Viltotā pils

Braucot gar jauntopošo Nacionālās bibliotēkas ēku Pārdaugavā, nekādi nevaru beigt brīnīties. Kā tas varēja gadīties, ka ēka, kuras tēla veidošanā Gunārs Birkerts pilnīgi noteikti ir iedvesmojies no stikla kalna, tiek cēli un neatlaidīgi dēvēta par Gaismas Pili? Piekritīsiet taču, ka gaismas pils nav gluži tas pats, kas stikla kalns. Jautājums šeit ir ne tikai par formu, bet arī par saturu un simbolisko nozīmi.

19. gadsimta nacionālās atmodas censoņu darbos tēlotā gaismas (citur – burtnieku) pils droši vien ir atskaņa no apgaismības laikmeta un idejas par to, ka tautu iespējams apgaismot, tādējādi sasniedzot vēlamo stāvokli – lai kāds tas arī nebūtu. Turklāt tauta kādreiz, sen sen, pirms tā tika paverdzināta un pakļauta, dzīvoja garīgās gaismas lokā. Lūk, kā šī pils ir atainota Ausekļa dzejolī: tā ir egļu meža ieskauta gaiša tautas pils, kas acīmredzot atrodas uz gaismas kalna. Pilī ir noglabāti tautas gara greznumi. Patlaban tā ir nogrimusi, bet, kad tā beidzot uzcelsies atkal, tā laidīs tālu tautas slavu, “gaismas starus margodam'”.

Andreja Pumpura “Lāčplēsī” aprakstītā Burtnieku pils šķiet pielīdzināma Ausekļa Gaismas pilij. Ļauno spēku mākta Burtnieku pils nogrimst ezerā. Tomēr Lāčplēsim, Koknesim un Laimdotai ceļš ir atvērts uz šo izglītības un zināšanu krātuvi – tie visi tur naski mācās un flirtē viens ar otru. Galu galā Lāčplēsis padzen no pils jodus un satiek Viduvedu, kurš sakās esam latviešu tautas dibinātājs un esot noglabājis pilī likumus. Viduveds šādi uzrunā Lāčplēsi”

“Tu esi pārspējis jodus

Negantos, atņēmis tumsības varai Burtnieku pili;

Rītā tā rādīsies dienas gaišumā. Gaišumu nesis

Tautai ar šeitan sakrātās vectēvu garīgas mantas,

Kuru starpā atrodas arī likumi mani.

Saki tur augšā, ka likumi šie ir iz dievības ņemti, –

Uzturot viņus, tauta zels un mūžīgi nemirs!

Viduveds esmu es. Esmu dibināj’s latviešu tautu.

Mans dēls, dzīvo ar dieviem, guli mierīgi tagad

Burtnieku pilī”

(Interesantā kārtā interpretēts vecais Bībeles stāsts, tomēr Lāčplēsis pēc likumiem nekāpj vis kalnā, bet nokāpj zemūdens pasaulē. Šīs nianses jēga jāatstāj kādai citai reizei, bet tagad atgriezīsimies pie Gaismas pilīm.)

Īsāk sakot – gaismas pils ir tautas laimes nesēja visādos veidos. Tiktāl ar bibliotēku viss ir kārtībā – kāpēc gan tā lai nebūtu gaismas pils? Bet paskatieties uz Birkerta celtni: pēc pils tā neizskatās, tas nu ir skaidrāks par skaidru. Drīzāk jau pēc aisberga. Vai Raiņa “zili stikli, zaļi ledi” nav itin precīzs apraksts šī kalna apdarei? Jo tas kļūst gatavāks, jo skaidrāk šie zaļie ledi atklājas visā savā krāšņumā – tas ir ledus klucis.

Folkloristiskais ledus vai stikla kalns arī izcelsmes ziņā ir pilnīgi citāds nekā Gaismas pils. Stikla kalns vai nu ir ļaunas varas radīts vai arī kaut kā citādi pats uzradies visiem par postu, jo tā galā ir nekas cits, kā … zārks un tajā –  mirons (-e): “Zili stikli, zaļi ledi – vidū stinga dvēselīte,” kā to apraksta Nabags Raiņa “Zelta zirgā”

Ar to vēl nav diezgan – šo apbruto mironi var atdzīvināt un iegūt sev par seksa/saimniecības partneri (t.i., apprecēt), bet tas, protams, nav nekāds masu piedāvājums. Pie princeses tiks tikai viens. Pārējie mēģinās, jās to kalnu, bet nekā nebija – šļuks atpakaļ. Neveiksmīgajiem labākajā gadījumā vienkārši ar kaunu jāatkāpjas, bet sliktākajā – tos dekapitēs citiem lūzeriem par biedinājumu.

Tātad – kamēr gaismas pils ir vieta, kur dievi līdz ar ‘tautas dēliņiem’ līgo laimē, kas izstaro gaismu tā, lai visiem ir labi, stikla kalns piedāvā laimi tikai vienam izredzētajam, bet kamēr šāds izredzētais nav atradies – tā nes nāvi un iznīcību. Kad uzvarētājs tomēr atradīsies, ļaudis gavilēs un līksmos (jo princese ir daiļa un populāra), bet laime un pārticība būs tikai tiem diviem – vienam, kas izkāpis no zārka un otram, kam palaimējies uzjāt stikla / ledus kalnā.

Tādas pārdomas mani pārņem, raugoties uz Latvijas visgrandiozāko pēcpadomju laika celtni. Kā daudz kas cits mūsdienu Latvijā – pēc nosaukuma viens, bet pēc satura un formas – pavisam cits. Lai gan zārku droši vien stikla kalna galā neatradīsim, tomēr es jau tagad gara acīm skatu Rīgai tik raksturīgos zirnekļcilvēkus, kas kājām, ar velosipēdu vai pat motociklu (kas to zina – varbūt pat ar zirgu) cenšas pievārēt stikla kalna ārējās nogāzes, nemaz nenojaušot, ka iekšā varētu slēpties ‘gara greznumi’. Kazi – varbūt pat kādu balvu pirmajam uzjājējam vajadzētu pasludināt. Tas, ka neveiksminiekus gaida bargs sods, jau tāpat ir skaidrs.

Advertisements