Kā igauņiem, tikai DAUDZ sliktāk

Kā igauņiem, tikai daudz DAUDZ sliktāk

Lasu interesantu dokumentu: Latvijas ilgtermiņa attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam [saite ir uz 2030 gala versiju, kura ir daudz labāka, bet kurā tomēr ir saglabājusies problēma ar nespēju turēties pie vienas kultūras definīcijas].  Šim dokumentam ir jau pagara vēsture. Sākotnēji to veidoja darba grupa mana kolēģa Roberta Ķīļa vadībā. Cik noprotu, tagad dokumenta pārraudzība nokļuvusi Reģionālās attīstības ministrijas pārraudzībā. Var dažādi vērtēt idejas un metodes, ar kurām darbojās Ķīlis, bet rezultātam nevar pārmest virspusējību vai diletantismu. Savukārt nule tapinātais dokuments (vismaz tā sadaļa, kas attiecas uz ‘kultūru’) ir… apmēram tik pat laba kā Latvijas ekonomiskais stāvoklis patlaban.

Sākotnējā Ķīļa izstrādātajā dokumentā kultūra tikpat kā neparādījās. Šī gada septembrī Ķīļa stratēģija tika prezentēta Nacionālās kultūras padomes locekļiem, kuru verdikts, kā to lasām 2030 mājaslapā bija sekojošs: “Kopumā NKP vēlas, lai stratēģijā vairāk tiktu uzsvērta kultūras, valodas un nacionālās identitātes loma valsts ilgtspējīgā attīstībā”

(Lasiet turpmāko un sapratīsiet, kāpēc ir jāpateicas Dievam un visiem dabas spēkiem, ka stratēģija netika prezentēta arī Nacionālajai Drošības padomei vai Nacionālajai Radio un Televīzijas padomei – tās arī būtu iedabūjušas iekšā kaut kādu savu smago sapni.)

Tur pat lasām arī, ka NKP ķersies pati pie stratēģiju rakstīšanas: “Tagad NKP veiks korekcijas savā piedāvātajā redakcijā, tad atkārtoti ar to iepazīstinās SAK locekļus un, visbeidzot, iesniegs savu redakciju par stratēģiju atbildīgajai Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai.”

Interesanti, ka “Vairāku sanāksmju rezultātā Ēlertes vadītā padome atzinusi, ka Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā nav pietiekami izcelta Latvijas identitāte – atšķirībā no kaimiņvalsts iedzīvotājiem igauņiem, kas savā stratēģijā to likuši kā stūrakmeni.” Tāpēc ielūkojos arī igauņu dokumentā, uz kuru Ēlerte atsaucas. Tik tiešām – igauņiem kultūras telpa ir būtiskā vietā. Tikai atšķirībā no latviešu špikojuma, igauņiem dokuments ir saliedēts un loģisks. Latvieši arī kaut ko mēģinājuši, bet iznācis kā parasti – diezgan nožēlojami.

Tā, piemēram, kultūras sadaļas autori tā arī nav pacentušies izdomāt, pie kādas kultūras definīcijas (kaut vai izpratnes) turēsies. Kultūra var būt ļoti dažādi traktējama. Tomēr lielos vilcienos var sadalīt divos plašos virzienos – kultūra kā mākslinieciskā radošuma izpausmes rezultāts (še turpmāk – Šaurā jeb Š nozīmē)  un kultūra kā uzvedības, normu, tradīciju un uzskatu kopums, kas piemīt kādai sabiedrībai (turpmāk – Platā jeb P nozīmē). Minētās kultūras izpratnes nav īsti savienojamas. Tā, piemēram, Platās izpratnes loģikā Šaurā izpratne ir tikai mūsdienu Rietumu kultūras produkts. P izpratne ir visaptveroša (bieži iekļaujot visu, ko cilvēks iegūst mācību procesā sākot ar dzimšanu un beidzot ar nāvi), un vairāk vai mazāk relatīvistiska. Š, savukārt ir stipri šaura un hierarhiska (ir lietas, kas tajā tiek iekļautas un tādas, kas nav, dažas parādības ir ‘īstā kultūra’, citas ir nekas vairāk kā izvirtība. Tā, piemēram, arhitektūra ir kultūra, bet bomžu uzslietas kartona būdiņas nav kultūra, Pēteris Vaskis ir kultūra, bet DJ Šalle ir kultūras trūkuma piemērs. Latvijas Kultūras ministrijas lauciņš, piemēram, ir kultūra šaurajā izpratnē – māksla dažādos šī vārda izpratnes līmeņos. Varbūt ir vērts pieminēt, ka Igaunijas attīstības plānā kultūra ir ļoti konsekventi traktēta P izpratnē – kā igauņu dzīvesveids, pasaules skatījums un tradicionālā vide, kuras būtiskākais elements ir igauņu valoda.

Katrai no šīm izpratnēm ir gradācijas un dažādi, bieži – nesavienojami pielietojumi. 2030 jaunās redakcijas autori ir pamanījušies pat vienā teikumā iekļaut gan vienu, gan otru, citur runājot par tām atsevišķi – kā nu kuro reizi izdevīgāk. Rezultāts – pilnīga putra.

Otra galvenā problēma ir vienlaidus demagoģija – nepamatoti, idealizēti apgalvojumi, kuru uzdevums ir it kā apstiprināt autoru domas pamatotību. Diemžēl rezultāts ir pretējs.

Caurskatīsim visu pēc kārtas. Lasītāji redzēs, kā, komentējot 2030 kultūras sadaļu, es kļūstu arvien neformālāks savos izteicienos. Diemžēl nevarēju atturēties no emocijām. Teksts ir arī diezgan garš. Tāpēc – neko daudz nezaudēsiet, ja izlasīsiet sākumu un beigas – jo visur jau tās pašas dīvainības vien atkārtojas.

“(39 [. rindkopa]) Pasaules un Eiropas kultūras daudzveidības kontekstā Latvijai ir svarīgi saglabāt un attīstīt savu identitāti, valodu, nacionālās kultūras vērtības un dzīvesveidu, kas veido Latvijas kultūras telpu, vienlaikus radoši izmantojot citu kultūru auglīgo ietekmi un bagātinot cilvēces kultūras mantojumu.”

Pirmā teikuma daļa raksturo kultūru kā monolītu, nemainīgu, visai sabiedrībai raksturīgu iezīmi. Otrajā daļā tiek ieteikts tomēr izmantot ‘citas kultūras’ un to auglīgo ietekmi. Diemžēl šāds uzstādījums ir neiespējams. Ja kultūra ir tas, kas tā ir un tā ir nemainīga, tad citu kultūru ietekmes izmantošana nenovēršami noved pie deģenerācijas un kultūras panīkuma.

40. rindkopa vispār neeattiecas uz sadaļas nosaukumu un ir vienkārša nīgruma izpausme attiecībā uz ‘patērētājsabiedrību’ – it kā tā (kultūras P izpratnē) nebūtu mūsu, Eiropas, Latvijas utt kultūras sastāvdaļa, līdz ar brīvā tirgus kapitālismu, kurš savā mūsdienu izpausmē vispār nav iedomājams bez patērētājsabiedrības. Turklāt jautājumā par kultūras produktu patēriņu, sadaļas autori pēkšņi kļūst ļoti entuziastiski attiecībā uz patērētājsabiedrību (skat. zemāk)

“(41) Latvijas nākotne ir jāveido uz tādu vērtību pamata, kas neprasa fizisko resursu tālāku intensīvu izmantošanu, bet sakņojas ilgtspējas potenciālā. Tieši kultūra ir viens no resursiem ar neierobežotu ilgtspējas potenciālu. Kultūra ietver sevī mantotās, cauri laikiem saglabājušās kultūras vērtības, attīstās un turpina veidot nācijas identitātes kodolu. Tādas vērtības kā radošums, zināšanas, atvērtība jaunajam un tiekšanās uz izcilību vairo ikviena cilvēka un Latvijas kopējo cilvēkkapitāla vērtību. Savukārt jaunrade, tolerance, sadarbība un līdzdalība veicina sabiedrības saliedētību, drošību un kultūras daudzveidību. ”

Šajā rindkopā kultūra jau skatīta pavisam citā veidā – šeit tā, acīmredzot, nozīmē mākslu vai radošās industrijas kopumā (Š). Protams, kļūdaini ir domāt, ka radošās industrijas neprasa fiziskos resursus. Datortīkla uzturēšanai arī ir jātērē enerģija, datori un ar to saistītās iekārtas ir neilgtspējīgās patērētājsabiedrības patēriņa priekšgalā (monitors kaut vēl labi rāda, jānomaina pret jaunu pēc dažiem gadiem, bet dators novecojis jau pēc mēneša), bet tas ir cits stāsts. Kultūra plašākā nozīme – kā dzīvesveids, ir arī atkritumu bēršana uz ielas vai kanalizācijas iepludināšana tieši Daugavā. Sausā vai slapjā tualete – abas ir kultūras sastāvdaļas, ja skatās plašāk. Bet šeit jau runa nav par tādu kultūru. Trešais teikums jau paplašina kultūras jēdzienu, vienlaikus to sašaurinot uz kaut kādām izlasītām ‘pozitīvajām’ vērtībām, kuras var un var arī nebūt saistītas ar reālo Latvijas kultūras vērtību sarakstu. Vienlaikus ‘atvērtība jaunajam’ pēc būtības ir nesavienojama ar postulēto kultūrkonservatīvo pieeju – saglabāt, un nosargāt latvisko kultūru.

“(42) Globālā tirgus iespaidā pasaules kultūras daudzveidība ir apdraudēta, tādēļ ir pieņemta UNESCO Konvencija par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu, kurai līdz ar citām ES valstīm 2007. gadā pievienojusies arī Latvija. Konvencija uzsver ikvienas valsts pienākumu saglabāt un attīstīt savu kultūras identitāti, vienlaikus veicinot cieņu pret citām kultūrām, sekmējot kultūru mijiedarbību un savstarpēju bagātināšanos. ”

Jauki, ka Latvija ir pievienojusies kaut kādam dokumentam. Bet kāpēc to jāiekļauj stratēģijā? Pilnīgi lieka informācija. Turklāt, patiesības labad jānorāda, ka UNESCO dokuments runā nevis par kultūras (vienas) daudzveidību, bet gan kultūru (vairāku) daudzveidību (vēlāk tas atkal būs svarīgi).

(43) Nākotnē reģioni un valstis, kas nostiprinās un attīstīs savu identitāti, iegūs svarīgu salīdzinošo priekšrocību globālajā sacensībā, jo arvien lielāka vērtība būs atšķirīgajam un savdabīgajam. Šādā kontekstā Latvijai ir svarīgi saglabāt un attīstīt savu identitāti, valodu, nacionālās kultūras vērtības un tās kultūras telpai raksturīgo dzīvesveidu, lai, radoši izmantojot citu kultūru auglīgo ietekmi un veicinot atvērtību, stiprinātu valsts konkurētspējas potenciālu. Vienlaikus ir jāapzinās, ka kultūras identitāti veido ne tikai etniskas izcelsmes vērtības. Latvijas kultūrvēsturiskā attīstība liecina, ka tās kultūras kapitāls (Dziesmu svētki, Latvijas kultūrainavai raksturīgie muižu ansambļi un vēsturiskie pilsētu centri, nacionālā profesionālā māksla un literatūra u.c.) ir attīstījies, uzņemot sevī un radoši transformējot dažādu Eiropas kultūru ietekmes.

Pirmajā teikumā iekļautais apgalvojums ir visai apšaubāms – atšķirīgais mūsdienu sabiedrībā ir priekšrocība tikai tik tālu, cik tas izpaužas kā neliela variācija no līdzīgā. Latvieši, piemēram, ne visai labprāt klausās ļoti savdabīgo are-are mūziku no Zālamana salām, nedz arī viņi par priekšrocību uzskatīs janoamu kultūras iezīmi piesiet krāniņu aiz priekšādiņas pie jostasvietas. Mums toties varētu patikt Ķīniešu īpatnējais teātris (ar piespiešanos, bet tomēr – kaut kāda variācija no mūsu teātra ir) un tamlīdzīgi. Nevajag domāt, ka citur pasaulē mēs esam mazāk dīvaini, muļķīgi, primitīvi un vienkārši nesaprotami kā mums izskatās augstākminētās kultūras.

Tālākais ir jau atkārtošanās un faktiski ir nācis no cita KM tīmeklī mētājošās dokumenta uzmetuma par ‘kultūras kapitālu’.

(44. paragrāfs ir nelietderīga fona informācija)

“(45) Kultūras kapitāla nozīmes palielināšanos ir būtiski ietekmējusi globālā paradigmas maiņa ekonomikā – pārorientēšanās no resursus tērējošas industrijas uz radošo industriju, kuras pamatresurss un konkurētspējas avots ir cilvēka radošums, iztēle, intuīcija – īpašības, kuru galvenā veidotāja ir kultūra. Analītiski pētījumi par kultūras ietekmi uz radošumu  apstiprina, ka Eiropai ir potenciāls kļūt par radošuma un radošās uzņēmējdarbības centru pasaules mērogā, par vietu, kur tiek kopta oriģinalitāte un atšķirība. Tieši Eiropā ir vislielākie kultūras kapitāla resursi – bagātīgs kultūrvēsturiskais mantojums un inovatīva kultūras industrija, labākās mākslas un dizaina skolas, muzeji un unikāli festivāli. Eiropā strādā pasaules labākie radošie profesionāļi – arhitekti, dizaineri, reklāmas speciālisti. Latvija ir neatņemama Eiropas kultūras telpas sastāvdaļa.”

Nav īsti saprotams, kā kultūra tiek saprasta šajā paragrāfā. Cilvēka radošums, iztēle un intuīcija diez vai vispār ir ar kultūru saistītas – drīzāk gan iedzimtas universālijas – tādas, kas ir raksturīgas arī šimpanzēm un bonobo. Kultūra plašākā nozīmē iekļauj visu veidu ekonomiskās paradigmas un tāpēc nevar pati sevi veidot. Savukārt minētie analītiskie pētījumi acīmredzot attiecas uz šauro kultūras izpratni – māksla, literatūra, iespējams, veicina radošumu. Bet taču ne jau latviešu kultūras būtiskākā iezīme – ātra braukšana BMW automašīnā – veicina radošumu. Turklāt pavisam dīvainā kārtā pēkšņi mēs esam kļuvuši par Eiropas sastāvdaļu – jo šajā gadījumā atšķirīgais (tas, ka pie mums strādā viduvēji arhitekti, dizaineri un reklāmas speciālisti) vairs nav nekāda pozitīvā iezīme un mums ir jāpārņem tiešā veidā sev svešā tendence – attīstīt labus arhitektus un dizainerus.

“(46) Lai iedarbinātu kultūras kapitālu, nepieciešama paradigmas maiņa arī izglītībā – pāreja no izglītības sistēmas, kas vērsta galvenokārt uz loģisko domāšanu un intelektu, uz tādu, kas stimulē dažādas domāšanas kvalitātes (iztēli, intuīciju, emocijas), radošas idejas, attīsta kritisko domāšanu un spēj ģenerēt jaunas vīzijas un vērtības. Praksē tas nozīmē radīt valstī tādu vidi, kas veicina jaunradi.”

Te droši vien kurš katrs var saskatīt problēmas. Loģiskā domāšana, piemēram tiek kontrastēta kritiskai domāšanai, intelekts tiek pretstatīts spējai ģenerēt jaunas vīzijas un vērtības! Ja jaunā izglītības paradigma radīs šāda tipa tekstus, tad līdz 2030 mēs jau būsim sen izputējuši.

(47) Būtiskas pārmaiņas mūsdienu pasaulē ienesis globālais tīmeklis, veidojot jaunu, visu pasauli aptverošu virtuālo kultūras telpu un jauna veida sociālos tīklus. Tas pārveido sabiedrības struktūru, padara to atvērtāku gan sadarbībai, gan citām kultūrām un vērtībām. Digitālā sabiedrībā neierobežotam cilvēku skaitam paveras jaunas komunikācijas iespējas, ērta piekļuve kvalitatīviem sabiedriskajiem pakalpojumiem. Īpaši jauniešu vidē internets kļuvis par nozīmīgu dzīves telpu, kurā indivīds pavada lielu daļu sava laika. Jaunās tehnoloģijas dod iespēju virtuālo realitāti izmantot arī kultūras pieejamības uzlabošanai: latviskās kultūras telpas virtuālai paplašināšanai, kultūras mantojuma vērtību saglabāšanai un izplatīšanai, jaunu kultūras produktu un pakalpojumu radīšanai, kā arī kultūrizglītībai. Pēdējos gados Latvijā aktīvi tiek īstenota kultūras institūciju informatizācija un kultūras produktu digitalizācija . Bibliotēkas veidojas par pašvaldību un vietējās sabiedrības kompetenču centriem, kas veic kultūras, mūžizglītības un informācijas centru funkcijas. Arvien lielāks izaicinājums ir digitālās plaisas mazināšana starp jaunāko un pārējām paaudzēm. Tas tiešā veidā ietekmē tradīciju un vērtību pārmantošanu no paaudzes paaudzē.

Šī teksta autors laikam nav sapratis, ka runa ir par 2030. Šķiet, ka te tiek runāts par stratēģiju tuvākajiem diviem gadiem. Informācijas tehnoloģiju attīstība mūsdienās noris arvien ātrāk (nevis lēnāk). Pirms 30 gadiem neviens vispār nevarēja iedomāties, ka dators būs katrā mājā (pirmais īstais personālais dators tapa 1984. gadā – t.i. pirms 25 gadiem) un te ilgtermiņa stratēģijā runā par latviskās kultūras izplatīšanu tīmeklī. Pēc 20 gadiem, iespējams (un pat diezgan droši prognozējams) tāda tīmekļa mūsdienu izpratnē vispār nebūs.

“(48) 21. gadsimtā pilsētas kļūst par sinonīmu civilizācijai, pilsoniskai pārvaldībai un progresam.  Latvijā, līdzīgi kā citur Eiropā, jau pašlaik gandrīz 3/4 iedzīvotāju dzīvo pilsētās, tomēr urbānās kultūras pieredze mūsu valstī ir salīdzinoši maza, un mentāli latviešos joprojām ir dzīva lauku un zemniecības pasaules izjūta.”

Hallo! Pat vārds ‘civilizācija’ radies no vārda ‘pilsēta’. Parādiet man lauku civilizāciju! Kas vispār šeit ir domāts ar civilizāciju? Kaut kāda etnocentriska ideja par mūsu pareizo un pieklājīgo dzīvesveidu? Šis apgalvojums šķiet oriģinālā skanēja šādi: ’18. gadsimtā pilsētas utt.’

Ja mentāli latviešos vēl joprojām dzīva lauku un zemniecības pasaules izjūta – tā jau arī ir tā mūsu kultūra, kas jāsaglabā. To nedrīkst iedragāt Eiropiešu civilā (pilsētnieciskā) izvirtība. Arī vēlāk tekstā parādās vīzdegunīga attieksme pret lauciniekiem, apgalvojot, ka radošā pilsētā dzīvot ir vislabāk.

Tālāk dokuments pievēršas prioritārajiem attīstības virzieniem. Tie ir divi.

“Piederības izjūtas Latvijas kultūras telpai stiprināšana

(50) Latvijas iedzīvotājiem ir kopīgs kultūras mantojums, kas uzkrāts gadsimtiem ilgā radošā darbā. Kultūra nosaka pamatu tam, kas mēs esam un kas gribam būt. Kopīgs kultūras mantojums, valoda, tradīcijas un vērtību izpratne ir galvenie komponenti, kas nodrošina piederības izjūtu noteiktai kopienai un veicina sabiedrības saliedētību. Plašā nozīmē kultūra ir vērtību sistēma, kas ir identitātes un indivīda, kopienas, nācijas dzīvesveida pamatā. Vienlaikus kultūra ir arī mehānisms šo vērtību veidošanai, analīzei un nodošanai tālāk, veidojot Latvijas kultūras telpas ilgtspēju.”

Šeit jau kultūra skatīta ļoti plašā un dinamiskā veidā. Tā kļuvusi par vērtību sistēmu, tā nosaka identitāti un saliedētību. Kultūra gan vēl joprojām ir hegemonsika un viendabīga, izslēdzot individuālas un grupu variācijas. Nav gan īsti skaidrs, vai šī ir ilgtermiņa vīzija vai kļūdains mūsdienu situācijas apraksts. Tomēr nekļūstiet pārāk optimistiski, šeit arī dokumenta autoru plašā vīzija apstājas un turpmāk galvenokārt tiks runāts par kultūru kā mākslu.

“Radošas sabiedrības veidošana

(51) Radošs indivīds un sabiedrība, kas spēj novērtēt un izmantot savu radošo potenciālu, ir galvenie attīstības virzītājspēki. Tikai šāda sabiedrība spēj domāt un rīkoties ilgtspējīgi. Tik mazā valstī kā Latvija katrs radošs cilvēks ir no svara. Jo lielāks ir sabiedrības un kultūras kapitāla ieguldījums cilvēkos, jo lielāka pievienotā vērtība ir viņu darbam. Radošā sabiedrībā kultūras kapitālam ir nozīmīga loma personības izaugsmē, ne tikai radot ekonomiski aktīvu patērētāju, bet arī radoši aktīvu uzņēmēju, tāpēc svarīgi veicināt jaunradi kā galveno konkurētspējas faktoru. ”

Apgalvojums, ka tikai radoša sabiedrība spēj domāt un rīkoties ilgtspējīgi (vai jālasa – tikai radoša sabiedrība spēj domāt?), protams, ir demagoģija. Domā un ir radošas visas sabiedrības (tāpēc jau kultūra ir atvērta sistēma), bet ilgtspējīgas var būt arī konservatīvas sabiedrības. Latvijā dzīvojošie zemkopji neolīta periodā, piemēram, salīdzinot ar mūsdienu inovatoriem, nebija diezko radoši. Toties bija nesalīdzināmi ilgtspējīgāki. Ja nebūtu gadījušās inovācijas, viņi tāpat vēl tagad un arī turpmākos 10 000 gadus nodzīvotu.

Arī sekojošie teikumi ir nepamatoti un galvenokārt demagoģiski, nemaz jau nerunājot par to, ka iepriekšējie apgalvojumi par kultūras konservācijas prioritāro lomu ir pretrunā ar šāda tipa radošo sabiedrību.

(52) Otrs svarīgs faktors ir radoša vide, kas uztur kultūras daudzveidību, vienlaicīgi saglabājot kultūrvēsturisko mantojumu, tieši un netieši atbalsta eksperimentus un jaunu produktu radīšanu, līdz ar to veidojot pateicīgu augsni kultūras un radošās industrijas attīstībai.

Šeit jēdzienam ‘kultūras daudzveidība’ ir pilnīgi nesaprotams saturs. UNESCO dokumentā, kam ‘2007. gadā pievienojusies arī Latvija’, ar kultūras daudzveidību saprot uzvedību, viedokļu, dzīvesstilu, tradīciju utt. t.i, kultūru kā sistēmu daudzveidību. Šķiet, ka latviešu KM izpratnē tas reducēts uz ideju par to, ka pastāv ne tikai profesionālā, bet arī amatiermāksla un līdzās glezniecībai pastāv arī podniecības māksla.

Interesanti, ka ar šiem trijās rindkopās ietvertajiem diviem virzieniem tad arī beidzas iespējamās attīstības noteikšana. Tātad, piederības izjūta Latvijas kultūrai un radošuma veicināšana ir svarīgākais, kas ir nepieciešams, lai attīstītu un nostiprinātu latviešu valdodu, kultūru, saglabātu tradicionālos muižu kompleksus un visu pārējo. Lai nu būtu.

Tālāk seko konkrēti risinājumi šiem diviem attīstības virzieniem.

Nacionālā piederība

(53) Pilsoniskas nācijas attīstība. Cilvēkiem kā sabiedriskām būtnēm ir izteikta nepieciešamība piederēt un justies pārliecinātiem, ka šī piederība garantē viņu eksistencei zināmu labklājību, drošību un noteiktību. Pilsoniska rīcība un demokrātiski institūti ir jāsaista ar vienotas nacionālas kultūras ideju, ideāliem un praksi, kura balstītos uz nacionālās identitātes un kultūru daudzveidības mijiedarbību. Mūsdienīga nacionālā identitāte, kas interpretējama nevis etniskā, bet plašākā – politiskās nācijas – nozīmē, aptver visus Latvijas iedzīvotājus, kuri jūtas piederīgi Latvijas kultūras telpai un atzīst to par savējo. Valsts sektors atbild par nacionālās identitātes, pilsoniskuma, valsts valodas un valsts idejas uzturēšanu, kā arī pilsonisko brīvību garantijām, vienlaikus respektējot katra indivīda tiesības uz kultūras daudzveidību, uzskatu un reliģijas brīvību. Šis virziens jāattīsta ar izglītības un kultūras institūciju un organizāciju palīdzību. Sabiedrības konsolidācijā lielāka loma jāuzņemas pašai sabiedrībai, tās pašorganizācijai un spējai pilsoniski aktivizēties, bet valsts pārvaldei šis process jāveicina un jāatvieglo.

Šim tekstam, ja izravētu pilnīgi nevajadzīgos vispārinājumus par cilvēku dabu, kam nav nekāda sakara ar turpmāko tekstu, visumā varētu piekrist. Tomēr valsts un sabiedrības pretnostatīšana un teksts par valsti, kura ‘atbild par nacionālās identitātes’ uzturēšanu liecina par autoru tieksmi uz autoritāru varas sadalījumu. Turklāt šis ir nevis risinājums, bet gan mērķis uz kuru tiekties.

(54) Latviešu valodas saglabāšana un valodu daudzveidības potenciāla izmantošana. Valodu daudzveidības saglabāšana ir viens no ES pamatnosacījumiem. Modernas, daudzpusīgi lietotas latviešu valodas attīstība ir Latvijas valsts atbildība Eiropas un pasaules kultūras daudzveidības un mantojuma saglabāšanas vārdā. Latvijas kultūras telpa ir īpaša ar valodu, rakstību un pat alfabētu daudzveidību. Saglabājot un attīstot latviešu valodas un citu valodu līdzāspastāvēšanu, valodu daudzveidība jāizmanto kā valsts attīstības resurss. Valodu semantiskā savietojamība un tulkojamība ir pamats daudzpusīgam digitālu tehnoloģiju pielietojumam. Tādējādi, izmantojot Latvijas dabiskās priekšrocības – valodu, kultūru un reģionālās dažādības līdzāspastāvēšanu, Rīgā būtu iespējams izveidot globālu valodas kognitīvo tehnoloģiju attīstības un izpētes centru.

Nu, valodu daudzveidība nav ES pamatnosacījums – arī bez valodu daudzveidības ES it labi varētu pastāvēt. Varbūt tas ir pamatprincips, bet ne nosacījums. Tālāk seko teksts, kas mums vienkārši uzliek par pienākumu – daudzveidības vārdā it kā uzturēt latviešu valodu. Diemžēl ir aizmirsts, ka Latvijas valsts dara tikpat kā neko, lai atjaunotu lībiešu valodas apriti līdz ilgtspējīgam līmenim. Ja daudzveidība būtu Latvijas valsts pienākums, nešaubos, ka arī lībieši tagad pieprasītu tiesības sev runāt lībiski Košraga pagasta sēdē.

Rindkopas otrā puse laikam ir kādas konkrētas personas izsapņots projekts. Izveidot kognitīvo tehnoloģiju attīstības un izpētes centru! Kur nu vēl konkrētāk. Kāpēc gan ne lingvistikas vai neirozinātnes, bet tieši ‘kognitīvo tehnoloģiju’. Turklāt šādam centram nekāda lielā loma latviešu valodas saglabāšanā, bez šaubām, nevar būt.

“(55) Nacionālās identitātes stiprināšana. Valstīm, kuras netiek asociētas ar megazīmoliem, gandrīz vienīgo iespēju atšķirties un būt konkurētspējīgām dod nacionālā identitāte – cilvēki, valoda, kultūra un vērtības. Nacionālās identitātes konkurētspējas veidošanā liela nozīme ir radošajai industrijai (dizains, reklāma, tūrisms utt.) un kultūrai, kas savu kvalitāti ir jau pierādījusi. Tādēļ Latvijas kultūras kapitālu var viegli izvērst aktīvā kultūras diplomātijā. Digitālā vide paver plašas attīstības iespējas nacionālās identitātes zīmolēšanā, kuras ietvaros ir būtiski izvērst arī labi atpazīstamo Rīgas vārda zīmolu.”

Jāatzīmē, ka autori kļūdaini ir iekļāvuši šo rindkopu pie nacionālās identitātes stiprināšanas, jo šeit jau netiek runāts par vietējo kultūru un tās iekšējo identitāti, bet gan – vienkārši sakot – par to, kā mēs izskatāmies no ārpuses. Tātad šajā gadījumā tā ir ārēja pazīme. Ar pašu Latvijas iedzīvotāju nacionālo identitāti tam ir tikai tik daudz sakara, ka šī lieta (kā mēs izskatāmies, ko par mums domās citi) ir latviešiem ultrasvarīgi.

Teksts atkal sākas ar demagoģisku apgalvojumu, pieņemot, ka a) valstīm ir jākonkurē un tāpēc jābūt konkurētspējīgām (par ko tad nu šīs tā konkurēs – ja nu vienīgi par investīcijām vai migrantiem, bet tos nu gan nepiesaista nacionālās atšķirības) un b) ka kaut kādas vietājās īpatnības var uzlabot šādu konkurētspēju. Šāds apgalvojums ir vairāk nekā apstrīdams. Ja galvenais būtu bijis atšķirties, mēs nebūtu stājušies ES un negribētu ieviest eiras. Mēs vispār klusētu lupatiņā par savu piederību Eiropai un nebeigtu vien apgalvot, ka baltiem nav pilnīgi nekāda sakara nedz ar slāviem nedz ģermāņiem.

Interesanti arī, ka tūrisms pieskaitīts pie radošās industrijas. Ir jau ir diezgan radošs, bet ne mazāk radošs ir arī sabiedriskās ēdināšanas sektors vai medicīna.

Rindkopas beigās kultūra atkal parādās šaurā nozīmē. Pēkšņi kultūra ir ‘pierādījusi kvalitāti’ – tātad runa ir par salīdzināmām lietām un, šķiet, ka domāta ir māksla. Turklāt kultūra šajā gadījumā nav viens un tas pats, kas radošās industrijas.

56. rindkopa lielā mērā atkārto to pašu domu, ko 55. – ar tām pašām problēmām, uzsverot ‘kultūras eksportu’ un ‘kultūras diplomātiju’, bet aizmirstot, ka vispār jau runa šajā sadaļā bija par nacionālās identitātes stiprināšanu un kultūru kā vērtību utt sistēmu.

Radošas sabiedrības veidošana

“(57) Kultūrizglītība ikviena indivīda radošo spēju attīstīšanai. Viens no svarīgākajiem līdzekļiem radoša indivīda un radošas sabiedrības veidošanā ir kultūrizglītība. Māksla un kultūra ir ātrākais veids, kā atvērt un attīstīt cilvēka radošās spējas. Kultūrizglītība plašā izpratnē aptver ne tikai profesionālo izglītību mākslas un kultūras nozarēs, bet nodrošina arī indivīda mūžizglītības vajadzības. Iesaistoties amatieru mākslas aktivitātēs vai kultūrizglītības programmās, ikviens indivīds var īstenot un attīstīt savus talantus. ”

Vai lai atkārtojos par demagoģiju? Vai tiešām Einšteins bija ne visai radošs, jo nepiedalījās tautas deju kolektīvā? Bet atgriežoties pie kultūras definīcijām, kā redzat, kultūra šeit jau ir sašļukusi tikai līdz mākslai un tai līdzīgām sfērām. Plašā definīcija, kas bija dota sākumā, kaut kur pazudusi, dodot vietā, surprise, surprise – jomām, kas daudz tuvākas KM darbības lauciņam.

“(58) Ieviest radošu domāšanu un radošas prasmes attīstošas izglītojošas programmas visos izglītības līmeņos un veidos ir nopietns nākotnes izaicinājums. Īpaša loma radošas sabiedrības veidošanā ir vispārējās izglītības sistēmai, lai attīstītu bērnus un jauniešus par radošām personībām, kultūras izpratējiem un regulāriem lietotājiem. Tas veicinās apriti kultūras patēriņa un radošo industriju jomā un līdz ar to arī kultūras kapitāla ekonomisko atdevi. Palielinot savu darbības spektru, kultūrizglītības un kultūras institūcijas (valsts, pašvaldības, nevalstiskā un privātā sektora organizācijas, masu informācijas līdzekļi) veic arī sociālās funkcijas. Daudzveidīgas kultūrizglītības formas un metodes veicina cilvēku sociālās un komunikācijas prasmes, sabiedrības vienotību un paaudžu saziņu, atkarību ārstēšanu, sociālo iekļaušanu.”

Nenoliedzami arī šeit ar kultūru domātas mākslas. Turklāt mākslām pat nav vairs jākalpo cilvēkam, bet cilvēki tiks ‘piedzīti’ pie mākslas – tiks uzražoti kultūras patērētāji. Šajā daļā jau aizmirsies, ka dažas lappuses iepriekš it jestri tika šaustīta patērētājsabiedrība. Ja lasīs lubu literatūru vienu pēc otras un gleznas turēs pie sienas tikai mēnesi, tas labi. Es tiešām no sirds ceru, ka 2030 Latvijā kultūras institūcijas nebūs sociālo funkciju veicējas, kas dziedēs atkarības, audzēs komunikācijas prasmes starp cilvēkiem un paaudzēm utt, kā minēts tekstā. Šķiet, viss šīs rindkopas teksts nāk pa tiešo drāti no Orvela 1984 pasaules.

(59) Radoša pilsētvide un radošo industriju attīstība. Veids, kā stiprināt kultūras ietekmi un radošuma klātbūtni pilsētvidē, ir veidot īpašus laikmetīgus kultūras centrus vai radošos pudurus (klasterus). Te valdošais radošais un sociālais klimats rosina cilvēkus izteikt jaunas, inovatīvas idejas, iedrošina ieviest tās praksē vai neveiksmes gadījumā mēģināt vēlreiz. Kvalitatīvas dzīves telpas veidošana iet roku rokā ar radošas pilsētas jēdzienu. Radoša pilsēta ir labākā vieta, kur dzīvot, strādāt un īstenot savus mērķus. Tā ir pilsēta, kas atbalsta un novērtē investīcijas uzņēmējdarbībā, jaunradē un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā. Pilsētu attīstības procesā ir jāiesakņojas principam „pilsēta iedzīvotājiem, iedzīvotāji – pilsētai”, uzsverot, ka iedzīvotājiem ir ne tikai tiesības uz kvalitatīvu un estētiski pievilcīgu dzīves telpu, bet arī pienākums to veidot un uzturēt.

Sveiki, laucinieki un citi lūzeri! Zinat, ka pilsētā ir daudz foršāk? Radošie klasteri – mākslinieku, dizaineru un tūrisma industrijas pilsētiņas, īpaši celtas šim nolūkam – tik lieliskas, ka neviens vairs laukos vispār negrib dzīvot. Visi ir harmoniski un priecīgi. Īsts PSRS un citu utopistu sapnis. Un galvenais – pakratīt pirkstu tiem lauķiem, kas domā, ka varēs ierasties šajā saules pilsētā un dzīvot citiem uz kakla.

“(60) Kultūras mantojuma potenciāla izmantošana radošā tūrisma attīstīšanai. Radošais tūrisms ir viens no veidiem Latvijas materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma un kultūras ainavas  potenciāla izmantošanai. Paralēli materiālā kultūras mantojuma – pieminekļu, arhitektūras objektu – popularizēšanai ir jāveicina izpratne arī par nemateriālo kultūras mantojumu kā unikālu, līdz šim tūristiem maz pieejamu vērtību. Tā ir iespēja attīstīt vietējās kopienas ekonomiku, veicināt lauku kultūrvides saglabāšanu, amatniecības un radošo industriju attīstību, it īpaši lauku teritorijās. Arī pilsētām radošais tūrisms ir veids, kā izmantot un aktivizēt sabiedrības radošo potenciālu. Savukārt tūristiem ir iespēja autentiskā vidē izjust attiecīgās kopienas kultūru, vidi, tradīcijas un kaut uz brīdi justies kā vietējam iedzīvotājam. Radoši iesaistot tūristus ar nemateriālā mantojuma praktizēšanu saistītās norisēs, mainās arī vietējās kopienas atbildība par mantojumu: starp „iedzīvotāju-skolotāju” un „tūristu-mācekli” veidojas savstarpēji respektējoša sadarbība un kultūru dialogs, ne tikai komerciālas attiecības”

Kā saka tīņi – kāa tad!. Es iedomājos to omi 2030. gadā, ‘iedzīvotāju – skolotāju’, kas laimīga iztikusi no sava Albertielas dzīvokļa uz radošo tūristu pārpildītās ielas, sāk stāstīt un mācīt (jo uz bodi pēc maizes ta netiek – visur japāņi) – ziniet, pie mums alu dzer tikai pa jāņiem un tie ir tādi svētki, kad visi lec pāri ugunskuram, bet – tikai lūzeri, jo veiksmīgie dzīvo radošajā klāsterī un uz laukiem vairs nebrauc, jo ir pilnībā attīstījušies un atteikušies no laucinieciskās domāšanas. Toties viņi dejo uz skatuves tūdaliņtāgadiņ par godu tūristiem un var iemācīt pīt prievītes un aust jostas latviskiem rakstiem kultūras daudzveidības kontekstā. Fū, murgaini.

“(61) Latvijas digitālās kultūras telpas paplašināšana. Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas nodrošina iespējas būtiski paplašināt Latvijas kultūras telpu un pieejamības ziņā aptvert visu sabiedrību – veidosies daudzveidīgākas saiknes starp tradicionālajiem un laikmetīgajiem kultūras medijiem, mazināsies digitālā un kultūras plaisa sabiedrībā, pieaugs sabiedrības aktīva līdzdalība kultūras procesos un spēja radīt un pielāgoties inovācijām. Jaunās tehnoloģijas ir jāizmanto kultūras mantojuma saglabāšanai un popularizēšanai virtuālajā telpā. Svarīgi, lai digitālajā tīklā būtu pieejama informācija gan par mūsu sabiedrības kultūru un pieredzi, gan par mums kā demokrātiskas valsts pilsoņiem. Veidot Latvijas digitālo kultūras telpu nozīmē piedāvāt precīzu un objektīvu ziņu avotus, kā arī kompetentus komentārus un analīzi. Atbalstot digitālo kultūras produktu veidošanu, jārisina digitālo kultūras produktu autortiesību aizsardzības jautājumus.”

Uzstādīt par stratēģisko mērķi to, kas ir jau noticis, protams, ir prātīgi – vieglāk būs izpildīt. Interesanti, kas ir domāts ar ‘kultūras plaisu’ – laikam jau tas, ka daļa cilvēku neiet uz teātri (šaurā definīcija). Tomēr kultūras sakarā visdīvainākais ir uzstādījums 2030. gadā panākt to, ka tiks piedāvāti precīzi un objektīvi ziņu avoti un kompetenti komentāri un analīze. Nožēlojama ir arī prognoze, ka vēl līdz 2030. gadam tiks risināts autortiesību jautājums. Ceru, ka jau pēc dažiem gadiem tas būs atrisināts globālā līmenī un tur Latvijas valdības vēlmēm nebūs nekādas lomas.

un pēdējais:

“(62) Sabiedrības līdzdalība kultūras procesu veidošanā. Demogrāfisko un darba tirgus pārmaiņu rezultātā sabiedrības un vietējo kopienu integrācija būs pastāvīgs izaicinājums (lauku iedzīvotāju sastāva maiņa, migrācija). Saliedēta sabiedrība, pirmkārt, ir kultūras procesos iesaistīta sabiedrība. Tās veidošanā būtiska loma ir pašvaldību un nevalstiskā sektora prioritārai interesei un sadarbībai. Kultūras jomas aktīvākie spēki nākotnē būs nevalstiskās organizācijas un mazie un vidējie uzņēmumi. Kultūras organizācijas darbosies efektīvi, svarīgu budžeta daļu veidos pašu ieņēmumi, kamēr valsts un pašvaldība mērķdotāciju veidā nodrošinās kultūras prioritāšu īstenošanu un pamatpakalpojumu grozu.”

Pievērsiet uzmanību, ka nākotnē prognozējams, ka pastāvēs ‘sabiedrība’ un ‘vietējās kopienas’. Turklāt to integrācija būs ‘pastāvīgs izaicinājums’ (kaut kā velk uz zinātnisko fantastiku – brāļi Strugacki, vai?). Saliedēta sabiedrība nez kāpēc pirmkārt ir kultūras procesos iesaistīta. Nekas nav tālāks no patiesības. Šeit, protams, ar kultūru ir domātas mākslas. Bet kārtīga motociklistu banda, kam kultūra pie kājas, ir vissaliedētākā sabiedrība no visām. Pārējais teksts ir fantāzija, vīzija, wishful thinking.

Nu, tā. Varbūt kāds līdz galam arī nonāca šajā šausmu gājienā. Ja nevarējāt izlasīt visu no sākuma līdz galam, tad tas nekas, nešaustiet sevi. Varbūt nebija vērts, katrā ziņā – katra nianse nav būtiska, jo ikviena rindkopa ir pērle pati par sevi.

Dokuments gan vēl nav pieņemts. Ceru, ka RAPLMā atradīsies kāds cilvēks, kam jau piemīt ‘kritiskā domāšana’ vai spēja radīt jaunas vērtības (tieksme uz kvalitāti, piemēram) un šis teksts tiks steidzami dzēsts vai radikāli pārtaisīts.

Tomēr secinājums ir diezgan skaidrs: būtu labāk pieņēmuši darbā kādu igauni, nevis mēģinājuši taisīt pakaļ paši.

Advertisements