Latvija pret Levī-Strosu, jeb dāvanu gals

Vakar dažādos medijos parādījās interesanta ziņa: proti, starp citiem ‘jaunajiem nodokļiem’ iespraucies arī viens, kura nopietnību var vērtēt tikai kā humora izpausmi – tiek plānots aplikt ar nodokļiem dāvanas, ja to kopējā vērtība pārsniedz 1000 latus gadā. Dažādus šīs normas absurditātes aspektus ir it labi aplūkojis LNT ziņu dienests (lasi te), bet es gribu pieskarties šīs normas sociālantropoloģiskajiem aspektiem.

Finansisti un ekonomisti, kuri nākuši klajā ar šo ideju, droši vien dāvanu uzskata par parastu preci, kurai grāmatvediskā veidā tīri nemainīgi un vienkārši ir nosakāma vērtība. Laikam jau mūsu pašu universitāšu ekonomikas fakultātēs un katedrās izglītojušies ļaudis. Diemžēl izglītības procesā (vai pēc tam) ir aizmirsies par to, kā veidojas cena un/vai vērtība – t.i., tirgus apstākļos vērtība nav absolūta. Roņusalā lamborgīni ir visai nevērtīgs krāms, diezi vai roņsalieši būs gatavi dot vairāk par dažiem tūkstošiem par šo agresīvo šosejas auto. Grāmatvediski tam tik un tā vērtība būs vairāki simti tūkstošu.

Tomēr daudz sarežģītāks ir jautājums par to, kas ir dāvana. Antropologi parasti dāvanu strikti nodala no preces. Viens no iemesliem – dāvanai nav skaidras vērtības. Dāvanas vērtības neskaidrība ir viens no dāvanas došanas sociālajiem iemesliem. Ja dāvanai būtu skaidri zināma vērtība, tās zaudētu savu sociālo nozīmi un būtībā vairs pat nebūtu uzskatāma par dāvanu.

Dāvanai nav zināma vērtība, jo savstarpējas apdāvināšanās jēga un sūtība ir veidot ilgstošas un pastāvīgas sociālas saiknes starp ņēmēju un devēju. Dāvanas pasniegšanas laikā apzināti vai neapzināti starp iesaistītajām pusēm izveidojas neskaidras parādattiecības. Saskaņā ar vienu no dāvanu teorijas aizsācējiem, Marselu Mosu, katrā sabiedrībā pastāv trīs pienākumi: dot dāvanas, saņemt dāvanas un dot pretdāvanas. Ar pretdāvanu it kā tiek atmaksāts par dāvanu, bet tā kā precīza vērtība nekad nav zināma, tad neksaidrās parādsaistības turpinās. Visas šīs jezgas un neskaidrības mērķis ir uzturēt sociālu saikni starp dāvināšanas procesā iesaistītajiem.

Ja dāvanai ir skaidri zināma cena, visa sistēma sabrūk. Tā, piemēram, pirmā dāvana ir grāmata “Maskava-Gailīši”, maksā Ls 3,05. Kļūdas pēc cenu uzlīmīte nav nokasīta un saņēmējs zina, cik tieši dāvinātājs ir izdevis par dāvanu. Pēc pāris dienām tiek iedota pretdāvana: plīša lācītis, maksā Ls 3,05. Pretdāvanas devējs var mierīgu sirdi turpmāk nesveicināties ar sākotnējo dāvinātāju, jo viņi savas attiecības ir nokārtojuši. Nešaubīgi grāmatas dāvinātājs šādu žestu sapratīs pareizi – draudzība mūsu starpā nav vēlama (ja, protams, tas nebūs draudzīgs joks). Faktiski viņi ir veikuši bartera darījumu. Tieši tāpēc, ka ir sociāli nozīmīga atšķirība starp dāvināšanu un bartera tirdzniecību, mēs vienmēr cenšamies nokasīt cenu uzlīmes.

Tāpēc valdības priekšlikums pēc būtības ir uzbrukums dāvanai kā tādai un līdz ar to arī iltermiņa attiecībām starp sabiedrības locekļiem. Prasība novērtēt katru dāvanu precīzā naudas izteiksmē ir vienlaikus prasība pārveidot visas dāvanas par precēm un jebkuru dāvināšanu konvertēt bartera darījumos.

Vienlaikus ir skaidrs, ka šī ideja ir nerealizējama. Tikai cilvēkam, kurš uzskata, ka birokrātiskais aparāts ir visspēcīgs iedzīvotāju dzīves kontrolētājs, var ienākt prātā, ka šādu lietu iespējams pēc būtības ieviest dzīvē. Līdz ar to jau tagad ir skaidrs – pat ja šāds likums tiks pieņemts, tas neizskaudīs savstarpējo apdāvināšanos. Bet tā kā VIDam būs kaut kas jādara, tad selektīvā veidā kāds tomēr tiks noķerts un sodīts. Praksē šādi likumi parasti tiek pielietoti politisko attiecību kārtošanai un režīmam nepaklausīgo personu sodīšanai vai iebiedēšanai.

Tomēr pieņemsim, ka brīnumi notiek. Repše VIDu padara par totalitāri represīvu iestādi, kura sadarbojas ar simtiem iebiedētu ziņotāju (skat. VID komentāru jau minētajā rakstā) – kaimiņu, darba kolēģu un vienkāršu aktīvistu un ikviens randiņš pie Laimas pulksteņa beidzas ar jautājumu – ‘cik maksāja rozes, mīļais’.

Kāda varētu izskatīties šī sabiedrība, kurā nav dāvanas, bet ir tikai bartertirdzniecība? Levī-Stross uzskatīja, ka savstarpēja apdāvināšanās ir svarīgākā sabiedrības ‘līme’. Līdzīgi domā arī sociālā kapitāla pētnieks Roberts Patnams. Levī-Stross par senāko (viņa vārdos ‘elementāro’) apmaiņas formu uzskatīja apmaiņu ar sievietēm un no tās izrietošo eksogāmijas (t.i., precies ar citas grupas pārstāvi) noteikumu. Bez šādas apmaiņas ar citu grupu pārstāvjiem sabiedrība, kā teica Levī-Stross, sašķeltos sīkās endogāmās grupiņās. Rezultātā sabiedrības nebūtu vispār. Tātad – šī apmaiņa ir sabiedrības pastāvēšanas pamatnoteikums.

Interesanti, ka normas izstrādātāji paredzējuši, ka nodokli nav jāmaksā (tātad valsts turpina atzīt par leģitīmām) dāvanas, kas ir savā ziņā endogāmas – pasniegtas oficiāli atzītajiem radiniekiem līdz trešajai pakāpei. Bet, kā pareizi norāda nodokļu konsultante Diāna Kļuškina, saderināšanās gredzens ar kādu smuku akmeni, turpmāk tiks aplikts ar nodokļiem. Parasti Latvijā pieņemts precēties ar cilvēkiem, kas ir tālāki radinieki par 3. pakāpi. Tomēr likums pieļauj arī laulības pirmās pakāpes brālēnu/māsīcu starpā. Savā ziņā šis likums padara laulības starp brālēniem un māsīcām ekonomiski izdevīgākas. Kaut arī citur pasaulē šāda prakse ir ļoti plaši izplatīta, Latvijā ļaudis uz to skatās visai aizdomīgi.

Tomēr dāvināšana ir arī bieža parādība ārpus seksuālā konteksta. Tai pat laikā apdāvināšanās tikai tuvu radinieku starpā atzīst par pieļaujamām tikai sociālas saiknes, kas notiek starp tuviem radiniekiem. Citas saiknes tiek vājinātas un orientē sabiedrību uz dalīšanos šaurās radinieku kopās.

Skaidrs, ka šī vīzija ir tik pat nereāla kā valdības sapnis par 3 miljoniem, ko šī iecerējusi iekasēt no pārmērīgi apdāvināties kāriem ļaudīm. Es pieļauju, ka saknes aizmetnis šim priekšlikumam rodams korupcijas apkarošanā – nav labi, ja Šlesers Ušakovam dāvina savu slaveno roleksu, bet pēcāk Ušakovs lemj par Šlesera jauno tirdzniecības centru zaļajā zonā. Bet tāpēc taču nevajag sodīt visu valsti ar šādu likumu.

Pat tas vien, ka šāds projekts ir tapis, norāda uz diletantismu. To pašu, ar kuru sirgstošais Bičevskis un Slakteris ‘uzdāvināja’ Latvijas tautai Pareksu. Diletantisma lāvā svaidoties notiek arī citu valsts nozīmes dokumentu tapšana, kā, piemēram, KM pārstāvju iebīdītā ‘kultūras’ sadaļa ‘Latvijas 2030’ pirmās nodaļas vietā.

Katrā ziņā, es vēlētos, lai šī ziņa izrādītos vien preses pīle vai pārpratums.

Advertisements