Visu rusifikācijai!

Paradoksālā kārtā partijas Visu Latvijai akciju par skolu latvizēšanu var uzskatīt par rusifikāciju.

Kad runa ir par nacionālismu un nācijas veidošanos, britu pētnieks Benedikts Andersons uzskatāms par vienu no ietekmīgākajām personībām. Savā grāmatā “Iedomātās kopienas” (Imagined Communities) viņš izseko nācijas kā iedomātas kopienas veidošanās vēsturei sākot no Jaunās Pasaules un beidzot ar Austrumāziju.

Valodas unificēšana ir viens no šī stāsta centrālajiem elementiem. Tomēr būtu aplami uzskatīt, ka valoda vienkārši Bija Tur un tikai vēlāk nācijas atmodās un saprata, ka – hei – patiesībā mēs taču visi runājam vienā valodā un tāpēc esam nācijas un mums jātaisa nācijvalstis. Benedikts Andersons runā par konkrētiem spēkiem, kas ‘vienas valodas’ veidošanos veicina. Proti, tie ir grāmatu un it īpaši avīžu izdevēji. Pirms drukas mašīnu izplatīšanās Eiropas valodas bija sadrumstalotas un pat nelielā attālumā cilvēki nespēja saprast viens otru. Francijā, piemēram, tikai 2% (t.i., Parīzes iedzīvotāji) runāja franciski Lielās revolūcijas laikā. Šādā situācijā cerēt uz nopietnu peļņu no grāmatu izdošanas nav iespējams, jo visas grāmatas būtu jātulko desmitos dažādu valodu un valodiņu. Tāpēc grāmatas tika izdotas tajās valodās, kuras dažādu iemeslu dēļ sāka dominēt (Francijā – Parīzes dialektā, Latvijā – vidusdialektā).

Tomēr ļoti drīz vienas valodas priekšrocības pamanīja arī valstu veidotāji. Lielā daļā Eiropas imperatori (cik nu viņu tur bija) 19. gadsimtā pēkšņi no dzimtu vai dievišķu dinastiju pārstāvjiem, kuri nereti runāja kaut kādā tālā valodā (piemēram, Krievijā – franciski, Ungārijā – latīniski), sāka iztēloties sevi par nāciju vadoņiem. Nereti tas radīja problēmas, jo, piemēram, Austroungārijas imperators tagad pēkšņi kļuva par vācu kultūras nesēju, runāja vāciski un līdz ar to pulkam pavalstnieku jaunizveidotajā nāciju paradigmā kļuva gluži naidīgs. Kas gan daļas čeham, ungāram vai horvātam gar vāciešiem no Austrijas? Un kas daļas latvietim vai somam par krieviem no Pēterburgas?

Aplami būtu uzskatīt, ka šādu attieksmi nepamanīja paši imperatori, tāpēc valodu (un saskaņā ar Herderu – no tā izrietošo nacionālo īpatnību) dažādība kļuva par pārvaldes problēmu. To sapratušas, impērijas uzsāka procesu, ko neatkarīgi no konkrētās valsts Benedikts Andersons dēvē par rusifikāciju. Proti – impērijas valsts valodas uzspiešanu pavalstniekiem, lai tos padarītu par it kā vienādi domājošiem un lojāliem pilsoņiem. Šī ideja balstījās 18. un 19. gadsimta ‘cutting edge’ filozofiskajos uzskatos (Herders, Humbolts) un tāpēc tolaik uzskatāma par visai progresīvu pasākumu. Protams, ka tā pati filozofija darbojās arī otrā virzienā – latviešu nacionālistiem, piemēram, Krievijā piekoptā rusifikācija nemaz negāja pie sirds, jo viņu skats uz lietām bija cits. Latvieši rusifikāciju uzskatīja par varmācību pret nācijas dabu un veidoja savu latviskuma ideju, kas bija balstīta – nekur citur kā tajā pašā vienotas valodas idejā. Tāpēc daļa nācijas veidotāju dzina dziļu vagu latviešu literārās (vienotās un daļēji mākslīgās) valodas izveidē, nostiprināšanā un izplatīšanā, vienlaikus cīnoties pret nepareizajām valodas formām, dialektiem, prastībām un citām lingvistiki-nacionālām nešķīstībām. (Šai ideoloģiskajai nostādnei latviešu valodniecībā un sociolingvistikā vēl joprojām ir visai stipras pozīcijas)

Akcija, ko patlaban šiverē Visu Latvijai, tāpēc Benedikta Andersona terminoloģijā jāuzskata par to pašu rusifikāciju. Tās mērķis ir tāds pats kā visām citām rusifikācijām – asimilēt citādos. Ideoloģiskais pamats arī ir tas pats Herders un Humbolts ar uzskatu, ka valoda nosaka domāšanu, bet ekonomiskais un industriālais pamats – drukas mašīna.

Bet, pag’: drukas mašīna mūsdienās vairs nestrādā tik labi kā tas bija vēl pirms gadiem 60, kad tā teju pilnībā dominēja mediju pasauli. Herders un Humbolts arī nav vairs gluži ‘cutting edge’ domātāji, jo pārāk daudz ir izpētīts, pārdomāts un piedzīvots pēdējos pārsimt gados. Mūsdienu saskaldītā mediju vide vairs nebūt nav tā monolītā masa, kas tā bija vēl nesen. Latvieši vairs nemostas ar savu vienoto rīta avīzi pastkastītē, nelasa vienas un tās pašas ziņas un arvien mazāk identificējas ar citiem latviešiem. Internetizētā, sašķeltā un dažādotā pasaule tikai nelielā mērā atbalsta vienotas informatīvas telpas veidošanos.

Tāpēc šī rusifikācija ir uzskatāma vien par aizgājušo gadsimtu mītu romantisku atražošanu. Skaidrs, ka Lamančas atjautīgais idalgo ir jauks tēls, kas simbolizē cita starpā cēlu cīņu par labo un taisnīgo. Tomēr, ja atmiņa mani neviļ, Servantess nepārprotami norāda, ka uz bruņniecības ceļa Donu Kihotu nolika pārmērīgā senlaiku romānu lasīšana, kuras rezultātā viņa smadzenes izkalta un viņš zaudēja sajēgu – gan par laiku, gan vietu, gan to, kas pats ir.

 

Advertisements