Pa Evitas taku

Šis gads ir prezidenta gads. Saeimas vīri un sievas savāksies uz sakrālo ievēlēšanas procesu un galu galā ātrāk vai vēlāk mums būs svaigs prezidents. Varbūt tas pats vecais, bet katrā ziņā svaigi pārcepts.

Tagad, protams, sāk lēnām kurināties kaislību liesmiņa ap jautājumu – jaunu vai veco. Ir’a Ozoliņš jau pirms laba laika pauda latvisko tēzi – miera labad nekādas izmaiņas nebūtu vēlamas. Un patiesi – arī citi piebalso – ja ievēlēs jaunu prezidentu, tam būs jaunas kaites un ļoti iespējams, ka tas nozīmēs šīs ideālās valdības krišanu.

Citiem tēzes ir vēl latviskākas: Zatlers kā prezidents neko sliktu neesot izdarījis, esot daudz iemācījies, tik muļķīgi kā sākumā vairs neuzvedoties, jautājumu ‘Kas es esmu’, kā izskatās, ir atrisinājis. Ir bijis Maskavā. Viņš ir lāga zēns, nu kāpēc gan nepārvēlēt? Nav gluži Grūtupa izsapņotais nācijas vadonis, bet nu – kāds ir, tāds ir.

Mazais Valdis arī nesen izteicies, ka Lielais Valdis ir ok arī uz turpmākajiem četriem gadiem.

Bet, tur pat, tikai mazliet ēnā, mums ir viens kandidāts, kuru mēs tikai patriarhālā akluma dēļ neesam pamanījuši. Un šim kandidātam visas augstākminētās īpašības izpaužas vēl daudz spēcīgāk. Protams! Tā taču ir Lilita! Šīs prezidentūras laikā viņa neko sliktu nav nodarījusi (un iepriekšējās dzīves pelēkie plankumi tika atmesti jau Valdīšanas sākumposmā), viņa ir daudz mācījusies un viņa ir jau labi pazīstama. Turklāt viņa, kā to jau sen stāsta baumu līmenī, esot daudz enerģiskāka, izlēmīgāka un ambiciozāka par savu vīru. Tāpēc Lilita varbūt pat spētu pietuvoties Grūtupa ideālam (viņš gan nesen savu jāvārdu nācijas vadoņa jautājumā deva arī Sudrabai).

Bet pats galvenais – ar ko gan mēs esam sliktāki par latīņamerikāņiem? Kāpēc mums nevar būt mūsu pašu Evita? Pavei – sers Loids-Vēbers pat pasaulslavenu mūziklu šai veltīja. Un kas tad viņa pirms tam bija? Prezidenta sieva, nekas vairāk. Ar saviem seriāliem mēs jau sen esam nostājušies Latīņamerikas līmenī, tad pierādīsim viņiem un pasaulei, ka spējam arī prezidenta sievu jomā būt ne sliktāki.

Nedomājiet, ka es to ar kaut kādu melnu sarkasmu rakstu. Pavisam nopietni, jo jau vismaz četrus gadus mums tiek iegalvots, ka Latvijā neesot neviena (!) cienījama cilvēka, kuram būtu laba reputācija, tāpēc jāņemot esot, kas pagadās.

Advertisements