Par tēmu

Pirms dažām dienām biju diskusijā par filmu homo@lv. Filmu nebiju redzējis, tāpēc biju mazliet pikts, kad tika parādīts tikai fragments un faktiski man nebija, ko teikt. Tomēr turpmākajās sarunās kopā ar citiem diskusijas dalībniekiem mazliet sašutu par Ingunas Rībenas izrunāšanos Saeimā, kad attiecīgajā komisijā deputāti cita starpā saņēma informāciju arī par homo@lv un to, ka šī filma nostājusies uz Latvijas kino sen nebijuša starptautiskas atzīšanas ceļa. Nezinu, kā tur ar tiem ceļiem, bet deputāte Rībena esot uzdevusi zīmīgu jautājumu: vai valstij būtu jāfinansē filmas par tādu tēmu. Pati filmu gan redzējusi tajā laikā nebija, bet jautājums tomēr ir – kāpēc par šādu tēmu un kāpēc par valsts līdzekļiem.

Manu uzmanību pievērsa tas, ka Rībena, runājot par mākslu (pie kuras pieskaitu arī kino), runā nevis par tēliem, rakursiem, mākslinieciskajām vērtībām, emocionālo guvumu vai zaudējumu, katarsi vai citām ar mākslu saistītām lietām, bet gan par tēmu. It kā Purvīša vērtība būtu tā, ka viņš zīmēja par dabas tēmuPadega – ka par kara un palaistuvju tēmu,Aleksandra Leimaņa ieguldījums ir sātanisma tēmā, bet Ēriks Lācis un Streičs iemūžinājuši sevi ar lieliskām filmām par auto tēmu. Nezinu īsti, kāpēc Latvijas valstij un Daugavpils domei būtu jāiegulda pūles, lai ievilktu tēvzemes apkampienos mākslinieku, kas slavens ar gleznām par sarkano, melno un citu krāsu tēmu…

Tomēr neba nu Rībena ir kāda īpaši unikāla parādība attiecībā uz mākslu un tēmām. Nesen noskatījos filmu Sociālais tīkls. Filma kā jau filma, mākslinieciski nekas īpašs, visai pat pagarlaicīga. Tomēr, oh, tēma kāda – vienreizēja! Feisbukam ir 500 miljoni lietotāju un lielākā daļa no viņiem zina, kas ir Cukermans un ka viņš ir jaunākais miljardieris pasaulē. Kas par tēmu! Un – neskatoties uz filmas visai apšaubāmo māksliniecisko izcilību (nav jau galīgi slikta), tā ir izvirzīta šī gada Oskara balvai. Kas gan cits, ja ne tēma to ir panācis.

Šī gada Oskaru sarakstā ir vēl viena pavisam parasta filma: Ar Bērniem Viss Kārtībā (Kids are all right). Pēc būtības filma ir jauka ģimenes drāma ar labiem aktieriem, bet citādā ziņā arī par filmu var teikt tā pat: it’s all right. Bet pagaidiet, līdz uzzināsiet par tēmu: filma ir par lesbiešu ģimeni; abām partnerēm ir bērni – vienai puika, otrai meitene; abi bērni ieņemti ar viena un tā paša donora spermas palīdzību. Vienreizēja tāma – gan aktuāla, gan pretrunīga – labi vai slikti (un īpaši latvju homofobiem – ir tā geju propaganda vai nav un kādu iespaidu tā atstās uz latviešu heteroseksuāļu vēlmi laist pasaulē bērnus). Domāju, ka nekas cits neaizvilka šo filmu līdz Oskara nominācijai kā tieši tēma.

Starp citu, Oskaros svarīgai tēmai bieži vien ir bijusi nozīmīga loma – vai lai tās būtu Ņujorkas bandas vai Kuprainais kalns. Tā ka Rībena nemaz nav unikāla, vērtējot filmas pēc tēmas. Tā kā filmu ideoloģisko nozīmi masu apziņas pārveidošanā izcēla jau daudzu mūsu politiķu garīgais tēvs Vladimirs Iļjičs Ļeņins, tad droši vien pie tā vajadzētu arī pieturēties.

Tomēr iespējams, ka esmu galīgi sapinies – Ļeņins runāja tikai pēc tendences līdzīgi mūsu politiķiem – ka filmas līdz ar pārējo mākslu, nemaz nerunājot par sociālajām un humanitārajām zinātnēm ir jāpaverdzina valsts propagandas vajadzībām, bet tēma bija pavisam cita – taisnīgās strādnieku valsts izveidošana. Un ja tēma ir cita, tad ar tēmu viss ir kārtībā.

Advertisements