Neredzēju, nepatika, sūds!

Internets ir teicama lieta. Vienā mirklī iespējams sazināties ar cilvēkiem otrā pasaules malā, par to tikpat kā neko nemaksājot; var piekļūt milzīgam informācijas apjomam; ikviens cilvēks var publicēt visu, kas vien ienāk prātā. Bet nav arī noliedzams, ka liela daļa cerību, kas tika saistītas ar interneta attīstību, ir sabrukusi – dažreiz krāšņi un skaļi (kā dotkomu bums), bet daži iespējams trūdēs vēl ilgi (kā doma par internetu kā demokrātijas un taisnīguma kaišu panaceju).

Starp daudzajām cerībām vienu varētu aprakstīt šādi: internetā katrs varēs paust savas domas, nebaidoties no sabiedrības cenzējošā spiediena, no greiziem skatiem un līkiem nosodošiem pirkstiem. Katrs apspiestais varēs teikt tieši to, ko gribēs un viņš / viņa gribēs teikt kaut ko pasaulei ļoti, ļoti vajadzīgu un noderīgu. Turklāt internetā veidosies nemitīgas auglīgas sarunas un dialogi, kuri galu galā novedīs pie vispārējas pasaules uzlabošanās.

Internets piedāvāja kādu iespēju, kuru pirms tam varēja izmantot tikai ārkārtīgi retos gadījumos: proti, anonimitāti. Literatūrā pseidonīmu lietošana bija pazīstama jau gadsimtiem ilgi. Dažs diezgan labs un dažs ģeniāls darbs ir tapis zem pseidonīma. Tomēr plašākām tautas masām anonimitāte bija iespējama tikai dažas reizes gadā, īpašos pasākumos.

Runa, kā saprotat, ir par karnevāliem. Tā laikā cilvēki noslēpj savu īsto identitāti, bieži vien maina dzimumu un uzvedas pilnīgi citādi nekā ikdienā. Karnevāla laikā ir pieļaujamas dažādas vaļības, kuras ikdienā tiktu uzskatītas ja ne par noziedzīgām tad par neķītrām gan. Karnevāla maskā vīrietis var izlikties par sievieti, sieviete – uzvesties kā vīrietis, nesaņemot par to nekādu nosodījumu. Vienkāršie ļaudis var ņirgāties par aristokrātiem un aristokrāti var izlikties par prastiem jūrniekiem. Tāpēc karnevāliem nereti tiek piedēvēta drošības vārstuļa loma – tajos tiek patērēta sociālā spriedze, ļaudis iztrakojas, izdzīvo savus sapņus un slēptos īgnumus.

Ideāls karnevāls ir tāds, kurā neviens nekad neuzzina, kurš slēpās zem maskas. Tāpēc sociālie kontakti var būt pilnīgi citādi. Princis var draudzēties ar ubagu zēnu visās iespējamās variācijās. Pēc svinībām neviens neko nezinās un tāpēc neviens neko nepārmetīs un šķībi neskatīsies, nepārmetīs un nesodīs. Karnevāls tāpēc ir arī pilnīgas sociālas brīvības simbols.

Internets padara karnevālu par ikdienas parādību. Skaidrs, ka visiem, kam patīk maskuballes, pēc jautri pavadītas nakts (ja paģiru sindroms vēl nav cēlis savu zaļgano roku) ļoti pievilcīga šķiet doma par dzīvi kā nebeidzamu karnevālu. Tomēr ir kāds iemesls, kāpēc karnevāli vienmēr kaut kad (un tas ir diezgan ātri) beidzas – maskoti cilvēki rīkojas kā psihopāti. Īsteni maskots cilvēks ne mazākajā mērā necenšas izprast apkārtējos cilvēkus. Viņai(-am) ir sveša empātija. Viņa(-š) rīkojas tikai savās interesēs. Viņa(-š) auksti un racionāli kalkulē, vienlaikus nespējot uzņemties atbildību par izdarīto un darot visu, lai manipulētu ar citiem sabiedrības locekļiem (līdzās uzskaitītajām īpašībām psihologi, protams, nosauks vēl vairākas). Sabiedrība, kas sastāv tikai no psihopātiem ir neiespējama. Pat viens atsevišķs psihopāts var radīt diezgan lielas problēmas ap sevi esošajai sabiedrībai.

Interneta anonimitāte rada līdzīgus efektus, bet tie ir nepārejoši. Interneta anonimitāti parasti nevar atslēgt, tā nepāriet. Masku gan var noraut, bet tam ir nepieciešamas pūles, kuras lielākā daļa cilvēku nav gatavi ieguldīt. Turklāt vienreizēja atmaskošana nebūt negarantē tālāku dzīvi bez maskām. Viens un tas pats cilvēks var būt jānis, pēteris, anniņa un tante ilga vienlaicīgi vienā mirklī un saša, džordžīne vai gorbačovs jau nākamajā. Tikko kā viena maska ir kļuvusi nedroša, tās valkātājs var pārvākties uz citu.

Lūk, arī iemesls, kāpēc interneta komentāru komunikācija ir dīvaina un disfunkcionāla. Ikdienas dzīvē komentētājus saista ilgtermiņa jautājumi. Viņi ir spiesti rēķināties ar sociālajām sankcijām, kādas varētu izraisīt viens vai otrs neapdomāts solis. Nepareizi pateikts vārds, neveikls žests, neadekvāts apģērbs vai pat atrašanās kādā neparastā vietā var radīt tūlītējas sekas pašam aktoram (var dabūt pa purnu, sakot vienkāršo ļaužu valodā). Bet sekas var būt arī daudz plašākas.

Skolotājs, kurš vakaros iesviķo kādā tumšā bārā, lieto vienkāršrunas vārdus un dzērumā izklaidējas priekanamā, riskē ar savu un nereti – arī ar citu cilvēku reputāciju. Nesen augstskolas X profesors tika atlaists no darba, jo ārpus darba pienākumu pildīšanas bija mēģinājis iegūt jurisprudences maģistra grādu, iesniedzot plaģiātu disertācijas vietā. Universitāte bija norūpējusies par savu reputāciju un plaģiatoram uzteica darbu.

Tas pats skolotājs internetā neriskē ne ar ko. Viņa skola nekad neuzzinās par to, ka viņš vakaros lieto sīvo un brauzē bērnu pornovietnēs. Viņš var pavirši komentēt kādu rakstu, to pat līdz galam neizlasījis, jo viņš zina, ka šādiem komentāriem nekādu seku nebūs.

Šādu iemeslu dēļ interneta izslavētā divpusējā komunikācija nestrādā lielākajā daļā gadījumu. Komentāri ir īsi, uz tēmu neattiecināmi (vai daļēji attiecināmi) izsaucieni, kurus nereti raksturo Skuteļa trāpīgie vārdi ‘neredzēju [nelasīju], nepatika, sūds’. Uz to pamata nekāda auglīgā diskusija nevar iznākt, jo no vienas puses ir reāla personība (raksta autors), bet no otras – digitāls psihopāts bez atbildības, sirdsapziņas vai empātijas spējas.

Šo garo penteri rakstu tāpēc, ka daži ir vaicājuši, kāpēc es pēdējā laikā esmu atslēdzis komentāru iespēju saviem ierakstiem. Rakstīšana internetā ir diezgan nepatīkama lieta. Lai vai ko es arī neuzrakstītu, vienmēr atradīsies kāds, kurš ar saviem komentāriem padarīs katru nākamo publikāciju arvien nepatīkamāku.

Saskaņā ar parasto statistiku komentārus raksta kādi 3% no visiem lasītājiem. Labākajā gadījumā tikai daži no viņiem ir pieskaitāmi pie ‘(digitālajiem) psihopātiem’. Iedomājieties sevi izejot pūlī, kurā simts cilvēki mierīgi nolūkojas, daži jums uzsmaida, bet daži maskās tērptie iesviež ar akmeni vai apmētā ar saviem rūpīgi gatavotajiem kaku maisiņiem. Man šāda pastaiga nebūt nešķiet pievilcīga. Reālajā dzīvē es tādā nekad nedotos.

Par laimi digitālās drazas nomazgāšanai pietiek ar meditāciju. Bet es kā bloga autors esmu savā ziņā atbildīgs arī par saviem lasītājiem – tiem 97%, kuri nekad komentārus neraksta, bet kuri tajos mēdz ieskatīties. Es domāju, ka tie no maniem lasītājiem, kas ir spējīgi uzņemties atbildību par savu rīcību un vēlas veidot informētu un argumentētu dialogu par jautājumiem, kurus mēdzu nopietni vai mazāk nopietni cilāt savos ierakstos, spēs saņemties un uzrakstīt ko vairāk par ‘neredzēju, nepatika, sūds’.

Tāpēc ceru, ka lielākā daļa no tiem, kas mēdz lasīt manus ierakstus, neņems ļaunā, ka arī turpmāk es izmantošu patīkamo iespēju izslēgt komentārus. Varat man nepiekrist, bet esmu pārliecināts, ka tādā veidā ne tikai pasargāšu vienu otru sev dārgu nervu šūnu, bet arī veicināšu kvalitatīvas diskusijas kultūru.

Advertisements