Muša nav latviete

Pie Paula Bankovska pēdējā ieraksta [portāla Satori blogu sadaļā, kuru portāla jaunā administrācija izdzēsa] viens no komentētājiem ierakstījis šādi: “Vēl varētu pieminēt, ka dzīve pilsētās ietver ne tikai “kvalitatīvas” franču gaļas pieeajmību, bet arī cilvēku stresa un agresivitātes pieaugumu [jo tā ir pārāk atšķirīga no dabiskās vides] – tas rada apstākļus noziedzībai, narkotiku un alkohola lietošanai, sabiedrības garīgai degradācijai.” Cits to apstrīd un velk uz otru pusi, sak, tieši laukos zeļ agresivitāte un garīgā degradācija.

Kā viens tā otrs uzskats ir visai izplatīts. Bet kā lai to zinātniski pierāda un izmēra? Viens no veidiem ir statistika. Lūk, ko tā mums vēstī, piemēram, par vardarbīgiem noziegumiem (dati ņemti no 2005 līdz 2008. gadam, Iekšlietu ministrijas mājas lapā atrodamajiem pārskatiem).

Tīšas slepkavības lielākajās pilsētās (Rīga, Daugavpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Ventspils): nepilni 50% no kopējā skaita, pārējā Latvija (t.i. lauki, ciemati, mazpilsētas): mazliet vairāk par 50%;

Tīši miesas bojājumi lielākajās pilsētās: 40%, pārējā Latvija – 60%

Laupīšanas: Lielākās pilsētas: 81%, pārējā Latvija – 19%

(Laupīšanu šeit pieminu, jo tās būtiska sastāvdaļa ir vardarbība vai draudi pielietot vardarbību.)

Iedzīvotāju skaita ziņā šīs nosacītās “pilsētnieku” un “laucinieku” grupas ir aptuveni līdzīgas: septiņās lielākajās pilsētās dzīvo nepilni 49% iedzīvotāji. Pārējais 51% dzīvo laukos, mazpilsētās utt.

Te nu arī ir atbilde par to, cik daudz realitātes ir stereotipā, ka dzīve pilsētvidē ietekmē stresu un tieksmi uz agresīvu rīcību: slepkavības pilsētnieki veic tik pat bieži, cik laucinieki. Tīšus miesas bojājumus laucinieki izdara daudz vairāk, bet naudu un mantu citiem atņem (turklāt piedraudot iekaustīt vai patiešām iekaustot) galvenokārt lielajās pilsētās. Pilsētnieki neapšaubāmi biežāk ir gatavi kādam draudēt, lai iegūtu mantu. Toties viņi ir daudz mazāk gatavi kādam kraut pa ģīmi.

Man šķiet, ka Latvijas lauki vēl joprojām uzdod diezgan daudz jautājumu. Tiesa gan – diezgan daudz jautājumu uzdod arī lauki un pilsētas citās valstīs. Latvijā ir vismaz 100 gadu tradīcija domāt, ka dabaszinātnieki var nodoties globālu jautājumu pētīšanai (piem., lielais sprādziens vai drozofilu ģenētiskais kods), bet sociālajiem un it īpaši – humanitārajiem zinātniekiem jāvirpo latviskā lieta, jāstāv pie nacionālo zinātņu darbagalda. Mani kā antropologu nemaz neinteresē, kāpēc tieši Latvijā, tieši latvieši, tieši mūsējie kaujas, sitas, laupa vai to visu nedara. Mani interesē, kāpēc šī cilvēku daļa rīkojas tā, un ko tas vēstī par mums kā cilvēkiem. Manuprāt tik ilgi kamēr Latvijas sociālās un humanitārās zinātnes turpinās būt par akadēmisko spoguli politiskām vajadzībām (t.i., turpinās pētīt tikai mūs pašus, lai mēs paši varētu uzzināt, kādi mēs kā politiska vienība īsti esam), tik ilgi mums būs grūti ieskaidrot kolēģiem citās valstīs, ka darām kaut ko zinātniski nozīmīgu. Tēlaini izsakoties, Latvijas mušu ģenētika nav jāpēta tāpēc, ka tās ir mūsu mušas un vēl jo mazāk tāpēc, lai veidotu patiesu lepnumu par to, cik komplicēta un gudri izveidota ir latviešu muša. Muša ir muša. Cilvēks arī ir cilvēks par spīti tam, ka latvietis.

Advertisements