2. pants

2007. gada maijā, tikai dažus mēnešus pirms notikumiem zoodārzā un pirms dienām, kurās visi Latvijas iedzīvotāji (ne tikai tie, kas bija labā daktera Valda klienti) uzzināja, ka viņš labprāt pieņem naudu aploksnītē (t.i., nodarbojas ar naudas līdzekļu piesaisti, ko Latvijā ikdienas līmenī pieņemts saukt par kukuļņemšanu un korupciju), Saeima pieņēma un VVF izsludināja likumu par Valsts prezidenta ievēlēšanu. Šī likuma otrais pants (nešaubīgi tik augstu, jo tas  bija ārkārtīgi svarīgs) skan šādi: “Par valsts prezidentu var ievēlēt Latvijas pilsoni ar nevainojamu reputāciju”.

Lai gan tagad deputāti stāsta žurnālistiem, ka aploksnītes, it īpaši, ja to ņēmējs par to nemaz nekaunās un faktu atklāti atzīst (nāk prātā kāds Ilfa un Petrova tēls) nemaz nav nekas slikts, 2007. gadā šādas pārliecības nebija. Tolaik socioloģiskās aptaujas norādīja, ka cilvēki maksājumus ārstiem pielīdzina tiem, ko dod policistiem. VIDa amatpersonām vēl vairākus mēnešus nācās mocīt savas smadzenes, lai izdomātu, kāpēc labajam dakterim tomēr nevajadzēja maksāt nodokļus no šīs naudas.

Komisija, kurai jāpārbauda kandidātu atbilstību likumam, 2. pantu uzreiz iemeta miskastē, paziņojot, ka to nemaz nevērtēšot. Savā ziņā pareizi – juridiski reputāciju ļoti grūti definēt un izvērtēt. Tomēr tolaik bija vairāk nekā skaidrs, ka Zatleram ar reputāciju ir lielas problēmas. Ja 9. Saeimas deputātiem tas šķistu svarīgi, viņi nebūtu par Zatleru balsojuši. Bet nebija – 2. pants bija tikko pieņemts, bet uzreiz aizmirsts.

Ir pagājuši četri gadi un nu jau 10. Saeimas deputāti, kā to liecina žurnāla Ir aptauja, atkal gatavi balsot par Zatleru. Turklāt visdīvainākais, ka galvenais arguments par labu viņa kandidatūrai – prezidents esot audzis. Viens otrs pat piemin, ka viņš esot ‘iestrādājies’ un ar pieredzi – tāpēc būtu muļķīgi meklēt kādu citu. Loģisks turpinājums šiem argumentiem ir Vidusāzijas modelis ar prezidentu, kas ir arī Tautas Tēvs – iestrādājies, neizmērojami audzis un aug ar katru desmitgadi, kuru atrodas pie varas. It kā prezidenta institūcijas uzdevums būtu audzināt labus prezidentus un prezidenta vērtējums būtu tas, cik viņš labi ir šo  skolu izgājis. Nabaga skolēni ēnu dienas iespēju notērēja sekojot prezidentam – droši vien arī skolās valda uzskats, ka šis ir amats, un profesija, kuru var kaut kur apgūt. Un ja jau par absurdiem runājam – varbūt vajadzētu tomēr pie Rīgas pils izveidot kaut kādus prezidentu kursus, kur par valsts naudu varētu kandidātus audzināt gadus četrus – tad visi būtu iestrādājušies un auguši – būtu no kā izvēlēties.

Tomēr runa nav par skolām, bet par reputāciju. Vai ar augšanu un spēju mācīties Zatlera reputācija ir salāpīta? Vai fakts, ka viņam ‘izgāšanās nav bijusi’ ir salabojis to bojājumu valsts institūcijai, ko nodarīja viņa nonākšana prezidenta amatā?

Pirms Zatlera Latvijā bija skaidrs, ka kukuļdošana/ņemšana un korupcija viennozīmīgi ir slikta. Par labu to uzskatīja tikai paši kukuļņēmēji, it īpaši valsts izzadzēji un citi, kas savu biznesu bija izveidojuši uz valsts (t.i., visu pilsoņu) rēķina. Tomēr tādu bija mazākums un šķita, ka viņu skaits iet mazup.

Pēc Zatlera šajā jomā iestājās apjukums. Policisti korupcijas novēršanas semināros smīnēja un nekautrējās norādīt uz Zatleru kā piemēru tam, ka var un vajag ņemt. Skolēni diskusijās par korupciju arvien biežāk izrādīja neizpratni, kāpēc koruptīvās shēmas nav labas. 2007. gadā korucijas uztveres indekss bija visaugstākais (t.i. vislabākais) Latvijas vēsturē. Zatlera periodā tas noslīdējis atpakaļ uz līmeni, kāds tas bija 2005. gadā. Nav brīnums – dakteris ar slimnieku aploksnēm kabatā pie valsts stūres, pārējie arī pielāgo savas darbības šim piemēram. Varam tikai minēt, cik daudziem no īrijiešiem korumpētība un politiskais ķēķis pielika pāris kausus lēmumā par aizbraukšanu.

Tas, kas notiek ar Zatlera reputāciju, ir spītīga cenšanās aiztaisīt acis un iegalvot sev un citiem, ka viss ir kārtībā. Braukājot pa Latviju un intervējot lauku iedzīvotājus, esmu novērojis, ka saistībā ar konfliktiem viena no viskaitinošākām un nosodāmākajām parādībām ir situācija, kad vecāki cenšas par katru cenu aizstāvēt savus palaidnīgos bērnus. Ir skaidri zināms, ka puika ar mopēdu izbraukāja kaimiņienes puķudobes, bet mamma un tētis ir gatavi dvēseli ieķīlāt, apgalvojot, ka tas nebija viņējais. Visi zina, kurš suns nokoda vistu, bet saimnieks stāv un krīt par to, ka suns ēd tikai baltmaizi, bet jēlu gaļu ar spalvām – nekad. Zatlera gadījumā ir tā pat. Ir labi zināms, ka nav labi, ka ir ņēmis, bet eh! – turēsim savu kanti, galvenais neatzīties, nepiekāpties, neizrādīt vājumu. Redz – skolā taču mācās uz stabilu septiņieku. Ja teiksim, ka reputācija ir kolosāla, tad tā arī būs. Ja ignorēsim kaitējumu, kas nodarīts valstij, tad varbūt kaitējums izgaisīs.

Visbēdīgākais, ka starp Zatlera atbalstītājiem ir ne tikai bijušie zoologi, bet arī tie, kas par šo reputācijas problēmu 2007. gadā izteica ne vienu vien nosodošu vārdu – it īpaši tas sakāms par Vienotību. Cik saprotu, daudziem šīs apvienības biedriem jāizšķiras starp Zatleru un iespēju, ka ZZS ieliks kādu Lemberga pakalpiņu. Tad nu izvēlas Zatleru, vēl piebilstot, ka viņš esot labākais kandidāts un cita neesot. Nožēlojami, jo paši neko nav darījuši, lai atrastu kādu labāku. Šajā ziņā cienu profesori Dagmāru Beitneri, kas pirms dažām dienām pilsoniskā akcijā aicināja par prezidentu vēlēt Egilu Levitu. Pat par spīti Levita uzskatiem nacionālajos jautājumos, viņš pilnīgi noteikti ir labāks kandidāts par Zatleru. Bet Levits nav vienīgais. Pat juristu vidē ir atrodami citi valstiski domājoši un godprātīgi jaunākās paaudzes juristi, kuru kandidatūras būtu vērts apsvērt. Diemžēl Vienotība neko nav darījusi, lai šo procesu veicinātu – tāpēc tagad sēž peļķē un naivi cer, ka ZZS un SC zoologi nevienosies par kādu citu dakteri valdi.

Manuprāt, argumenti par to, ka puika ir pēdējos gados pieņēmies i spēkā, i prātā un ka nav izgāzies un pat vienu vai divas reizes spītīgi kāju pie zemes spēris, nekādā gadījumā nav pielāgojami prezidenta atlases procesā. Augšanas fenomens nevar izlabot slikto reputāciju, ko nostiprināja gadiem ņemtās aploksnes un tam sekojošais kaitējums valsts leģitimitātei. Vienotības nespēja nostāties godaprāta pusē, baiļojoties par to, ka šādi varētu pazaudēt jau tā apšaubāmo valdības vadītāja krēslu, ir ceļš uz daudz lielākām nepatikšanām. Tas apdraud ne tikai pašas Veinotības jau tā šķobīgo reputāciju, bet arī turpmāko valsts leģitimitāti – to vai Latvijas iedzīvotāji šo valsti uzskata par pamatotu un vajadzīgu vai gluži otrādi – par bedri no kuras jātiek prom pēc iespējas ātrāk.

Prezidenta ievēlēšanas likuma 2. pantu nedrīkst ignorēt. To darot, deputātiem ir jāapzinās visas valstiski bīstamās sekas tam, ka likumus atklāti pārkāpj/ignorē pats likumdevējs.

 

Korupcijas uztveres indeksa izmaiņas:

2005: 4,2

2006: 4,7

2007: 5,0

2008: 4,8

2009: 4,5

2010: 4,3

 

Advertisements