Slinkuma sumināšana

Latvijā nesen sākusies augstskolu programmu izvērtēšana. Kopumā šāds solis ir apsveicams, tomēr vērtēšanas kritērijos viens no pamatjautājumiem, kurš it kā ļauj noteikt kādas programmas kvalitāti, ir tā dēvētais ‘drop-out-rate’, t.i., cik daudz studentu ir izstājušies (dažādu iemeslu dēļ) no programmas, neiegūstot diplomu. Iespējams kaut kur ideālajā pasaulē šis rādītājs varētu kaut ko pateikt par programmas kvalitāti, bet ne Latvijā. Gadījumā ja studenti ir motivēti mācīties un viņiem nav citu rūpju kā tikai apmierināt savu kāri pēc augstākā līmeņa zināšanām, izkrišanas koeficients noteikti var tikt uzskatīts par nozīmīgu. Tādā gadījumā studenti gan iestājas, bet studijas līdz galam nenoved, jo uzskata to par bezjēdzīgu pasākumu. Vēl var pastāvēt otrs gadījums – prasības ir tik nejēdzīgi augstas, ka neviens no uzņemtajiem ļoti spējīgajiem (jo augstskolās citādi studenti netiek uzņemti) jauniešiem tos nespēj izpildīt. Tāpēc profesori galu galā māca nevienu. Bet – atgādināšu  – tas notiek ideālajā pasaulē vai daļā no ārpuslatvijas augstskolām.

Latvijas augstskolās situācija ir pavisam citāda, kā jau esmu rakstījis iepriekš, lielākā daļa Latvijas studentu (it īpaši tas attiecas uz maģistrantūru) strādā paralēli mācībām. Studēšanai laika atliek samērā maz, kas beigu beigās noved pie prasību samazināšanās, kas rada brīvu laiku un vēlmi iet strādāt, kas savukārt – pie laika trūkuma un nespējas mācīties un tā tālāk. No otras puses vairums Latvijas augstskolu (iespējams, ka šodien jau visas, ieskaitot tā dēvētos ‘zviedrus’) ir atkarīgi no studentu skaita. Ja nebūs pietiekošs skaits studentu, programmas, fakultātes un augstskolas būs jāslēdz, pasniedzēji un profesori – jāatlaiž. Tāpēc patlaban ir izveidojusies situācija, kad augstskolas sacenšas prasību samazināšanas skrējienā un studentu noturēšanas maratonā. Ja kāda programma būtu nolēmusi strikti pildīt Latvijas likumos noteiktās prasības un piespiest studentus cītīgi mācīties visas 40 stundas (bet vēlams – arī vairāk) nedēļā, tad ir pilnīgi skaidrs, ka šīs programmas izkrišanas koeficients būtu ārkārtīgi augsts. Var, protams, gadīties, ka programmā strādātu pasniedzēji gēniji, labākie pasaulē, kas pat visslinkāko un neieinteresētāko studentu mācētu aizraut un piedabūt pie mācīšanās. Bet reālajā pasaulē (postpadomju Latvijā) tas tā nav.

Ja nu tā pēkšņi gadītos, ka Latvijas studentiem vienā jaukā dienā pēkšņi nāktos mācīties tā, kā to ir parasts darīt ārzemju augstskolās, tad pastāv milzīga iespēja, ka divas trešdaļas studentu atbirtu jau pirmajos mēnešos. Tiem, kas nezina, varu paskaidrot – Latvijas studentiem mēdz būt kursi, kuros visa semestra garumā jāizlasa viena grāmata, studenti šausmās plēš matus, ja viņiem tiek uzdota viena grāmata nedēļā. Tomēr citur ir itin parasta situācija, ja ir jāizlasa grāmata dienā un neviens par to nav sašutis – ja nevari to izdarīt, tad augstskola varētu nebūt tev piemērotākā vieta (kas, protams, nenozīmē, ka tu esi slikts vai nederīgs cilvēks – daudzi izcili ļaudis vienkārši nespēj institucionalizēti mācīties). Kas attiecas uz Latvijas maģistrantūrām, tad tajās likuma normu ievērošana beigtos ar katastrofu.

Diemžēl, situācija nav apskaužama – man vismaz reizi pāris mēnešos ir jāsniedz paskaidrojumi dažāda līmeņa priekšniecībai, kāpēc RSU antropoloģijas maģistrantūrā mēs neesam pielaidīgāki attiecībā uz prasībām un pieļaujam situāciju, kad studenti atsakās no mācībām pārmērīgās slodzes dēļ. Atkal un atkal nākas stāstīt, ka antropoloģijā ir pašsaprotami, ka studenti aizbrauc uz gadu vai diviem lauka pētījumā (piem. no ‘Stradiņiem’ viena studente pavadīja gadu Dānijā un Zambijā, bet otra patlaban ir Meksikā – abas oficiāli skaitījās izstājušās). Problēma šeit, protams, nav ‘Stradiņos’ – šādus jautājumus, esmu pārliecināts, man būtu jāuzklausa ikvienā no Latvijas universitātēm, jo visas turas pie studentiem kā slīcējs pie peldošas skaidas.

Atgriežoties pie augstskolu studiju programmu izvērtēšanas, gribu izteikt nopietnas bažas, ka izkrišanas koeficients negatīvi atsauksies uz tām programmām, kuru pasniedzēji cenšas godprātīgi pildīt savus uzdevumus, kamēr tajās programmās, kur studenti ierodas pāris reizes nedēļā uz pārrunām par intelektuāli stimulējošiem jautājumiem, raksta ‘copy-paste’ bakalaura/maģistra/doktora darbus un saņem diplomus, par kuriem vēlāk paši brīnās, saņems visaugstāko novērtējumu.

Vēl tikai gribu izteikt izbrīnu par tiem, kas izstrādājuši kritērijus programmu novērtēšanai. To izveidei, kā runā, esot bijuši piesaistīti arī ārvalstu speciālisti. Par viņiem nav ko brīnīties, jo viņi nepārzina vietējo specifiku. Tomēr nopietnas bažas rada vietējo ekspertu nespēja izprast augstāk aprakstīto problēmu. Ja nu vienīgi paši kritēriju veidotāji velk studentus cauri studijām aiz matiem un tāpēc visai perversā veidā ir parūpējušies par savu katedru augsto novērtējumu.

Advertisements