Priecīgu bērēšanu

Šodien paredzēta oligarhu izvadīšana. Es, protams, priecāšos, ja šie izvadīsies, nu, kaut vai sāks tikai taisīties uz promiešanu. Tomēr, manuprāt, ir nepieciešams paturēt prātā divas lietas.

Pirmkārt, oligarhu nobērēšanai jābūt konkrēti vērstai pret noteiktiem oligarhiem. Lembergs, Šķēle un Šlesers ir jāsauc vārdos un viņus arī ir jāizvada. Nevis kaut kādi abstrakti vispārēji Oligarhi. Lielos vilcienos jebkurš droši vien ir pret oligarhu varu – pat paši oligarhi. Tā pat kā pret korupciju ir pat viskorumpētākais Āfrikas diktators un Latvijas valsts izzadzējs. Tāpēc nekādas jēgas nav cīnīties pret oligarhiju principā. Arī cīņas paņēmieniem ir jābūt konkrētiem un pret konkrētām personām vērstiem. Ņemot vērā, ka politiskais process oligarhiem ir pilnīgi vienaldzīgs (tāpēc jau viņi ir oligarhi – paši to vada), mēs kā patērētāji patērētāju sabiedrībā varam balsot un ietekmēt šos cilvēkus tikai ar saviem maciņiem. Tā, piemēram, es jau vairākus gadus neiegādājos pārtikas produktus, kuri ražoti uzņēmumos, kas saistīti ar Šķēles ģimeni – tādi kā Valmieras piens un Rēzeknes saldējums. Zinu, ka arī citi apzinīgi cilvēki rīkojas tāpat.

Oligarhu spēks daļēji mājo medijos. Tomēr viņu spēks var pārvērsties vājumā, ja cilvēki ir pietiekoši vienoti savā gribā izstumt šos nevēlamos elementus no sava vidus. Esmu par to jau rakstījis arī iepriekš un esmu personīgi to arī līdz šim īstenojis. Žurnālisti var nepieminēt trīs vīriņu darbus, nebraukt uz viņu preses konferencēm. Bet lasītāji var (piemēram, izmantojot Tviteri) savstarpēji koordinējoties nelietot un nosodīt medijus, kuri nodrošina izteikšanās platformu kādam no minētajiem oligarhiem. Praksē tas, piemēram, izskatītos, ka mēs atsakāmies lietot kādu no medijiem dienā, kad tas ir kaut kur minējis kādu no oligarhiem – varam neskatīties vienu dienu gan kādu televīzijas kanālu, gan neklausīties radio, gan nelasīt presi. Ja nākamajā dienā medijs ir oligarhubrīvs, varam atkal atsākt tos lietos. Manuprāt tikai šādas metodes, kas vērstas pret konkrētiem cilvēkiem, var vainagoties panākumiem.

Otrkārt, ir jāapzinās, ka oligarhs pēc būtības nav nemaz tik neparasts nelietis. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka gan Andris, gan Ainārs, gan Aivars – visi ir lieli Latvijas patrioti. Viņi svin 18. novembri un pie mājas izkar Latvijas karogu un dara to visu no sirds. Diemžēl, kā to rāda viens ļoti interesants Rīgas Ekonomikas augstskolas bakalaura darbs, patriotisma jūtas ir visspēcīgākais dzinulis šo valsti ‘čakarēt’. Konkrētajā darbā matemātiski un empīriski tiek demonstrēts, ka lielākie patrioti ir arī visnaskākie nodokļu nemaksātāji. Tāpēc, cīnoties pret oligarhiem, jāsaprot, ka viņi arī sirdī ir patrioti. Tikai viņi savu patriotismu izpauž dažnedažādā veidā savtīgi izmantojot valsti, kuru uztur visi tie, kam jāmaksā nodokļi no savām nelielajām aldziņām. Atziņa par oligarhu patriotismu ir būtiska, kad kārtējo reizi (vismaz divi no viņiem) mēģinās izbīdīt savas idejas par ‘nacionālajiem spēkiem’ un ‘labējo valdību’ un nepieciešamību nostāties visiem latviešiem (štrunts, ka zagļiem un bandītiem) kopā, skatoties vispirms uz tautību un tikai tad uz godīgumu. Ir jāsaprot, ka viņu patriotisms tikai no vienas puses ir sentimentāls, bet no otras puses – tieši šāda savējo keptokrātu valdīšana ir viņu ekonomiskās varenības un ietekmes pamatā.

Advertisements