Par augstāko izglītību

LU rektora Mārča Auziņa teiktais par Latvijas augstāko izglītību intervijā ar Paulu Bankovski nenoliedzami ir ievērības cienīgs. Teju vai katrai domai varu pilnībā piekrist. Tik tiešām Latvijas augstākā izglītība bieži vien atgādina Plūdoņa tēloto pīļu dīķi. Izperētie pīlēni (absolventi) ir visai apšaubāmas kvalitātes. Tomēr reformu varianti, kuras profesors Auziņš min, man liek būt uzmanīgam un domāt par publiskajā telpā nepustajiem reformu motīviem.

Pirms nedēļas – 10. septembrī – Diena publicē rakstu, kurā izklāstīti LU rektora plāni par to, kādā veidā vajadzētu reformēt Latvijas augstāko izglītību. Pastāv trīs varianti – viens ir apveinot visas valsts augstskolas vienā. Otrais variants – veidot piecas reģionālās augstskolas. Trešais variants izmanto padomjlaika resoru pieeju – katrai no būtiskākajām nozarēm – sava augstskola, piemēram, veidojot humanitāro un inženiertehnisko zinātņu augstskolas.

Tajā pašā dienā bijušais RSU rektors, tagad Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs, neatkarīgi no Mārča Auziņa izsūta presei atklātu vēstuli, kurā pauž līdzīgu vīziju. Šim viedoklim gan pamatā ir doma par to, ka valsts augstskola vispār ir tikai viena, bet pašvaldības var veidot arī savas (pašvaldību finansētas) augstskolas, kuras drīkstētu arī privatizēt.

Doma par vienas universitātes izveidošanu (Jānis Vētra savā atklātajā vēstulē RSU darbiniekiem to nosauc par „Jauno Latvijas Universitāti“) vai pat dažu lielu reģionālu vai tematisku skolu radīšanu pirmajā brīdī šķiet visai pievilcīga. Tik tiešām – kāda gan ir jēga valsts līdzekļus šķērdēt tam, lai vienlaikus uzturētu n-tos rektorātus un visus ap to saistītos līdzekļus (cik daudz naudas neietaupītos, ja Latvijā būtu tikai viens rektors!), ja fiziku mācītu vienā vietā, medicīnu un sociālās zinātnes – arī tikai vienā vietā utt.

Tomēr visiem minētajiem variantiem ir viena liela un būtiska problēma: to pamatā ir vienīgi doma par to, ka lielāks ir labāks. Tāpēc galvenais ir kaut kā apvienot un konsolidēt. Šī pati doma ir bijusi pamatā tik ilgi nerealizētajam slimnīcu māsterplānam un tik ilgi vilktajai reģionālajai reformai. Atļaušos apgalvot, ka galvenais iemesls, kāpēc reģionālā reforma tika vilkta tik ilgi (un pa daļai, iespējams – arī māsterplāns), bija tās pilnīgā sociālā nepamatotība. Vienīgais pamatojums pagastu apvienošanai bija – kopā dzīvot būs lētāk. Pieņemsim, bet kāpēc jāapvieno tieši šie pagasti? Kāpēc jāsaglabā vecās pagastu robežas? Vai ir kāds loģisks pamatojums? Vienots centrs? Vienāds attālums līdz šim centram kilometros vai minūtēs? Nekā tamlīdzīga. Labi – neiedziļināsimies. Analoģijas pamatā šeit bija tas, ka gan vienā, gan otrā gadījumā skatījums uz reformām ir viendimensionāls un no citas puses. Abos gadījumos pamatā ir doma, ka apvienojot kaut ko finansiālā pārvaldība būs ērtāka un efektīvāka, izveidosies kaut kādi spēcīgāki centri.

Atļaušos būt skeptisks. Manuprāt ir pietiekoši daudz iemeslu domāt, ka Auziņa un Vētras paustajos modeļos vienīgā īstā „ekselence“ būs naudas sadalījumā. Pēdiņās, protams, jo pastāv liela varbūtība, ka izveidotajām vienai, piecām vai trijām augstskolām nauda tiks piešķirta par to faktu, ka tās ir. Es nevaru iedomāties situāciju, kad, piemēram, jaunā vienīgā valsts augstskola, turpinot, kā līdz šim, izrādās uzrādām tik vājus rezultātus, ka valsts tai vairs nemaksā naudu un ļauj kā nesekmīgai bankrotēt. Vai arī tas notiek ar kādu no reģionālajām augstkolām. Skaidrs, ka tā nenotiks.

Tāpēc es domāju, ka pašreiz izstrādātās shēmas ir vājas un – jā – arī savtīgas. To fasādē ir rūpes par izglītības kvalitāti, bet konstrukcija liecina par vēlmi radīt neapdraudētu naudas plūsmu.

Lai izvairītos no šī strukturālā vājuma, ir jāķeras klāt pašai problēmu saknei – tas ir, kā sasaistīt universitāšu finansējumu ar to sniegumu. Tas ir, kā nodrošināt, lai nauda pienāktos vislabākajam un palielinātos vai samazinātos līdz ar snieguma līmeni. Kā izveidot sistēmu, kas veicina kopējā snieguma līmeņa paaugstināšanos.

Šis ceļš, protams, ir ļoti sarežģīts un slidens: kritēriji, pēc kuriem varētu spriest par vienas vai otras programmas, fakultātes vai universitātes sniegumu, parasti ir ļoti strīdīgi. Stingra pieķeršanās vienam vai dažiem rādītājiem var novest pie absurdiem rezultātiem, kā tas jau šur un tur noticis. Tā, piemēram, Mārča Auziņa pieminētās starptautiski citējamās publikācijas ir labs rādītājs. Igaunijā pēdējos gados nemitīgi pieaug šādu publikāciju skaits, bet Latvijā – stāv uz vietas ar tendenci kristies. Ļoti iespējams, ka iemesls tam ir tāds, ka Igaunijā akadēmiskais personāls par katru starptautisko publikāciju un katru monogrāfiju saņem algas pielikumu. Latvijā – publikācijām ir vairāk pienākuma nokrāsa.

Kaut arī publikācijas ir noderīgs rādītājs, ir gadījumi, kad lieliska skola, kura speciālistu lokā tiek atzīta par spēcīgāko un toni nosakošo, pēc šī rādītāja ir visai vāja. Iespējams, tajā koncentrējušies cilvēki, kam rakstīšana nepadodas, toties tie ir lieliski domātāji un lektori. Tā tas var būt arī ar citiem rādītājiem.

Runājot par ekselences kritērijiem – vislielākā problēma var rasties, ja Latvija ietu tehnokrātisko ceļu, uz kuru vispārējais masu noskaņojums tā vien lūkojas. Tas ir – uzskats par to, ka augstskolu vienīgais uzdevums ir sagatavot augsti attīstītus speciālistus, lai viņi srādātu savā nozarē. Es, protams, domāju, ka ārstu atrašanās augstākajos amatos mūsu valstī ir viens bēdīgs fakts. Bet drīzāk jau pašu šo ārstu personību nevis profesijas dēļ. Liela daļa cilvēku, kas izglītību ir ieguvuši vienā jomā, strādā pavisam citā. Nezinu, kāpēc šāds scenārijs tiek uzskatīts par neveiksmi. Ir labi zināms, ka vide, kurā

Tai pat laikā – tieši naudas sadalījumam un nevis teritorialitātei utt būtu jābūt pašā reformas pamatā. Tas ir – kā mēs izmainīsim valsts naudas sadalījumu tā, lai turpmāk tā atbalstītu izcilību nevis viduvēju pašapmierinātību.

Tomēr šāds variants nozīmētu situāciju, kad attiecīgās valsts augstskolas savā ziņā saņemtu naudu tikai par to, ka tās pastāv. Ja pareizi saprotu, shēma būtu šāda: valsts izplāno, kādas jomas vēlas atbalstīt, kādus speciālistus vēlētos universitātēs uzražot un tad uzdotu šo darbu veikt vienotajai universitātei. Tiktu piešķirti līdzekļi. Neatkarīgi no tā, ko šī universitāte darītu, tai naudas plūsma būtu nodrošināta. Profesori sēdētu uz lauriem, sūkātu spalvaskātu un, ja vēlētos, kaut ko papētītu. Rektors bez stresa pārvaldītu savu monopolistisko mācību iestādi.

Manuprāt šai idejai kājas neaug no tās vietas, kur rūpējas par valsts resursu lietderīgu izmantošanu. Īstie cēloņi meklējami vēlmē novērst nepieciešamību izvērtēt to, kā viena vai otra valsts augstskola strādā un faktiski leģitimizēt no agrīnajiem pēcpadomju laikiem saglabājušos valsts naudas sadalīšanas shēmu – dosim tam, kam pēc tradīcijas pienākas.

Es esmu mēģinājis noskaidrot, pēc kādiem principiem patlaban tiek sadalīta valsts nauda, t.i., kāpēc dažās augstskolās ir noteikts budžeta vietu skaits. Diemžēl nekādus objektīvus principus neesmu sameklējis. Nauda tiek piešķirta pēc kaut kādiem kaut kad sarunātiem principiem. Tā, piemēram, Rīgas Stradiņa universitāte skaitās Veselības ministrijas pakļautībā. Tātad, nauda šai izglītības iestādei nāk no šīs ministrijas budžeta un, protams, tās mērķis ir producēt jaunos dakterus. Paradoksālā kārtā RSU jau sen vairs nav Rīgas Medicīnas institūts. Gandrīz puse no studējošiem šeit mācās sociālās zinātnes. Tomēr šo studentu izglītošanai valsts nauda netiek piešķirta. Kāpēc? Tāpēc, ka tāda tradīcija.

Mums ir arī citas pēc tradīcijas resoriem pakļautās augstākās izglītības iestādes, tā, piemēram, Lauksaimniecības universitāte ir Zemkopības ministrijas pakļautībā, Kultūras akadēmija un Mūzikas akadēmija – Kultūras ministrijas pakļautībā. Naudas plūsma attiecīgi nāk caur minētajām ministrijām.

Tiktāl būtu skaidrs. Bet, piemēram, socioloģiju māca gan Latvijas Universitātē, gan Lauksaimniecības universitātē, gan Rīgas Stradiņa universitātē. Pēc kādiem kritērijiem tiek piešķirta (vai nepiešķirta) valsts nauda kādai no programmām šajās valsts augstskolās? Tādu nav. Kaut kad, kaut kādu iemeslu dēļ kādas nezināmas personas ir vienojušās, ka valsts nauda tiks piešķirta vienai vai otrai programmai. Nekādu objektīvu kritēriju vienkārši nav. Galvenais princips šeit, manuprāt, ir no padomju laikiem saglabātās tradīcijas, kuras kaut kur 90-tajos ir tikušas nostiprinātas partiju savstarpējās mutiskās pārrunās.

Skaidrs, ka šāda sistēma neatbilst mūsdienīgiem, objektīviem un skaidriem naudas sadales principiem. Tā, piemēram, attiecībā uz medicīnas studijām nav skaidrs, kāpēc tās Stradiņos finansē Veselības ministrija, bet LU – Izglītības un zinātnes ministrija? Kāpēc valsts atbalsta sociālās zinātnes dažās augstskolās (piem., LU un LLU), bet neatbalsta citā (RSU). Atkārtošu vēlreiz – tāpēc, ka čomi kaut kad vienojās un tad vēlāk jau tas bija tā iegājies, ka neviens jautājumus neuzdeva.

Ideja par universitāšu apvienošanu un izglītības programmu dublēšanās novēršanu saistāma ar vēlmi šo haosu novērst. Bet tas tiek darīts pa tiem pašiem vecajiem čomu vienošanās ceļiem. Sanāks kopā un sadalīs ietekmes sfēras – tev medicīna, tev lauksaimniecība, tev – kultūra un visi dzīvosim pēc tam mierīgi un lēnprātīgi.

Šī principa ieviešana, lai gan šķiet racionāla no tīri finansiāli-menedžeriskā viedokļa, velk līdzi nopietnas kvalitātes un akadēmiskās brīvības problēmas.

Pirmkārt, studentiem paliktu tikai viena iespēja – izvēlēties vienīgo Latvijas centru vai doties mācīties uz ārzemēm. Līdz šim pastāvošā sacensība ir bijis viens no būtiskākajiem dzinuļiem uzlabot savu darbu un attīstīt jaunas darbības formas vai virzienus. Tās jomas, kurās nav bijusi sacensība, manuprāt, stagnē: valsts nauda ir garantēta, studentiem ir budžeta vietas, un citas alternatīvas nav – kāpēc gan kaut ko darīt?

Otrkārt, arī akadēmiskajam personālam nepaliek nekādas izvēles iespējas. Ja vēlies pieņemt esošo sistēmu šajā vienā centrā, pielāgojies. Nereti šādos gadījumos personas, kuras nebūt nav tās labākās zinātniskajā vai akadēmiskajā darbā nostiprina savu ietekmi un rada vispārējo gaisotni nepieņemamu. Galu galā – cilvēki vienkārši mēdz būt atšķirīgi. Tāpēc ir nepieciešams saglabāt izvēles iespējas un sacensību arī zinātniskajā un akadēmiskajā jomā.

LU rektora Mārča Auziņa pieminētie trīs vaļi, uz kuriem balstās universitātes (profesori, profesori un profesori) ir pārāk šaurs skatījumus uz problēmas būtību. Skaidrs, ka profesori ir ārkārtīgi nozīmīgs faktors. Tomēr studenti ir ne mazāk nozīmīgi. Tas ir: svarīgi, lai tie patiešām būtu studenti.

Pēc maniem novērojumiem Latvijas augstskolās lielā mērā tāda nodarbe kā pilna laika studijas kļūst arvien retāka parādība. Studenti, pakļaujoties vispārējam skrējienam pēc ‚labklājības pieauguma‘ cenšas pēc iespējas ātrāk uzsākt darba gaitas kā rezultātā laika mācībām paliek ļoti maz. Izveidojas tas, ko medicīnā sauca par patoģenēzes apburto loku, kur viena patoloģija noved pie citas, kura savukārt pastiprina iepriekšējo.

Šajā gadījumā ķēdīte ir sekojoša. Studenti vēlas iekārtot savu dzīvi un sāk strādāt. Valsts apmaksāto budžeta vietu visiem nepietiek un dažiem ir jāstrādā, lai iegūtu līdzekļus, par kuriem studēt. Laika mācībām atliek mazāk. Pasniedzēji redz, ka studenti nevar izlasīt un iemācīties tādā līmenī, kā sagaidīts. Noskaidrojot apstākļus, izrādās, ka daudzi studenti strādā. Pasniedzēji un it īpaši iestāžu vadība apzinās, ka ir nepieciešams samazināt prasības, lai studenti varētu mācīties. Studenti, savukārt, redz, ka vispār jau nav nemaz tik daudz ko mācīties. Kāpēc izniekot laiku? jāsāk pelnīt naudu. Ja visi kolēģi jau strādā, viens otrs brauc uz universitāti ar paša nopelnītu auto un dzīvo nesen nopirktā dzīvoklī (kā treknajos gados), tad tie, kas nestrādā ir vienkārši muļķi un laika šķiedēji. Studenti sāk strādāt vairāk, laika paliek vēl mazāk, prasības paliek arvien zemākas un zemākas, rezultāti kļūst arvien vājāki un tā joprojām. (Tiem bloga lasītājiem, kas domā lineāri, gribu atgādināt, ka runa šeit ir par tendenci nevis par 100% likumu).

Te nu mēs esam – valsts, kurā ir visvairāk studentu uz vienu iedzīvotāju Eiropā – vai kaut kas tamlīdzīgs. Kā to var atļauties sabiedrībā, kas vienlaikus ir arī visnabadzīgākā? Un kā tas savienojams ar valsti, kurā vēl līdz pagājušajam gadam bija vislielākā jauno automašīnu iegādāšanās proporcija? Vienkārši – studēšana pēc būtības nenotiek – tā ir parodija par augstāko izglītību.

Par maģistrantūru nemaz nerunāsim. Manuprāt maģistra studijas Latvijā ir kaut kas līdzīgs pieaugušo vakara kursiem. Pilnu laiku strādājošie atnāk piektdienās, sestdienās uz dažām lekcijām, tad visu nedēļu rukā maizes darbā un par mācībām lielākoties aizmirst. Patīkama pieredze, intelektuāla atpūta pēc smagā darba. Reiz sastapu maģistrantūras studentu, kurš mācījās jau septītajā maģistrantūrā. Negribu neko sliktu teikt par šo studentu, bet izglītības sistēma, kurā kaut kas tāds ir iespējams, pelna simtiem jautājumu zīmju.

Domājat, ka kaut kas tāds ir mūsu nesakārtotās likumdošanas dēļ (latviešiem patīk domāt, ka pie visa vainīgi likumi)? Nekā nebija – likums noteic, ka pilna laika maģistrantūrā studentam mācību laikā ir jāmācās 40 stundas nedēļā – t.i., no pirmdienas līdz piektdienai pa 8 stundām katru dienu. Problēma ir augstskolās, kuras kaut ko tādu pieļauj. Domāju, ka lielākā daļa maģistrantūras studentu mācībām velta kādas 10 stundas nedēļā, bet īpaši centīgie – kādas 20.

Maģistrantūrai, kāda tā ir iecerēta, jābūt turpinājumam pilna laika studijām bakalaura līmenī. Cik gan daudz studenti varētu apgūt nopietni – no rīta līdz vakaram – apgūstot zināšanas 3 gadus bakalaura līmenī, to papildinot tādas pat intensitātes studijās vēl divus gadus maģistra līmenī! Tā tas notiek ārzemju augstskolās, kurās man ir bijis tas gods mācīties vai viesoties. Diemžēl – ne Latvijā.

Nevar gan arī vainot tikai universitātes. Vispārjējie uzskati par to, kas ir svarīgs (jaunam) cilvēkam, nenoliedzami ietekmē mācību procesu. Vai jaunais cilvēks, ap 20-30 gadus vecais, var atļauties dzīvot pieticīgi, īrējot dzīvokli kopā ar citiem tādiem pašiem, piepelnoties tikai pa vasarām vai arī nepilna laika darbos kaut kad vakara stundās? Nevar gan, nav pieņemts, nav smuki, velk kaut kā uz slinkošanu. Un – vispār jau – ja visi strādā un neviens nemācās, ir tik tiešām muļķīgi tērēt laiku.

Ko te darīt? Jāmaina uzskati par to, kas notiek universitātēs un ko studenti dara mācību laikā un pēc tā. Turklāt jābeidz sagaidīt, ka universitātes kļūs par kadru kalvi noteiktām profesijām – universitātes tam nav domātas. Speciālistus konkrētam darbagaldam sagatavo profesionālās izglītības kursos.

Advertisements