Pieaugušie skolas solā

Pirmais septembris pagājis un kā jau parasti pieņemts, ne mazums tintes iztērēts, lai šķendētos par to, ka atkal skolu jaunieši sastapti dzerot un pīpējot. Ielas bija pilnas policistu un reportieru, kuri kāroja nofilmēt, kā tas ir, ka vidusskolas pēdējo klašu skolēni dzer un citādi izlaidīgi pavada pirmo skolas dienu. Bet pagaidiet: vai esat aizmirsuši, ka vidusskolas pēdējo klašu skolēni ir pilngadīgi pieaugušie, Latvijas pilsoņi un nepilsoņi ar visām tām pašām tiesībām, kādas piemīt ikvienam astoņpadsmitgadīgam cilvēkam Latvijā? Viņi var ne tikai pavisam likumīgi iegādāties tabakas un alkoholiskos izstrādājumus un tos patērēt, bet arī piedalīties Saeimas vēlēšanās. Jaunieši var laulāties bez vecāku piekrišanas, veikt dažādus darījumus, slēgt līgumus un ir par to visu pilnībā atbildīgi. 12. klases skolēni nav nekādi bērni. Viņi ir pilntiesīgi, pieauguši cilvēki. Klausoties un skatoties žurnālistu un vecļaužu gaušanos par skolēnu izlaidībām, šķiet, ka viņi nekādi nevar pieņemt, ka cilvēks vienlaikus var būt gan pieaudzis, gan skolēns.

Bet to patiešām grūti pieņemt ne tikai viņiem (reportieriem un vecļaudīm), bet arī man. Pirms diviem gadiem piedalījos kādā pirmā septembra pasākumā. Viens no 12. klases skolēniem no brīvlaika atgriezās ar savu pussprīdi garu, kuplu bārdu. Skatījos un domāju – ko tāds bārdains, visā visumā pieaudzis cilvēks tagad darīs vietā, kur jāatrodas bērniem? Un kopš tās reizes tā arī neesmu sapratis, kāpēc pieaugušajiem jāiet parastā dienas skolā. Ja vakarskola, kas paredzēta tiem, kas savlaicīgi nav skolu pabeigušu, tad, protams, cita lieta. Tomēr skolas solā sēdošie visādā ziņā tiek uzskatīti par bērniem – viņus pamāca skolotāji, viņiem neļauj pīpēt, viņi pārsvarā dzīvo pie saviem vecākiem, kas “bērnus” nereti ik dienas ved uz skolu savās mašīnās. Bērni, kas brauc uz skolu ar saviem auto, paši sēdēdami pie stūres, šķiet kaut kas nepareizs.

Agrāk pastāvējusī sakritība starp skolas beigšanu un pilngadības iestāšanos nav gluži nejauša. Tas ir mūsu kultūrā visai dziļi iestrādāts princips – skolas ir bērniem. Skolu beigušais kļūst pieaudzis un uzsāk patstāvīgu dzīvi. Neviens taču nekad nav īpašu traci cēlis par to, ka Aristoteļa svētki izvēršas pamatīgā nakts uzdzīvē. Ne jau tāpēc, ka studenti būtu bijuši vecāki – vēl nesen daļa viņu bija tik pat veci, kā 12-klasnieki tagad. Nē, iemesls šādai pašsaprotamai attieksmei bija tas, ka studenti mūsuprāt ir pieauguši un tiem – būsim godīgi – pat pienākas iedzert un uzdzīvot. Skolēniem tas nepienākas, jo viņi ir bērni.

Godīgi sakot – es nesaprotu, kāpēc jauniešiem tik daudz un ilgi jāmācās. Manuprāt skolā nav jāapgūst pilnīgi visas dzīvei nepieciešamās prasmes un tāpēc lielu daļu no mūslaiku skolu programmās iekļautā var itin mierīgi izmest ārā, tādējādi to vienu gadu ietaupot un nepazemojot pieaugušus cilvēkus ar nepieciešamību apmeklēt bērnu iestādi. Bet ja nu tomēr domājam citādi, tad ir jābūt konsekventiem un jāpaceļ oficiālais pilngadības vecums uz 19 gadiem (alkohols, laulības, autovadītāja tiesības, dalība vēlēšanās un tamlīdzīgi). Vai arī beidzam brīnīties, ja uz skolu nāks laulāti ļaudis, kas no rīta dosies vēlēt Saeimu, pēcpusdienā slēpsies aiz skolas stūra, lai skolotāja neredz un neaizved bāriena saņemšanai pie direktora, bet vakarā plītēs naktsklubos, dzerdami un pīpēdami kā savlaik studenti.

Advertisements