Iebrīvā Latvija

Pārrunājot pavasara iestāšanos ar vienu no saviem ilglaicīgākajiem draugiem, nonācām pie jautājuma par piesaulīti, pudeli alus un laiskām sarunām kā pavasara sastāvdaļu. Cita starpā, ritinot asociāciju ķēdi, viņš izstāstīja par to, kā nesen ieprātojies, cik jauki būtu siltā pavasara vakarā paņemt pudeli vīna un dažas uzkodas un ar sievu divatā pasēdēt Daugavmalā, pavērot saulrietu un pabaudīt Rīgas pievakari. Bet drīz vien viņš attapies, ka neko tādu darīt nevar, ja vien nevēlas nepatīkamu sarunu ar kādu varas pārstāvi, nopietni riskējot iedzīvoties naudas sodā. Draugs nav atteicies no savas romantiskās idejas – viņš pirks biļeti uz Parīzi vai Berlīni, ņems sievu, pirks bordo, ies, apsēdīsies Sēnas krastā, baudīs pavasari, dzīvi un brīvību.

Tad, kad mēs ar viņu kopā 80-to gadu beigās gājām 18. novembrī pie Čakstes pieminekļa nolikt svecītes vai vēlāk sildījāmies pie ugunskuriem barikāžu ielenktajā Rīgas centrā, brīvībai bija daudz šķautņu. Nacionālā atbrīvošanās bija tikai viena no tām. Rīcības brīvība, iespējas ceļot, darīt un runāt to, ko mēs vēlējāmies, bija īstais iemesls, kāpēc bija nepieciešama nacionālā neatkarība, kāpēc bija vajadzīga brīva Latvija. Cerība, ka līdz ar Latvijas valstisko neatkarību veidosies arī brīva sabiedrība, bija ideja, kas neatkarības atbalstītājos savervēja arī tos, kas nebija latvieši.

20 gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas brīvība Latvijā vēl joprojām ir visai īpatnēja. Romantikas pārņemtam precētam pārim nekādi nav atļauts pasēdēt ar pudeli vīna (vai alus – nu kaut vai šņabja) Daugavmalā. Sēdēšanas atļauja Rīgas zālājos ik pa brīdim jāapstrīd un jāatjauno. Toties ir brīvība aizbraukt uz kādu no kaimiņvalstīm – tur to visu var izdarīt. Tur dažu alkoholoķu dēļ visiem parastajiem cilvēkiem brīvība nav ierobežota.

20 gadus pēc valstiskās neatkarības brīvās Latvijas ministrijas nāk klajā ar politikas dokumentiem (piesardzīgi  – uzmetumu veidā), kuros valstisku leģitimitāti cenšas atjaunot tādiem principiem kā ‘pareizās vēstures’ valstiska uzspiešana (Kultūras ministrija) vai pareizās privātās dzīves valstiski subsidēta propaganda (Labklājības ministrija).

Cīņa pret brīvību, kas konservatīvo valodā parasti tiek attaisnota ar apgalvojumu, ka ‘brīvība nav visatļautība’ un tāpēc nevajag atļaut, vajag aizliegt, pamazām, bet neatlaidīgi un bieži vien pat nepamanāmi sūcas atkal iekšā ‘brīvās’ Latvijas audumā.

Vakar stradiņos ar antropoloģijas maģistrantiem pārrunāju Cibiņa raksturu. Centāmies noskaidrot, vai šis bija miermīlīgs vai nē. Bet pirms vēl bijām sākuši par to runāt, studenti norādīja, ka Jāņa Poruka klasiskais teksts ir izcenzēts. Izrādās, ka vecajos papīra izdevumos (skat. piemēram. e-bibliotēkā rodamo kopiju) ir šāds fragments:

Žīds bija piebraucis skolas priekšā un piesējis zirgu pie staba. Ģeņģers iesvieda pirmais žīda režģos pāri brangus sniega klučus. Arī citi zēni izmēģināja roku. Žīda kaulainais melnis sprauslāja un raustījās vien. Jaņķelis pats, kurš ar skolotāja istabas meitu ķēķī tirgojās, izskrēja ārā un, rokas plātīdams, iebrēcās:

Velne puike! Ko jūs man sviezet tā sniege ieks mane jescike! Es pateikse skolmeistere! Vai nevaret labāk pātares skaitīt!…”

“Pātares, pātares!…” Ģeņģers smējās un sāka pa žīdu modei pātarus skaitīt. 

Žīds bārdamies iegāja atkal skolotāja pusē. 

Zēni svieda pikas svešam melnam, pinkainam sunim pakaļ, kurš ošņādams, asti gurnu starpā iemiedzis, aiztecēja pa lielceļu.”

http://www.letonika.lv publicētajā elektroniskajā versijā šo fragmentu neatradīsiet.

Kas to lai zina – kuram un kāpēc ienāca prātā izcenzēt Poruku? Iespējams tam pašam, kas teica, ka nav smuki, ja sēž visādi tipi ar savām vecenēm Daugavmalā un tempj skābulīti no pudeles, kad godīgi mierpilsoņi tramvajā dodas no darba ministrijā uz mājām, lai klusi un tīri turpinātu jau trešo gadu nesarunāties ar sievu vai gluži otrādi – pieklājīgi un vīrišķīgi viņu iekaustītu. Tas pats, kam drebuļus uzdzen neregularitāte, ko zālāja tīrajā ģeometrijā ienes pikniku baudoša ģimenīte vai students, kas nolēmis gatavoties eksāmenam, vienlaikus baudot pavasara sauli. Varbūt tas ir tas pats, kas nepiekusis tvīkst par latviešu valodas uzspiešanu visās skolās (bet ja tikai būtu vara un šautene, tad varētu piespiest Viņus runāt latviski arī ģimenēs).

Nekādi nevaru teikt, ka, salīdzinot ar manas saulainās padomjlaiku bērnības dienām, brīvības nebūtu kļuvis daudz vairāk. Tomēr fakts, ka tautas brīvība nenozīmē tikai nācijas tiesības pašnoteikties un dominēt kādā teritorijā, ka brīvība ir daudz plašāks jēdziens, bieži vien aizplīvurojas un pazūd no redzesloka. Totalitārisma piesātinātie attīstības dokumenti, ko pēdējā laikā uzražojušas dažas ministrijas, ir tam visbēdīgākais pierādījums. Tā nu mēs dzīvojam valstī, kur brīva Latvija kļūst par sinonīmu latviešu pārvaldītai Latvijai, bet citas brīvības šķautnes varētu pie izdevības novīlēt un apvilkt ar sarkanbaltsarkanu filcu.

 

Advertisements

One thought on “Iebrīvā Latvija

  1. Atpakaļ ziņojums: Lai ir vēl spīva | Klāva domas

Komentēšana ir slēgta.