Nodokļa un geto attiecības

Nu jau kādu laiku tiek runāts par nekustamā īpašuma nodokļa palielināšanu. Publiskajās diskusijās izskanējušie iemesli ir tādi, ka šis ir viens no tiem nodokļiem, no kuru samaksāšanas nav iespējams izvairīties. Ja nu kāds nemaksā par māju, tad viņam ar laiku uzkrājas parāds un tas nozīmē, ka tas “kāds” dzīvo saviem līdzekļiem neatbilstošā vietā, viņam, kā jau racionālai būtnei, dzīvoklis jāpārdod, jāpārceļas uz mazākas platības telpu lētākā rajonā.

Ja pareizi saprotu, priekšlikumus izstrādājuši ekonomisti, kuri (ne jau tāpēc, ka tā dara visi ekonomisti, bet šajā gadījumā viņi tā ir darījuši) nekustamā īpašuma apsaimniekošanā saskata tikai tirgu un tirgus dalībniekus – atomizētus aģentus, kuri brīvi pārvietojas, sekojot racionāliem apsvērumiem par ieguvumiem un zaudējumiem.

Tomēr dzīvi cilvēki nebūt neatbilst šādam aprakstam. Viņi nav nekādi brīvie aģenti un viņu racionālajos vai emocionālajos (no kuriem neapšaubāmi sabiedrībai būtiskāki ir pēdējie) lēmumos ietilpst daudz vairāk apsvērumu nekā tikai piedāvājums/pieprasījums, peļņa/zaudējums vai bilances kalkulācijas. Vēl ir arī tādi apsvērumi kā emocionāla un praktiska pieķeršanās noteiktai dzīves vietai (piedzimu, nodzīvoju sava mūža labākos gadus šeit, te dzīvoja vēl mani vecvecāki), iesaistītība vietēja līmeņa sociālajos tīklos (kaimiņi, paziņas, draugi, skolas biedri, pati skola un jaunības atmiņas). Ne velti emocionālos pārdzīvojumus, kas saistīti ar [piespiedu] dzīves vietas maiņu mēdz pielīdzināt tuva cilvēka nāvei. Nekustamā īpašuma nodokļu palielinātāji vieglu roku piedāvā daļai mūsu sabiedrības iziet caur šādu šķīstītavu.

Piedāvātajam principam ir arī plašākas sociālas konsekvences. Iedomāsimies sistēmu, kura kādu laiku strādā pēc šī principa, kur nekustamā nodokļa likmi nosaka zemes kadastra vērtība. Galu galā, par spīti emocionālajiem pārdzīvojumiem nabagie izvāksies no smalkajiem rajoniem. Tajos paliks tikai turīgie. Nabagie savukārt sakoncentrēsies lētajos rajonos. Redzat uz ko tas velk? Uz geto tipa dzīvesvietām, kur kopā dzīvo tikai viena ienākumu līmeņa cilvēki, kur nabadzīgie ir saspiesti lētajos graustu rajonos, bet bagātie tusējas tikai savā starpā, nemaz nenojaušot, ka ir arī citādi cilvēki viņu pilsētā. Geto tipa pilsētas sadalījuma rezultātus itin labi vēl nesen redzējām Londonā. Daļa Manhetenas (Ņujorkā) turpretī bieži tiek uzteikta kā labais piemērs, jo tā veidota kā koridors, kurš nodrošina iespēju pavisam netālu dzīvot bagātajiem un nabagajiem. Turklāt īpašie Ņujorkas noteikumi ir izveidoti tā, lai pieturētu mazāk turīgos Manhetenā.

Dažādība ir nepieciešama ne tikai mežos (skat. problēmas ar zinātniskās, tīrās un racionālās mežkopības idejām) vai cilvēka organismā (skat. problēmas ar disbakteriozi un baktēriju kultūras saturošo dzērienu uzvaras gājienu supermārketos), bet arī sabiedrībā. Idejas par dažādu veidu “sociālajām tīrībām” vienmēr novedušas pie problēmām – lai vai tās būtu apzināti veidotas vai rastos kā neapzināts blakusefekts. Tāpēc pirms manipulācijām ar nekustamā īpašuma nodokli būtu rūpīgi jāpārdomā mehānismi, kā izvairīties no nabadzības geto attīstības, tas ir, kā veicināt un nepieciešamības gadījumā uzspiest (kā tas ir Manhetenā) sociālo dažādību.

Advertisements