Latvijas alternatīva zinātnei

Pirms dažām nedēļām uzzinājām, ka 35% Latvijas iedzīvotāju (caurmērā un neatkarīgi no vecuma) uzskata, ka saule riņķo ap zemi. Loģiski, jo to mēs redzam katru dienu, vai ne? Vēl 15% domā, ka viens mēnesis iezīmē laiku, kurā zeme apriņķo ap sauli. Pietiekami liels daudzums Latvijas iedzīvotāju netic, ka cilvēku suga ir laika gaitā mainījusies, domā, ka cilvēki dzīvojuši jau dinozauru laikā (lasi – ļoti ļoti senos laikos)… un tamlīdzīgā garā. Tomēr vēl vairāk cilvēku – 74% – Latvijā tic dieva eksistencei.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi (kura it kā nosaka valsts un baznīca šķirtību) operējošā Izglītības un Zinātnes (vai tikai nav jāliek pēdiņās abi vārdi?) ministrija jau ilgāku laiku ņemas ap šiem satraucošajiem faktiem. Pirms pāris gadiem mazo bērnu zombēšanai tika izveidota ticības mācība. Ieklausieties uzmanīgi – izglītības un zinātnes ministrija izveido ticības mācību. Lai nu ko, bet zinātnes paradigma nebalstās ticībā. Pieņēmumos – neapšaubāmi. Bet neviens no zinātnes pieņēmumiem neeksistē tāpēc, ka tam vienkārši tic, jo tic. Tāpēc ir vairāk nekā dīvaini, ka zinātnes ministrija iestājās par ticības mācīšanu. Ticēšana savā dziļākajā būtībā ir nesavienojama ar zinātni.

Tikko uzzinājām, ka it kā diskusijas veicināšanai mācību grāmatās tiks iekļauts arī “baznīcas viedoklis” par homoseksualitāti (cita starpā būtu interesanti uzzināt, kuras tieši baznīcas, jo tādu ir daudz un to uzskati ir ļoti atšķirīgi un ja jau IZM tā rūpējas par “diskusiju”, tad būtu vien taisnīgi konfrontēt šos viedokļus).

Šķiet, ka IZM mērķis nav izglītības un zinātnes attīstība. Daudz svarīgāk ir uzturēt ticību un sportisko garu. Pagājušajā gadā, piemēram, vienlaikus cīnoties ar budžeta apgriešanu, Valdis Dombrovskis paziņoja, ka sportistiem par uzvaru olimpiskajās spēlēs izmaksāšot tik pat, cik agrāk, tas ir 100 tūkstošus latu par katru zelta medaļu. Nav jau man žēl, ja dievs no debesīm nolaiž maišeli ar latiem,  lai taču dod. Tomēr šie paziņojumi būtu jāskata kontekstā ar to, ka, piemēram, izciliem Latvijas zinātniekiem neviens prēmijas nesola. Par ātru skriešanu un tālu lekšanu – 100 tūkstoši, par zinātniskiem atklājumiem – ceļazīme uz ārzemēm – tāda ir mūsdienu Latvijas realitāte. Interesanti, no kurienes tieši valdības stratēģi cer ņemt tos cilvēkus, kuri veidos to izdaudzināto lielo pievienoto vērtību, to Latvijas nokiju? No sporta zālēm un stadioniem vai?

Faktiem, ka 74% cilvēku tic dievam, 35% – ka saule riņķo ap zemi un tam, ka, piemēram, Lembergs par spīti visam ir populārākais prezidenta amata kandidāts, ir viena izcelsme – Latvijas iedzīvotāju zemais domāšanas līmenis, viņu paļaušanās nevis uz spriestspēju, loģiku un kritiskajā domāšanā balstītu (nejaukt ar vaidēšanu un sūkstīšanos) analīzi, bet gan uz šauru, refleksīvu reaģēšanu uz tiešiem stimuliem (piemēram – Ventspilī uztaisīts eiroremonts, tāpēc  Lembergs ir super, Šlesers ir enerģisks, tāpēc viņš ir super, Šķēle māk nosaukt ciparus, tāpēc viņš ir super, saules ripa no rīta parādās austrumos, tad slīd uz rietumiem, tātad – tā riņķo ap zemi, komunistu laikos nedrīkstēja ticēt dievam, tāpēc mūsdienās viņam ir jātic).

Izglītības un Zinātnes ministrijai, kura arvien lielāku lomu mūsu bērnu izglītošanā atvēl baznīcā un ticībā sakņotas tumsonības izplatīšanai, būtu jāmeklē cits vārds. Orvela 1984 var noderēt par iedvesmu, bet to jau šīs zinātnes ierēdņi nelasa.

Advertisements