām pavisam nav pa ceļam ar mūsdienu Eiropas vērtībām; kā arī mūsdienu liberālās politikas vērtības, kuras esot it kā kristīgas, bet man tomēr izskatās aiz matiem pievilktas, tāpēc atgriezīšos pie Jēzus mācībām).

Tātad – kuras no šīm vērībām ir Eiropai tradicionālas? Mīlestība uz Dievu? Varbūt viduslaikos, bet kopš apgaismības – arvien mazāk. Mūsdienu Eiropa katrā ziņā ir lielā mērā sekulāra. Uzticība ģimenē? Varbūt vienīgi kā ideālās kultūras sastāvdaļa. Atteikšanās no pasaulīgās mantas? Noteikti nē! Atteikšanās no vardarbībs? Mūsdienu Eiropā iet uz to pusi, bet tradīcija gan tā galīgi nav un vēl garš ceļš ejams, lai šo ideālu sasniegtu. Grēku piedošana? Noteikti nē. Beznosacījuma mīlestība? Nu, drīzāk tā ir bijusi Jēzus fantāzija.

Secinājums: Tradicionālās, autentiskās kristīgās vērtības, ja tās ir tādas, kā aprakstīts Wikipēdijā, nav Eiropai tradicionāla un nav mūsdienu Eiropas savienības pamatā. Tas pats attiecas uz Latviju.

Vēl reizēm tiek runāts, ka Eiropai ir svešas Islāma vērtības. Interesanti, kādas ir tās? Paskatīsimies atkal Vikipēdijā. Lūk, 10 morālie vēstījumi, kas tiekot izcelti Korāna sakarā:

1. Pielūdz Dievu (skat. No 1. Kristiešu sarakstā)

2. Esi labs un pazemīgs pret saviem vecākiem un godā tos (Kristiešu sarakstā tas nav, jo Jēzus, ja nemaldos domāja citādi, bet tēva un mātes godāšana ir viens no Vecās Derības baušļiem)

3. Neesi ne skops ne izšķērdīgs (šim nav tieša analoga Kristiešu vērtībās, kristieši var darīt, kā vēlas šajā ziņā)

4. Nenogalini bērnus aiz bailēm, ka viņiem nebūs ko ēst. (šī pamācība laikam ir reakcija uz kādu konkrētu Muhamedu satraukušu praksi, bet man ir aizdomas, ka kristieši vienā balsī piekristu, ka kaut ko tādu darīt ir viennozīmīgs grēks)

5. Nepārkāp laulību (skat No2. kristiešu sarakstā)

6. Nenogalini netaisnīgi (skat. No 4 kristiešu sarakstā), lai gan kristiešiem noteikti nostāja šeit ir stingrāka. Musulmaņu gadījumā taisnīga nogalināšana ir ok.

7. Rūpējies par bāreņiem. (Kristiešiem nav analoga, lai gan No 6. varbūt daļēji attiecas uz šo)

8. Turi doto vārdu (Kristiešiem nav analoga)

9. Saziņā ar citiem cilvēkiem esi godīgs un taisnīgs (kristiešiem nav analoga)

10. Neesi augstprātīgs (kristiešiem nav analoga, lai gan kristieši Latvijā nebeidz “būt lepni”  un “lepoties”)

Lai gan tiešu sakritību starp kristiešu un musulmaņu sarakstu nav īpaši daudz, ir pavisam skaidrs, ka liela daļa musulmaņu vērtību, vismaz tādā formā, kā tas šeit nosaukts, pēc būtības ir tās pašas vērtības, pie kurām pieturas Eiropa. Citas atkal nav. Tāpat tas ir ar kristīgajām vērtībām.

Droši vien vienīgais, kur kristieši varētu lepoties (jā, jo tas ir ok kristīgajā praksē) ir attiecībā uz netaisnīgo nenogalināšanu, jo izskatās, ka Jēzus vispār bija pacifists. Tomēr kristīgajā praksē ir pieņemts ne tikai būt lepniem, bet arī nogalināt uz nebēdu. Tā ka vispār jau strīda šeit nav – klusībā, savā celles vientulībā vairums kristiešu droši vien piekrīt, ka nogalināt drīkst, tikai nevajag pārspīlēt.

Vēl par dažām Vikipēdijas uzskaitītajām “Islāma vērtībām” kristieši droši vien tagad sodās, jo nevar saprast, kā gan tās var būt raksturīgas musulmaņiem, bet ne kristiešiem. Nu kurš gan neuzskata, ka jārūpējas par bāreņiem? Un droši vien jau būtu labāk, ja arī kristiešiem būtu jābūt godīgiem un taisnīgiem…

Secinājums: Dažas kristīgās vērtības ir raksturīgas mūsdienu Eiropas projektam, bet ne visas. Dažas musulmaņu vērtības ir raksturīgas mūsdienu Eiropas projektam, bet ne visas. Tātad var teikt, ka Eiropai tradicionāli ir raksturīgas gan kristīgās, gan islāma vērtības. Tomēr, ja Jūs vēlaties zināt manu viedokli, tad izskatās, ka runa šeit ir par tādām vērtībām, kuras raksturīgas lielā daļā sabiedrību – reliģisku vai sekulāru un atsauces uz reliģijām ir vien šo reliģiju adeptu vēlme pacelt savas akcijas vispārējā ideoloģiju tirgū un monopolizēt vērtības, uz kuru autortiesībām viņiem nav pamata pretendēt.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Par skolotājiem un viņu streikiem – starp 3 (vāji) un 4 (gandrīz viduvēji)

Skolotāji nav apmierināti ar savām algām. Nekādas alternatīvas vīzijas, kā reformēties, cik noprotu, nav. Ir vēlme saņemt vairāk, lai var, kā mēdz teikt, “dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi” un “saņemt normālu algu”. Rudenī partijas vienā mutē dziedāja pirmsvēlēšanu ziņģes standartvariantu, kurā solījumu netrūka, tai skaitā arī par skolotāju algām. Bet, kad pienāca laiks rīkoties, tad uzrīkoja ap ministra krēslu rotaļu no sērijas “kurš pirmais apsēdīsies, tas pats muļķis.” Tas nozīmē, ka priekšvēlēšanu dziesmiņa bija kā Latvijas himna – tikai mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, kura mērķis ir uzlmundrināt nevis izklāstīt darbības progammu. Šādus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus Latvijas politiskās partijas nemainīgi ir lietojušas jau kopš 2. pasaules kara laikiem, bet varbūt arī agrāk. Tie paši, kuri skolas gados gardi smējās par Ņikitas Sergejeviča solījumu pēc 20 gadiem ieviest komunismu, kad pienāca minētais laiks, nojauca attīstītā sociālisma struktūru un izveidoja labāku, kas deva vairāk tiesību būt viltīgam. Par laimi solīšanas rotaļu gan varēja turpināt un tas tika iestrādāts atjaunotās Latvijas valsts nerakstītājos pamatprincipos (vēlāk, cik noprotu, formulētos Satvesmes preambulā zem nosaukuma “latviešu tautas dzīvesziņa”). Pedgoģiskais process nepalika bez sekām un vēlētāji saprata, ka tam, ko sola tagad, var ticēt tieši tik pat lielā mērā, cik savulaik Ņikitas Sergejeviča solītajam, proti – kaut ko jau pašiverēs, bet lielos vilcienos nekas nemainīsies.

Tikmēr skolotāji nav apmierināti, ka viņiem solīja, bet nu nedod. Es arī nedotu. Es skolotāju šlaku labi pazīstu, pats ar viņiem biju ciešā sakarā vairāk nekā 10 gadus un smalki izpētīju. Ar viņiem ir tā – jābaksta, jākaitina un jāskatās, ko darīs. Daži bakstīšanai nepadodas, ietur stāju un vēlāk par viņiem stāsta leģendas. Tomēr nebeidzamu jautrību manā skolas laikā izraisīja skolotāji, kuri visādi ālējās, bārās, dusmojās, bet nekad savus draudus neīstenoja. Ko tikai mēs nedarījām – sākot ar demonstratīvu kāršu spēli stundas laikā un beidzot ar apgalvojumiem, ka neticam ne vārdam no tā, ko mums stāsta – tīri aiz garlaicības, lai būtu interesantāk. No skolotāja puses šāda rīcība, it īpaši draudēšana, nekad šos draudus neīstenojot, bija pedagoģiska kļūda, kura rezultējās pilnīgā cieņas trūkumā un haotiskā stundu norisē.

Neteikšu, ka tas ir kāds īpašs pedagoģisks noslēpums, drīzāk tāda kā tautas gudrība: ar draudiem nevajag svaidīties, bet, ja jau esi tos izteicis, jābūt konsekventam un solījums jāpilda. Skolotāju kolektīvajā cīņā par algu palielināšanu šis process izskatās tā: Jau gadiem tiek solīts ar streiku, bet neviens kaut cik nopietns streiks (tāds, ka bērni neietu uz stundām, ka skolas – slēgtas, ka valstī iestājies pamatīgs haoss ar mājās sēdošiem vai ielās klīstošiem pusaudžu un bērnu bariem un izmisušiem vecākiem) tā arī nav bijis. Tā vietā skolotāji allaž nomierināti ar hegemonisko vēstījumu par pedagogu cēlo pienākumu pret apmācāmajiem, ka “bērni nedrīkst ciest”  un “mācību process nedrīkst tikt pārtraukts”. Pašdisciplinēšanās strādā un uztur esošo kārtību tieši caur šādiem, it kā neapstrīdamiem vēstījumiem. Ņemot vērā visu iepriekšējo streiku draudu vēsturi, valdībai būtu jābūt īsti naivai, lai nopietni meklētu naudu. Nekāda streika nebūs. Pikets, jūs sakāt? Bet, kuru gan tas uztrauc? Papiketēs un tad dosies nokārtām galvām atpakaļ uz skolu, stāsies atpakaļ pie savas ikdienības virpas lai pedagoģiskais process nepārtrūktu. Katra šuve šajā publiskās performances lellē vēstī, ka skolotāji ir gatavi arī turpmāk strādāt par tādu algu, kādu viņiem piešķirs.

Te ir atzīmju skala, kura man labi noder, lai saprastu, kādu atzīmi likt. Neapgrūtināšu lasītāju ar visām augstākajām atzīmēm, par tām patlaban nav runa, bet te tikai tās, starp kurām jāizvēlas:

 5 – viduvēji – visumā apgūtas studiju programmas prasības, kaut arī konstatējama vairāku svarīgu problēmu nepietiekami dziļa izpratne;

 4 – gandrīz viduvēji – visumā apgūtas studiju programmas prasības, konstatējamas vairāku svarīgu problēmu viduvēji   nepietiekama izpratne un grūtības iegūto zināšanu praktiskā izmantošanā;

 3 – vāji – apgūtas virspusējas zināšanas par priekšmeta svarīgākajām problēmām, taču nav spēju tās praktiski izmantot;

Pieļauju, ka skolotāji visā visumā zina minēto principu par draudiem un to izpildīšanu. Tomēr runa ir par spēju šīs zināšanas pielietot praktiski. Tātad izšķiršanās ir starp 4 un 3 – ja zināšanas ir virspusējas un nespēj īstenot, tad 3, bet ja visā visumā ir ok, bet nespēj īstenot, tad 4.

Neesmu gan īsti pārliecināts, ka šiem skolotājiem, kuru darbības sociālajā pedagoģijā novērtējamas kā uz robežas starp “ieskaitīts”  un “izkritis”, būtu jāpalielina algas. Lai vien sēž ar tām, kādas ir. Tikai žēl, ka viņi taču vēl arī bērnus māca.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Par patriotismu un kinofilmām

Patriotiskajai nedēļai par godu noskatījos Rīgas Sargus un Džimlairūdirallalā. Mums ir vēl dažas filmas, kas nereti tiek uzskatītas par patriotiskām, kā piemēram, Sapņu komanda. Arī Ceplis tiek gandrīz nemainīgi pārraidīts ap 18. novembri. Izskatās, ka šai komandai varētu pievienoties arī Pie bagātās kundzes, ko LTV1 rādīs šajā nedēļas nogalē. Patriotiskais parasti nozīmē kaut ko, kas saistīts ar valsti un pat ne vienkārši valsti, bet gan ar konkrētu valstisku tradīciju, ja gribat – ar režīmu. Ir filmas, kas ir patriotiskas vienā virzienā, bet citā virzienā – pavisam nepatriotiskas. Tā, piemēram, padomju laika patriotiskās filmas par Otro Pasaules karu droši vien mūsdienās vairs nebūs neko patriotiskas, jo uzsver kāda cita režīma izcilos sasniegumus. Tāpēc šoreiz, skatoties filmas un atceroties tās, kuras biju redzējis jau agrāk, pievērsu uzmanību, kā tajās attēlota Latvijas valsts, politiskā iekārta. Un izrādās, ka tās visas, neatkarīgi no tā, vai uzņemtas padomju laikā vai 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, vieno tā pati stīga – labi, ka ir tādi krietni darba cilvēki, tie nes sevī visu tautas dzīves jēgu un tikai pateicoties tiem mēs vēl kaut kā varam noturēties pretī valsts divkosīgajai un nepatīkamajai eksistencei.

Rīgas sargi: viens Rīgas strādnieks, izstaigājis visu Krieviju kā streļķis, atgriežas Latvijā. Politiķi jau ir sarūpējuši balto karogu un gatavojas atdot Rīgu Bermontam. Politiķi ir nobijušies, domā tikai par savu ādu. No viņiem Kārļa Ulmaņa (filmā dēvēta par Prezidentu) tēls ir mazliet pozitīvāks, bet labākais, ko viņš var darīt, ir ļaut tautai pamēģināt. Ja sanāks – sanāks, nesanāks – arī labi – celsim augšā balto karogu Rīgas pils tornī. Labi, ka ir šis viens strādnieks ar saviem čomiem – arī strādniekpuikām un tauta vispār, jo tā pret šo valsts nožēlojamo spiedienu kaut kā tomēr iztur un uzvar.

Sapņu komanda: daži uzņēmīgi indivīdi smagi strādā un tic savām spējām uzvarēt. Tikmēr valdības namā tiek vērptas intrigas, ministri gļēvi izmanto situāciju savā labā un faktiski nogremdē vienkāršās, strādīgās tautas izloloto projektu. Atkal jāpriecājas, ka tauta iztur Latvijas valsts nelietīgā tēla priekšā.

Džimlairūdirallalā: Pensionāri izdomā atteikties no pensijas un iet armijā, tādā veidā izvelkot valsti no finansiāla kraha un paši sevi no nabadzības (jo armijā dod bezmaksas pusdienas un visu pārējo dzīvei nepieciešamo). Filmā darbojas arī ministru prezidents (tāpat kā abās iepriekšējās) un ministrs (tāpat kā abās iepriekšējās). Un ko viņi dara? Pareizi, uzminējāt – ministru prezidents gļēvi skatās, lai tikai to visu labi novērtētu ārzemēs un lai publicitāte būtu pozitīva, vienlaikus bārstot tehnokrātisku žargonu, bet ministrs iesūta sabotieri, lai tas pensionāru lielisko projektu nogremdētu.

Padomju laikā radītās filmas (Ceplis un Pie bagātās kundzes) ir tapušas kā karikatūras par Latvijas valsti, to mērķis bija parādīt, cik tā bija izkurtējusi un nepareiza. Lai skatītājs varētu mācīties un saprast. Abu filmu pamatā ir ne mazāk kristiski noskaņoto rakstnieku (Pāvila Rozīša un Andrja Upīša) literārie darbi. Tāpēc nekad neesmu varējis izprast, kā šīs filmas nokļūst uz ekrāniem tajā laikā, kad mums būtu jāredz kaut kas, kas varētu iedvesmot patriotiskā garā.

Tomēr, ja padomju perioda filmas salīdzina ar mūslaiku patriotiskajiem mākslas darbiem, kuru veidotāji pilnīgi noteikti sevi ir pozicionējuši kā patriotisku filmu rūpala pārstāvjus, tad šo darbu nemainīgā vieta 11.-18. novembra nedēļā nemaz vairs pārsteigumu neizraisa. Proti, izskatās, ka ideja par zemes mīlēšanu, bet valsts ienīšanu arī ir tas, ko pie mums pieņemts dēvēt par patriotismu. Mums ir skaisti kalni, daiļas lejas, puiši un meitas, draugi un radi un ja vien viņi te būs, kaut kā to Latvijas valsti arī pārdzīvosim, vai ne?

Nebūs gan tā. Tie no mums, kas pavadījuši lielu daļu savas dzīves Padomju Savienībā, droši vien atcerēsies, ka lauki un lejas, kalni un upes un cilvēki, kas dzīvo ap un uz tām, bija šeit arī tad, kad Latvijas valsts nebija. Tāpēc Latvijas kā valsts patriotisms nevar būt saistīts ar zemes skaistumu un draugu mīļumu. Tā ir pieķeršanās dzimtajai vietai un tuviniekiem. Patriotisms ir saistīts ar valsti kā politisku iekārtu.

Novēlu visiem patriotisku 18. novembri!

Komentēt

Filed under Uncategorized

Nacionālais nule pieņemtajā valdības deklarācijā

Vakar jaunā Saeima apstiprināja jauno valdību, kura jau vairākas nedēļas bija pūlējusies ap kādu dokumentu, proti, valdības deklarāciju. Neiedziļinoties lietās, kas deklarācijā noteikti ir daudz būtiskākas, gribu vērst uzmanību tikai uz vienu, proti, vārda “nacionāls” lietojumu šajā tekstā. Nenoliedzami nacionālie jautājumi ir bijuši daudzu kaislību un debašu priekšmets. Tomēr, lai debates būtu auglīgas, ir ārkārtīgi svarīgi, lai runātāji vienotos par to, ka pamattermini tiek izprasti vienādi. Ja tā nav, iznāk kā ar māti un meitu/kleitu. Valdības deklarācijā vārds “nacionāls” tiek lietots divās dažādās izpratnēs, turklāt teksta autori brīvi pāriet no viena uz otru. Tas neliecina par skaidru domāšanu un drīzāk liecina par vēlmi izteikties neskaidri, lai paliktu iespēja aizbildināties ar tekstu, darot dažādas un reizēm – savstarpēji pretrunīgas lietas.

Tekstā vārds “nacionāls” pieminēts 30 reizes šādos kontekstos:

Nacionālā apvienība: apvienība, kuras pamats ir nacionālisms, latviskās etniskās piederības izcelšana un sumināšana. Šeit nav domāts, ka tā ir apvienība, kas attiecas uz visu valsti, ja vien visa valsts netiek identificēta tikai ar latvisko.

Latvijas Nacionālais attīstības plans: plāns, kurš attiecas uz visu valsti, nacionāls šeit ir sinonīms vārdam “valsts” vai “visa valsts”. Te nav domāta attīstība tautiskajā garā, tā nav latviešu attīstība, kas gan, protams, varētu būt nacionālās attīstības sastāvdaļa.

Nacionālā drošība: drošība, kas attiecas uz visu valsti. Šeit nav domāta latviešu drošība.

Nacionālā augstākās izglītības akreditācijas aģentūra: aģentūra, kas darbosies ar visas valsts izglītības jautājumiem nevis tikai latviešu etniskās augstākās izglītības jautājumiem.

Nacionālā tautsaimniecība: nav domāta latviešu etniskā tautsaimniecība, bet gan visas valsts tautsaimniecība.

Nacionālā sporta bāze: nav domāta latviešu etniskā sporta bāze, bet bāze, kas apkalpo visu valsti

Nacionālās nozīmes attīstības centrs: nav domāts attīstības centrs, kas nodarbosies tikai ar latviešu attīstību.

Nacionālā identitāte: varētu būt gan tā, ka šeit ir domāta etniskā piederība latviešiem vai kādai citai nācijai, vai arī, ka tā ir piederības sajūta Latvijas valstij. Atkarībā no šīs izpratnes teikums “iespējas dzīvot pilnvērtīgu, lepnuma un gandarījuma piepildītu dzīvi saliedētā un patriotiskā Latvijas valstī, kas apzinās savu nacionālo identitāti un ir balstīta uz visu Latvijas iedzīvotāju kopējām garīgajām vērtībām” ir saprotams dažādi (interesanti, kādas ir visas Latvijas iedzīvotāju kopējās garīgās vērtības?)

Nacionālais stadions: droši vien nav domāts etniskais, latviskais stadions, bet gan valsts nozīmes stadions.

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs: arī nebūs latviskās mākslas muzejs, bet valsts līmeņa mākslas muzejs, kurā līdzās Purvītim ir arī Marks Rotko vai Aleksandrs Petrovs.

Nacionālais pasūtījums kultūrizglītībā: cerams, ka šeit nav domāts tautiskais, etniskais pasūtījums, bet gan valsts līmeņa pasūtījums, bet būtu labi saprast, kas tieši šeit domāts.

Nacionālās kultūras vērtības: šeit gan nav skaidrs, par kādām kultūras vērtībām ir runa – visai valstij nozīmīgajām vai šauri etniskajām. Spriežot pēc mūsdienu sabiedriskā diskursa, droši vien šeit tomēr domātas tādas vērtības kā “ikdienas un svētku rituāli, gadskārtu svētki un godi, folklora, Dainas, raksta zīmes un tēli, valoda, fiziskā un garīgā veselība un izaugsme, pirts, muzicēšana un dziedāšana, maskošanās, apģērbs un ikdienas darbu sakralizācija – rituālais dzīvesveids saskaņā ar dabu un visuma likumsakarībām, darba tikums, savstarpēja sadarbība, cieņa un atbildība” 

Nacionālā informatīvā telpa: droši vien visas valsts telpa nevis tautiskā, etniskā telpa.

Nacionālo interešu aizstāvība: droši vien valsts līmeņa interešu aizstāvība.

Nacionāla valsts: pietiekoši neviennozīmīgs termins, kontekstā ar vietām, kur ar vārdu ‘nacionāls’ domāta valsts, šāds apzīmējums kļūst bezjēdzīgs (valstiska valsts). Nākas secināt, ka šeit tomēr domāta Latvija kā tautiska valsts, kurā vismaz ideālā formā galvenais uzsvars likts uz noteiktu etnisku piederību.

Nacionālais kriminālizmeklēšanas modelis: jādomā, ka šeit nav domāts tautiskais vai etniskais izmeklēšanas modelis, lai kas tas arī nebūtu.

Nacionālie bruņotie spēki: valsts bruņotie spēki (nevis tautiski latviskie bruņotie spēki)

Ceru, ka neesmu kaut ko sajaucis, interpretācijā piegāju, mēģinot izprast domu gaitu. Tomēr, ja nu tomēr ir domāts tautiskais kriminālizmeklēšanas modelis, latviešu drošība, latviešu stadions vai kas tamlīdzīgs, tad šādu pārpratumu vien radījis nekonsekventais terminu lietojums.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Iedomājieties… (prāta vingrinājums vidusskolēniem un citiem domājošiem ļaudīm)

Iedomājieties, ka Latvijai uzbrūk krievu karaspēks. To nav grūti iztēloties. Daudzi jau ir iedomājušies. Pēdējās dienās atkal un atkal dzirdu cilvēkus par to runājam un pat kaļam plānus par to, kur un kā tad bēgt. Bet ne par to šoreiz stāsts. Iedomājieties, ka no tiem, kas neaizbēg, lielākā daļa – latvieši, krievi un citu tautību Latvijas iedzīvotāji un pilsoņi sadodas rokās un nostājas pie robežas, sak, ‘neļausim Puķinam bradāt pa mūsu zemi’. Varat iedomāties? To laikam jau grūtāk iedomāties. Bet tagad iztēlojieties, ka šiem pašiem cilvēkiem, kamēr viņi vēl tikai grasās sadoties rokās, iedod izlasīt Latvijas republikas Satversmes preambulu – tādu, kāda tā bija pirms tam (Latvijas tautas savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi) un tādu, kāda tā ir patlaban (diez vai visi paspēs izlasīt līdz galam, bet varbūt, ka galveno par latviešu vadošo lomu un par pienākumu aizsargāt latviešu kultūru un valodu un par kristīgās ticības un latviskās dzīvesziņas izšķirošo nozīmību un tā tālāk). Kurā no abiem gadījumiem (ar veco vai ar jauno) jūsuprāt rokās sadevušos cilvēku būtu vairāk un kāpēc?

Vai arī iedomājieties atkal to pašu situāciju. Tikai vienā gadījumā iztēlojieties to kontekstā ar Latviju, kurā ir ņēmušies tādi biznesa ļaudis kā šķēles, sleseri, lembergi, loginovi, kargini un krasovicki. Un tagad iztēlojieties Latviju, kurā neviens no šiem kungiem vai viņu domubiedriem korupcijas veicināšanas jautājumos nav darbojies. Kurā gadījumā jūsuprāt būtu vairāk to, kas sadotos rokās un stāvētu pretī iebrucējiem no korumpētās Krievijas?

Iedomājieties situāciju, kurā Latvijā pastāv liela nevienlīdzība, kurā liels daudzums trūcīgu cilvēku aktīvi apskauž un ienīst saujiņu turīgo un tagad iedomājieties situāciju, kurā valda samērā liela vienlīdzība un tāpēc skaudība nav pārsvarā pār pašapziņu. Kurā Latvijā ir vairāk to, kas vēlas šo valsti aizstāvēt?

Tāds, lūk, prāta vingrinājums, kuram diezgan maza saikne ar dilemmām, kuras patiešām iespējamas. Tāpēc padomājiet vienkārši par to, vai jūs, jūsu draugi un radi būtu gatavi aizstāvēt – kaut vai simboliski, kaut vai ar plakātiem rokās  - to valsti, kurā dzīvojam un ja būtu gatavi – kāpēc? Ko tieši jūs aizstāvētu, ja aizstāvētu? Vai Jūs varētu pārliecināt arī savus krievu, ukraiņu un baltkrievu kaimiņus, ka to vērts darīt? Vai jūs varētu pārliecināt par to savus turīgos un mazturīgos kaimiņus?

Komentēt

Filed under Uncategorized

Komentāri pie Satversmes preambulas jaunā teksta

Manuprāt Satversmes esošais ievads ir lakonisks un pilnīgs. Egila Levita ideja, ka nepieciešams jauns ievads, dzima bailēs par to, ka tauta varētu izdarīt kādus tādus lēmumus, kurus, kā dažiem šķiet, šai tautai nevajadzētu ļaut pieņemt nekad. Turklāt sapratne par to, kas tad ir šie neaizskaramie jautājumi, balstījās koncepcijā par Satversmes kodolu – nerakstītu, neviena neredzētu, bet nojaušamu. Lai gan juristiem bieži vien nākas secināt to, kas nav uzrakstīts un uz šo secinājumu pamata balstīt tālākus spriedumus, šis ceļs ir visai slidens. Ar pilnu cieņu vēlos izturēties pret tiem cilvēkiem, kuri ieklausījās kritikā (pat tad, ja tā bija steigā un emocionāli pausta) un spēja ievērojami uzlabot preambulas projektu, lai tas sanāktu tāds, kāds tas ir patlaban. Tomēr arī šis nav ideāls. Vēl joprojām neredzu nekādu vajadzību pēc preambulas. Tomēr, apzinoties, ka eļļa jau ne tikai nopirkta, bet arī izlijusi, turpmākos komentārus rakstu, lai vēlāk nebūtu jāsarkst vai jātaisnojas, ka varēju taču teikt, bet neko neteicu un tagad ir jau par vēlu.

„Ievads. 1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas Republika ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes,

Vēsturisko zemju jēdziens gan pēc Satversmes tiesas lēmuma izrādījās, ir stiepjams. Noskaidrojās, ka ir teritorijas, kuras, attīstoties notikumiem, vienā reizē ir vēsturiskas latviešu zemes un vēlāk kaut kā vairs nav vēsturiskas latviešu zemes. Acīmredzami 1921. gadā Abrene bija vēsturiskā latviešu zeme, bet 2007. gadā jau bija pavisam citādi. Liek aizdomāties, vai gadījumā vēl kāda teritorija nav tikai kļūdas pēc šajā valstī. Īsāk sakot: šis apgalvojums izskatās vismaz jau ironisks

balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tās neatņemamajām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu ikviena cilvēka un visas tautas brīvību un veicinātu labklājību.

Vārdu salikums “cauri gadsimtiem” izskatās gan grandiozs, bet uzskatāms par liekvārdību. Attīstība ir dinamisks process, kas notiek laika gaitā, tātad – arī cauri gadsimtiem. “Latviešu nācijas, valodas un kultūras attīstības garantēšana” var izrādīties ļoti slidens jautājums. Es neņemtos nodefinēt, ko īsti nozīmē ‘valodas attīstība’ (tas pats attiecas uz kultūru). Tā, piemēram, mainoties videi, valoda mainās līdzi. Latviešu valodā tādējādi ienācis liels daudzums svešvārdu. Vai tā bija attīstība, ka latvieši sāka runāt par āmuru, šķērēm, ķelli un brillēm? Vai tā bija attīstība, kad sāka runāt par kino, mašīnām un datoriem vai kad pazaudēja mīksto ŗ un pārcēla garumzīmi no muzīkas uz mūziku? Droši vien. Varbūt Satversme nu noteiks un pat garantēs jaunu svešvārdu ieviešanu latviešu valodā. Ja gadīsies strīds starp konservatīvo spārnu, kas teiks, ka svarīgākais vārds šeit ir “pastāvēšana” un progresīvo spārnu, kas teiks “attīstība” – kā izsķirt šo strīdu? Manos ieskatos latviešu kultūras attīstības neatņemama sastāvdaļa ir iecietības un gara brīvības veicināšana. Tomēr es zinu, ka pastāv latvieši, kas no šīm vērtībām bēg kā velns no krusta. Es, protams, priecāšos, ja ar jaunās preambulas palīdzību, viņiem mutes būs ciet, bet neesmu pārliecināts, vai vēlēšos, lai arī manu muti aizbāž ar šo pašu argumentu. Gan Ilma Čepāne, gan Lauris Liepa uzskata, ka Satversmes preambulas jēga lielā mērā slēpjas tautas izglītošanā. Tomēr Satversme nav labākais veids, kā izglītot sabiedrību. Likumi vispār ir slikti izglītotāji. Tāpēc izglītošana lielākoties arī ir nodota skolu pārziņā.

Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās.

Jā, gan, bet kāpēc tas ir tik svarīgi? Kāpēc nav pieminēts, ka bez brutāla spēka savu valsti izveidoja arī ar prāta gaišumu un diplomātisko meistarību? It kā militārisms būtu vienīgā atbilde. Neatkarības atgūšana pierādīja, ka ir vēl arī citi paņēmieni. Kāpēc tie netiek pieminēti?

Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja konstitucionālo kārtību un nolēma sev Satversmi.

Un vēl būtu vērts pieminēt, ja jau runa ir par vēstures mācībām, ka šī pati brīvi vēlētā Satversmes sapulce nolēma savā Satversmē neiekļaut garāku preambulu, jo mazākums, kas to vēlējās virzīt, nespēja pārliecināt visus delegātus, ka tā tiešām ir nepieciešama. Latvijas Tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē nolēma nepapildināt Satversmi ar preambulu.

Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem

Ir uzteicami vēlēties saskatīt visās lietās labo un pareizo. Tomēr notikumi 1940. gadā nekādi neliecina par to, ka ‘Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmu’. Tās pašpasludinātais vadonis visus mierināja un teica, ka visi paliks savās vietās, deva naudas ziedojumus jaunajam režīmam un visādi citādi centās sadarboties. Viņa tuvajam draugam, ārlietu ministam Munteram šī sadarbība veicās ļoti veikli, tā ka viņu ne tikai nenošāva, bet izsūtījumā atļāva visādas greznības. Viens virsnieks izdarīja pašnāvību (bet tas pats notika arī, kad tika atjaunota neatkarība). Visi ierēdņi palika savās vietās (pirms viņus no turienes šī pati neatzītā okupācijas vara neaizveda uz nošaušanas vietu vai Sibīriju) un turpināja darbu itkā nekas nebūtu mainījies. Ulmaņa autoritārais režīms bija daudzus pamatīgi nokaitinājis un daļa iedzīvotāju (it sevišķi tie, kuri bija ticējuši Padomju propagandai un joprojām uzskatīja PSRS par sociālistisko ideālu iemiesojumu) tiešām apsveica varas maiņu. Šos faktus būs grūti izdzēst no Latvijas vēstures. Toties tagad mums būs Satversmes preambula, kurā būs teikts, ka tā nenotika. Latvijai būtu daudz labāk, ja pagātnes sāpīgie momenti (ieskaitot Ulmaņa sastrādāto, ieskaitot latviešu kolaborēšanu ar visiem okupācijas režīmiem, ieskaitot brīvprātīgo dalību visās okupācijas armijās un ieskaitot aktīvo līdzdalību gan nacistu, gan komunistu zvērībās, tiktu godīgi atzītas, izdarot attiecīgos secinājumus un apgūstot mācības. Vienkārša maza pamelošana preambulā šīs problēmas neatrisinās.

un  uz valsts nepārtrauktības pamata, atjaunojot valstisko neatkarību, atguva savu brīvību. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda nacistiskā un padomju okupācijas režīma noziegumus.

Frāze “piemin svešo varu upurus” nozīmē arī, ka piemin tos upurus, kurus nesušas pašas svešās varas. Bija lietas, ko PSRS upurēja uzvaras labā – piemēram, savus karavīrus, čekistus. Vai tiešām domāts, ka mēs viņus pieminam? Bet PSRS jau nav vienīgā svešā vara. Arī Pola Pota režīms tomēr nebija savējais, tātad bija sveša vara.  Pola Pota režīma upurus (lai ko viņi nebūtu upurējuši) diez vai mēs pieminam. Tad kāpēc to rakstīt Satversmē?

Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, ievēro cilvēktiesības, arī mazākumtautību tiesības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju un demokrātisko valsts iekārtu.

Mūsu identitāti

Kāpēc gan teikt, ka letonika ir prioritārā nozare Latvijā, ja Satversmes rakstīšanā nav iespējams pieaicināt kādu valodas meistaru? Visā līdzšinējā tekstā par tautu runāts trešajā personā, bet te pēkšņi “mēs”. Kas domāts ar šo “mēs”? Levits, Liepa, Čepāne un citi, kas rakstīja šo tekstu? Tas būtu visai absurds pieņēmums, jo kālab gan šeit būtu jārunā par viņu identitāti. Bet kā gan saprast, kāpēc tieši šeit teikts “mēs” nevis vairs Latvijas tauta? Kas tad ir šeit domāts? Latvieši vai visa Latvijas tauta, kā pārējos pantos? Vārda “mēs” lietošana parasti tiek pretnostatīta vārdiem “viņi” vai “jūs”. Vai Satversmes lasītājam ir jāsaprot, ka viņš iekļaujas šajā “mēs” vai ir palicis ārpusē? Labāk tomēr būtu pieturēties vai nu vienlaidus pie Mēs vai visur pie Latvijas Tauta.

Eiropas kultūrtelpā it sevišķi veidojušas latviešu tautas tradīcijas un dzīvesziņa, latviešu valoda, universālās humānās un kristīgās vērtības.

Sakot “Mūsu identitāti Eiropas kutūrtelpā” vienlaikus tiek it kā teikts, ka vēl kaut kur citur, kādā citā kultūrtelpā mūsu identitāti veidoja citas vērtības. Tālākā tekstā ir uzskaitītas dažas lietas, kas ir ietekmējušas mūsu identitāti Eiropas kultūrtelpā, kā piemēram, universālās humānās vērtības (bet laikam tikai Eiropas kultūrtelpā tās ir universālas) un kristīgās vērtības. Nav noliedzams, ka kristīgās vērtības ir bijušas būtiskas. Tomēr mūsdienu latviešu un arī citu Latvijas pilsoņu identitāti kopš vismaz 19. gadsimta beigām ir veidojušas arī marksisma vērtības. To apliecina ne tikai vēsture, kurā sociāldemokrātiskās vērtības vienmēr ir bijušas augstā godā, bet arī ikviena mūslaiku vērtību aptauja. Marksims ir ne mazāk nozīmīgs faktors mūsdienu latviešu identitātē kā kristīgās vērtības. Tad kāpēc tas nav pieminēts šajā dokumentā? Gluži vienkārši – konjunktūra nav īstā, politiskie uzstādījumi citi. Mūsdienās pieklājīgi ļaudis kautrējas par savu vai savu senču kreisumu. Un, ja būsim godīgi, nacimsa ideoloģija mūsu tautai arī nav sveša. Dziesmiņu par žīdu šaušanu Gaujmalā laikam nezina tikai retais un daļa kaut kur pa kaktiem arī uzdzied. Tomēr arī par šo elementu preambula klusē.  Tātad, pretēji tam, ko apgalvo preambulas rakstītāji, šeit minētie faktori nav tikai vēsturisko faktu konstatācija, bet gan politisko ideālu uzskaitījums. Ja tā, tad man  savā un visu to daudzo cilvēku vārdā, kam reliģija nav pieņemama, ir jāprotestē pret šo ierakstu. Bez tā itin labi var iztikt pavisam. Starp citu, pat katoļticīgās Polijas konstitūcijas preambulā ir atrasts saprātīgs kompromiss, sakot: “mēs, Polijas Tauta – visi Republikas pilsoņi, gan tie, kas tic Dievam kā patiesības, taisnības, labā un skaistā avotam, gan tie, kam šāda ticība nepiemīt, bet kas respektē šīs universālās vērtības kā izrietošas no citiem avotiem… [utt]”

Latviešu valoda ir demokrātiskās līdzdalības un saliedētas sabiedrības pamats. Mūsu sabiedrības galvenās pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, vienlīdzība, ģimene un darbs.

Par pamatvērtībām kā brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte un vienlīdzība, pat tad, ja tās ne vienmēr izdodas pilnībā sasniegt, man nav daudz ko teikt – protams, ka tās ir arī manas vērtības. Tomēr ģimene un darbs šajā sarakstā grūti ierakstās ne tikai tāpēc, ka tās ir cita veida parādības (labi iederētos sākumskolas uzdevumā “pasvītrojiet vārdus, kuri neiederas šajā sarakstā”), gan arī vienkārši tāpēc, ka Latvijā ir milzum daudz cilvēku, kam šo lietu nav vispār. Var jau teikt, ka arī viņiem tās ir vērtības, bet jāņem vērā, ka ģimenes un darba īpatnību dēļ valstij saprātīgā un demokrātiskā veidā nav iespējams nodrošināt šo vērību attiecināmību uz visiem pilsoņiem. Toties godīgumu, taisnīgumu, brīvību utt., var attiecināt uz visiem vienādi. Tomēr, ja jau ģimene šeit bija pieminēta, tad kāpēc nav pieminēta parādība, ko nešauboties nosauktu vairums Latvijas iedzīvotāju, proti, bērni? Bērni taču var pastāvēt un pastāv arī ārpus ģimenes. Kā ar tiem, kas ir bērnu namos? Un kā ar cilvēkiem kopumā? Sauklis “Cilvēks pirmajā vietā” nu jau pavisam pačibējis no ļaužu prātiem. Un, ja godīgi, tad pieminētās kristīgās vērtības šajā sarakstā nemaz tik prominenti neiezīmējas (piem., līdzcietība, pazemība, piedošanas spējas, tēva un mātes godināšana). Vai tās būtu pagaisušas tikai dažu rindkopu gaitā vai arī apgalvojums, ka tās esot “it sevišķi veidojušas” mūsu identitāti, būtu tikai nodeva baznīcu solījumiem nodrošināt vēlētājus?

Ikkatrs pēc savām spējām rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturas atbildīgi pret līdzcilvēkiem, valsti, vidi, dabu un nākamajām paaudzēm.

Esmu pārliecināts, ka neesmu vienīgais, kam šī teikuma pirmā puse atgādināja komunisma pamatprincipu “no katra pēc spējām, katram – pēc vajadzības”. Tikai žēl, ka šeit tiek pieprasīts, bet netiek solīts pretī. Šajā teikumā bez “savām spējām” var itin labi iztikt, tas tāpat saprotams un vienādi attiecas arī uz citiem nosacījumiem, bet citur tekstā tas tomēr nav pieminēts (piemēram, nav teikts “Latviešu valoda iespēju robežās ir demokrātiskās līdzdalības pamats” kaut gan tik tiešām tā nevar būt pamats ārpus šīm iespējām).

 Apzinoties sevi kā līdzvērtīgu starptautiskās kopienas sastāvdaļu, Latvija aizstāv savas intereses un dod pienesumu pasaules un vienotas Eiropas humānai, ilgtspējīgai un demokrātiskai attīstībai.

Dievs, svētī Latviju!”

Man nav iebildumu pret mūsu himnu. Es to dziedu kā senu relikviju un neuzskatu, ka tāpēc man būtu jāsāk ticēt nevainīgās ieņemšanas mītam vai kādam citam stāstam no svētajiem rakstiem. Tieši tāpat es dziedu Ziemassvētku dziesmas. Tomēr himna līdz šim nebija ierakstīta Satversmē un tā tam arī būtu jāpaliek. Mani kā sekulāru personu un kā ateistu šādi vārdi aizvaino. Latvijas aizraušanās ar dažādiem pārdabiskajiem spēkiem sākot no kristīgā Dieva un beidzot ar karmu, aurām un horoskopiem ir kaut kas, kas mūs ievērojami atšķir no igauņiem un nebūt ne pozitīvā nozīmē. Pieļauju, ka kristiešu fanātiķi saceltu pamatīgu jezgu, ja šeit būtu ierakstīti arī Laimas, Pīkola, Potrimpa, Pērkona, Ūsiņa, Zemesmātes, Vējamātes, Mežamātes, Jumja un citu latviskajā dzīvesziņā būtisko tēlu vārdi. Dažiem jau gribētos, bet tolerances vārdā droši vien neierakstītu.

Tātad, lai lieki netērētu vārdus un laiku – ja vēlaties ņemties, ņemieties. Tikai izlabojiet acīmredzamās stila un loģikas kļūdas, izņemiet ārā divdomīgās un vienkārši melīgās norādes un tad, pirms dosiet atkal kādam balsot, apdomājiet vēlreiz, vai ir vērts bojāt labu Satversmi ar savu preambulu.

Komentēt

Filed under Uncategorized