Drosme pielipt pie krēsla

Kopš traģiskajiem notikumiem Jēkabpilī, kuros skaidrā dienas laikā tika nolaupīti pārsimt tūkstoši latu; kad ķerot bandītus gāja bojā policists, bet beigās izrādījās, ka bandīti arī ir policisti – pagājušas jau dažas nedēļas. Pirmajā brīdī dažas balstiņas pacēlās, īdot, ka varbūt tomēr iekšlietu ministrei vajadzētu uzņemties atbildību un atkāpties.  Mūrniece teica, ka viņa būšot drosmīga un nekur netaisoties demisionēt, bet turpināšot rukāt.Viņa tā saprotot frāzi ‘uzņemties atbildību’. Nedz viņa, nedz policijas priekšniecība savu vainu notikušajā nekādi nesaskatīja (skat. piemēram diskusiju Domburšovā). Mūrnieces partijas biedri rīkojās tā, kā to ir darījuši visi pārējie partijas biedri, kad čomiem bikses sākušas svilt – apgalvoja, ka pilnībā uzticas savējam un ka ‘atlaišana jau problēmas neatrisinās’ un ka ‘ļaujiet taču viņai mierīgi un lietišķi sakārtot sfēru.’

Šī rīcība kontekstā ar iepriekšējo valdību attieksmi pret saviem ministriem un apgalvojumu, ka politiskā atbildība it kā esot tukša vāvuļošana, rada situāciju, kad ierindas vēlētāji varētu gluži apjukt un nospriest, ka tādas politiskās atbildības nemaz nav. Ir gan.

Attiecībā uz politiķiem nedarbojas tie paši principi, kas uz ģimenes tēvu. Skaidrs, ka problēmas ģimenē nevar risināt, vienkārši aizmūkot pie kaimiņienes. Tas tiek uzskatīts par gļēvumu. Ja esat kaut ko salaidis grīstē, jābūt stipram un jāspēj atrisināt un izlabot nodarīto. Bet ģimenes analoģija var būt arī citāda. Tā, piemēram, būt par vīru, ir ne tikai pienākums, bet arī privilēģija. Pastāv gadījumi, kad nekādi ‘es tā vairs nedarīšu’ un ‘turpmāk es uz citām vairs neskatīšos’ un ‘es vairāk tev nekad nesitīšu’ apgalvojumi neder. Lai kā tu nezvērētu, ka drosmīgi atrisināsi šīs problēmas, vienīgais vīrišķīgais lēmums ir atbrīvot laulāto no savas klātbūtnes.

Līdzīgi arī attiecībā uz politiķiem, bet it īpaši – uz ministriem. Saskaņā ar Latvijas mūsdienu politiskajām tradīcijām, valdības netiek veidotas pēc spēju vai talantu principa. Netiek runāts par to, kurš šeit būtu vislabākais vadītājs, kurš būtu nozares speciālists un kurš pēc savām personīgajām un profesionālajām īpašībām būtu spējīgs ‘sakārtot nozari’. Ministri tiek nozīmēti pēc ‘partijas piederības’: koalīcijas partneri ir gatavi vai dvēseli atdot par tiesībām iebīdīt tieši savu pārstāvi ministra krēslā. Ministrijas tiek sadalītas pēc tā, cik daudz deputātu ir katrai koalīcijas partijai nevis pēc tā, cik profesionāļu katra varētu atrast.

Tātad ministra krēsls ir partijai (nevis indivīdam) dota privilēģija piedalīties valsts dzīves veidošanā un tādējādi arī iespēja pierādīt vēlētājiem, ka par šo partiju ir vērts balsot.

Tā kā ministra amats ir privilēģija, atkāpšanās ir vienīgais veids, kā demonstrēt savu politisko atbildību. Turēšanās pie krēsla nav nekāda drosmes vai vīrišķības demonstrācija, bet gluži otrādi. Tas, ko Mūrniece un viņas partijas biedri patlaban dara, ir pielīdzināms kauslīga vīra ‘drosmei’. Pēc kārtējā kautiņa un ārstēšanās slimnīcā (‘pakritu uz tepēm, ak, es neveiklā zoss’) sieva vēlas šķirties, bet vīrs nolēmis drosmīgi turpināt kopdzīvi un ‘visu savest kārtībā’. Vīramāte arī žēlo dēliņu un saka plāksterotajai sievai, lai taču ļauj vīram laboties. (Starp citu, saskaņā ar maniem pētījumiem, šāda radagabalu aizstāvēšana, apzinoties, ka tas ir vainīgs, Latvijā tiek uzskatīta par vienu no visnosodāmākajām parādībām – to der atcerēties tiem, kas brīnās par LV valsts ‘zemo prestižu’.)

Protams, var apgalvot, kā to dara Vienotības politiķi, ka pie notikušā Mūrniece nekādā veidā nav atbildīga. Ja tā – tad jājautā – vai ministram vispār ir kaut kāda atbildība, jo vispār jau viņš ir tikai politiska figūra (balva partijai?). Sliktie policisti taču paši visu nepareizi izdarīja, Mūrniece viņiem to nelika darīt. Kā teica tabakas rūpnieki: mēs tikai paņemam sauju lapu, sarullējam to un pārdodam. Jūs paši to bāžat mutē, pielaižat uguni un sūcat dūmus – kur tad tā mūsu vaina un atbildība? Ja tā, tad priekšnieki vispār nebūtu vajadzīgi – padotie taču visu izdara paši.

Tomēr Mūrnieces pašas darbības pēcjēkabpils periodā liecina, ka nolaidības tomēr bijušas. Ja viņas rīcība līdz šim būtu bijusi adekvāta, nekādas koriģējošas darbības nebūtu vajadzīgas – viņa un visi policijas šefi turpinātu strādāt, kā līdz šim. Es, piemēram, nejūtos atbildīgs pie Jēkabpils notikumiem un turpinu dzīvot kā iepriekš. Mūrniece gan tā nedara – viņa rosās. Ir izteikti vairāki priekšlikumi (starp tiem prominentākie: mainīt Alfas nosaukumu uz kaut ko citu un likt šķēršļus policistu blakusdarbiem – ir, maigi izsakoties, neadekvāti), kuru mērķis ir samazināt Jēkabpils notikumu iespējamību. Tātad viņa apzinās, ka pirms tam kaut ko darīja nepareizi vai nepietiekami. Bet ja viņas darbības var kaut ko mainīt, tad nav pamata teikt, ka iepriekšējā bezdarbība neko nenoteica.

Latvijas ministra loma ir arī simboliska. Reālo ikdienas darbu veic ierēdņi. Tāpēc nevienam nav ienācis prātā prasīt atbildību no valsts sekretāres. Ministrs, kurš pārstāv savu partiju, simboliski demonstrē vēlētājiem partijas politiku un partijas attieksmi. Partiju politiskā atbildība nevar tikt īstenota caur principu ‘ļaujiet mums drosmīgi turpināt izlabot to, ko iepriekš sabojājām’. Dažās Vidusāzijas valstīs šis princips, protams, tiek īstenots – ar mūža prezidentūru palīdzību, bet nedomāju, ka arī Latvijai vajadzētu pie tā atgriezties.

Tas, ka Mūrniece turpina darbu ir ne tikai gļēvi, bet arī kaitīgi. Šāda rīcība turpina stiprināt iedzīvotāju cinisko attieksmi pret Latvijas valdību un valsti kopumā. Diemžēl tas nav nekas jauns. Tā pēdējos 20 gados ir tipiska rīcība. Bet tradīcija vēl nenozīmē, ka tas ir pareizi.

Advertisements