Inteliģenti un intelektuāļi

LU rektors Mārcis Auziņš Tviterī vakar ierosināja nelielu diskusiju par inteliģenci un intelektuāļiem – apgalvojot, ka sociālas reformas daudzviet rosinājuši intelektuāļi un jautājot – kur gan ir mūsējie. Skaidrs, ka starp postpadomju škirisko inteliģences izpratni un intelektuāļiem rietumpusē ir zināma atšķirība. Inteliģents padomjzemē, kā zinām bija nekas vairāk kā garīgā darba proletārietis.

Tomēr es esmu Latvijā sastapis vienu otru inteliģentu, ko varētu dēvēt arī par intelektuāli. Diemžēl lielākā daļa no viņiem tagad jau citos politiskajos laukos.

Šie cilvēki atšķīrās no lielas daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju ar to, ka spēja domāt un runāt ne tikai par savu tiešo profesiju, bet arī par daudz plašākām tēmām. Daudzi no viņiem, piemēram, pretēji mūsdienu topošajiem augstskolu beidzējiem, spēja citēt Puškinu no galvas.

Nu, jā, kam gan vajadzīgs kāds datorspeciālists, kas citē Puškinu? Kam vajadzīgs ārsts, kas interesējas par filozofiju? Pareizi – mūsdienu izglītības rīcībpolitikas izpratnē nekam tādam nav jēgas. Jo, lūk, augstskolas uzdevums, piemēram, medicīnas programmā, ir radīt kaut ko līdzīgu cilvēka ķermeņa mehāniķim. Datoru jomā augstskola sagatavo sistēmanalītiķus vai programmētājus.

Stradiņos, piemēram, ir tāda Hipokrāta auditorija, kurā pie sienas kāds portrets un zem tā šāda frāze (tulkojot no sengrieķu valodas): Ārsts filozofs dievam līdzīgs. Skaisti, vai ne? Papētot programmu aprakstus, kas domāti ārstu apmācībai, gan ir redzams, ka par filozofiem topošajiem mediķiem kļūt nav tikpat kā nekādas iespējas. Ja nu vienīgi viņi vēlas paši iet uz bibliotēku un iemācīties “tukši muldēt” un “gudri filosofēt.” Par medicīnas speciālistiem – cilvēka ķermeņa remontceha proletāriešiem gan itin labi varētu kļūt.

Tam ir diezgan tālejošas sekas. No vienas puses – filozofiski noskaņotiem cilvēkiem ar šiem mehāniķiem varētu būt pagarlaicīgi kontaktēties. Bet tas nu tā. No otras puses rezultāts ir, piemēram Latvijas valdība, kurā ir Ārstu un slimnīcu ministrija, kas pārpratuma dēļ ir nodēvēta par Veselības ministriju. Remontceha mehāniķi, protams, domā, ka labākās zāles pret, piemēram, auto sadauzīšanu ir šīs mašīnas kārtīgs remonts pēc negadījuma. Viss process tiek dēvēts par saudzīgu apiešanos ar transporta līdzekli.

Bet, Auziņa kungs (un citi, kam tas šķiet svarīgi)! No kurienes gan mēs ņemsim tos inteliģentos intelektuāļus, kas spēs rosināt sociālās reformas, ja izglītības sistēmas galvenais uzdevums pēdējā pusgadsimtā ir bijis sagatavot speciālistus darba tirgum (vai resoru plānam)? Intelektuāļus tirgus nepieprasa, gosplans neieplāno.

Advertisements