Sūnuciema laimes prezidents

Bēdīgi slavenais Valdis Zatlers nesen nācis klajā ar priekšlikumu, ka derētu paplašināt prezidenta pilnvaras un varbūt vajadzētu arī tautas vēlētu prezidentu. Nesen atbalstu tautas vēlētam prezidentam esot izteikusi arī bijusī prezidente VVF un viena no iespējamajām nākotnes prezidentēm – Inguna Sudraba. Tautas masu entuziasmu detektē socioloģiskās aptaujas.

Man gan šī ideja nešķiet nedz laba, nedz risinājumu sološa. Manuprāt latviešu kāre pēc tautas vēlēta prezidenta ir nekas cits kā vecā labā dziesma par Laimes Lāci – kurš ieradīsies un visu izdarīs un kura trūkums ir vienīgais īstais cēlonis netīrajām ielām un milzīgajām kupenām un slinkumam un citām stihiskajām nelaimēm. Latvieši acīmredzami nevēlas mainīties vai pieņemt kādus lēmums paši. Vēl joprojām visi citi ir vainīgi tikai ne mēs – vai tie būtu krievi, sazvērnieki žīdi vai starptautiskie aizdevēji un amerikāņi vai – prezidenta trūkums, vēlēšanu sistēma un novecojusi Satversme (kuru liela daļa kritizētāju pat nav lasījuši).

Ideja par tautas vēlētu prezidentu ir jauna vien ar vēlmi pašiem aktīvi iestāties par laimes lāča (t.i., prezidenta) atvešanu. Tikko lācis būs še, viss mainīsies un latvju tauta beidzot saņems no dieva atļauju laimē diet.

Acīmredzot ļaudis ir pamanījuši, ka par spīti veidam kā prezidents tiek pie varas, viņš/viņa izveido zināmu opozīciju oligarhiem un citiem korumpantiem, kuriem ir tendence dominēt Saeimā. Acīmredzot pastāv ilūzijas, ka tautas vēlēšanu rezultātā prezidenta godaprāts plauks un vairosies (jo tagad taču tam būs tautas atbalsts un – kā nesen TV diskusijā izteicās filosofe Maija Kūle – tauta nevar kļūdīties). Man nav skaidrs,  no kurienes rodas šāda pārliecība.

Man toties ir skaidrs, ka prezidenta potences būt lecīgam ir apgriezti proporcionālas viņa pilnvaru lielumam. Jo vairāk prezidentam būs iespēju kaut ko reāli mainīt, jo lielāks būs korumpantu spiediens uz viņu, jo biežāk viņš tiksies ar lembergiem, šķēlēm in šleseriem un jo mazāk viņam rūpēs tas, ko domā lielgabalgaļa, kas par viņu balsojusi.

Mūsu līdzšinējās vēlēšanas ir labi pierādījušas, kas ir īstie vēlētāji. Ne jau tie, kas iet vēlēšanu dienā pie urnām, bet gan tie, kas dod naudu reklāmas un PR kampaņām, lai vēlētāju prātus locītu vajadzīgajā virzienā. Ja prezidenta loma kaut kādā veidā palielināsies, palielināsies arī naudīgo tipu vēlme ietekmēt šo procesu. Ja naudas ir diezgan, var visādus kloķus un kloķīšus atrast, lai to vienu ietekmīgo prezidentu pastumdītu tur, kur nepieciešams. Rezultāts būs tāds pats – prezidents tik un tā nāks no zoodārza, bet tikai tagad viņam/viņai būs lielākas pilnvaras un ietekme kaut ko mainīt (par labu tiem, kas zoodārzā viņu izvirzījuši).

Tāpēc ir skaidrs, ka ideja par tautas vēlētu prezidentu kā panaceju Latvijas korumpētajam stāvoklim, izsaimniekošanai, smadzeņtrūkumam un citām bēdīgām kaitēm, ir nākusi no Sūnuciema un tur pat arī novedīs. Ja vien nenotiks pārmaiņas veidā, kā Latvijas pilsoņi vērtē politiskos procesus (par šīm problēmām – skat. manus pirmos ierakstus sērijā Kas vainas latviešiem).

Advertisements