Noklusētās katastrofas

Kopš uzzināju par šo datumu, man Latvijas neatkarības diena ir bijis 18. novembris. Tāpēc pārējie datumi, kuri arī it kā tiek saistīti ar neatkarības iegūšanas, atgūšanas, atjaunošanas vai citādām līdzīgām procedūrām, man nekad nav šķituši ievērības cienīgi. Tas, protams, nenozīmē ka tiem nebūtu nekādas vēsturiskās jēgas. It īpaši ir noderīgi zināt, ka ir pagājuši 20 gadi, kopš tika atjaunota neatkarīga Latvijas valsts. Tāds laika sprīdis ir itin labs, lai paskatītos atpakaļ un pajautātu, kas ir sasniegts. Kad bija apritējuši 20 gadi kopš 1991. gada 21. augusta, mediji it kā skatījās pār plecu un viens otrs pat tiešā tekstā centās izvētīt sasniegumus (piemēram, žurnāls “Ir”). Mani šie vērtējumi visai nopietni izbrīnīja, bet dažādu iemeslu dēļ toreiz neko neuzrakstīju. Tomēr nesenās pagātnes izvērtējumam ir zināma saistība arī ar pašlaik pilnā sparā ritošo priekšvēlēšanu kampaņu un tāpēc domāju, ka vēl patlaban mani apsvērumi varētu būt aktuāli (kaut arī nespēs neko mainīt politisko spēku rīcībā).

Proti, runa ir par latviešu un to, kas sevi dēvē par Latvijas patriotiem, nespēju atzīt, ka 20 valsts celtniecības gados ir bijušas un vēl joprojām nav labotas milzu katastrofas un ka vairākās jomās padomju laikos bija nesalīdzināmi labāka situācija un ka vairums Latvijas iedzīvotāju, kas šos laikus atceras, šīs jomas vēl joprojām uzskata par ārkārtīgi nozīmīgām.

Bet sāksim ar sasniegto. Nenoliedzami mēs esam ieguvuši ļoti daudz no tā, par ko padomju laikos sapņojām. Deficīts veikalu plauktos jau sen ir izmiris, mums nav vairs jāstāv rindās gandrīz ne pēc kā. Vēlies desas? Ej un krauj kaudzē, vēlies sviestu – ej un ēd kaut paciņām. Olas, cukurs, benzīns, eksotiski augļi un importa džinsi – tās ir lietas, kuras manā bērnībā ik pa brīdim kaut kur pazuda un nebija sameklējamas. Savas dzīves pirmajos 15 gados ananāsu biju baudījis divas reizes, banānu – trīs un uzskatīju sevi par veiksminieku. Kas attiecas uz patēriņa preču pieejamību mūsdienās – viss ir kārtībā.

Otra lieta, kas bija ne mazāk nozīmīga, attiecās uz ceļošanas brīvību. Par to daudz nekas pat nebūtu pieminams. Padomju laikā ne tikai uz Īriju nevarēja tikt, bet pat uz sociālistisko Poliju bija visai problemātiski. Nemaz jau nerunāšu par to, ka mūsu pašu Kurzemes robeža bija aiz teju dzelzs priekškara. Neatkarība pavēra man personīgi ne tikai iespēju mācīties pie amerikāņu profesoriem Kauņā, bet pat Londonā, Kembridžā un Ņujorkā. Bez īpašas piepūles es varēju veikt lauka darbu Melnkalnē. Uz bijušo PSRS ceļot ir sarežģītāk, bet arī nav grūti. Tā ka šajā ziņā arī viss gājis uz augšu.

Attiecībā uz pilsoniskajām brīvībām – arī šeit esam daudz ko ieguvuši. Varam lielākoties rakstīt un teikt visu, kas ienāk prātā (ar dažām atkāpēm gan, bet kopumā – jā). Šīs brīvības pēkšņā lavīna teju iznīcināja Latvijas mākslu, kas visus padomju laikus aktīvi rosījās krēslas zonā starp atļauto un aizliegto, bet patlaban jau kādu laiku izskatās, ka esam tikuši pāri arī šim šokam.

Arī attiecībā uz nacionālajām vērtībām un problēmām, kuras daudziem (tai skaitā – man) astoņdesmitajos gados bija milzīgs dzinulis kaut ko darīt neatkarības virzienā, esam panākuši ļoti lielu progresu. Latviešu valoda nenoliedzami ir nostiprināta un aizsargāta. Latviešu valodas pratēju skaits palielinās. Par spīti politiskajā līmenī skanošajām konfrontācijām, ikdienā latviešu/krievu spriedze noteikti ir mazinājusies. Kad es gāju vidusskolā, vairāk vai mazāk masveidīgi kautiņi starp latviešiem un krieviem bija ikdienišķa parādība. Iespējams, esmu maz informēts un varbūt tā ir kaut kāda vidusskolēnu padarīšana, bet neesmu par kaut ko tādu dzirdējis visus 20 gadus. Vietu, kurās krievu vai latviešu valodas lietošana izraisītu atmosfēras elektrizēšanos, kļūst arvien mazāk.

Tātad – ir jomas, kurās nenoliedzami ir bijis progress, kurās ir sasniegts kārotais. Bet ir arī jomas, kurās visus 20 gadus nav noticis faktiski nekas labs, kurās droši var teikt, ka ir bijis nekas vairāk vai mazāk par pilnīgu katastrofu. Turklāt šīs jomas mēs visi ļoti labi pārzinām.

Pirmkārt un galvenokārt, tā ir sociālā sfēra. Pensionāru nemitīgā raustīšana šurpu un turpu, pensiju slīdēšana zem iztikas minimuma un neskaidrība par rītdienu ir kļuvusi par pavisam ikdienišķu un nožēlojamu dzīves sastāvdaļu. Skaidrs, ka arī padomju laikos pensionāri nedzīvoja cepuri kuldami. Dažiem, kurus padomju vara neuzskatīja par pienācīgi sev kalpojušiem, iztika bija pavisam švaka. Tomēr vairumā gadījumu tā nebija problēma. Medicīna nebija nekāda ultramodernā, toties tā bija pieejama visiem. Jā, aknas nepārstādīja, bet nebija runas par to, ka zāles jau it kā būtu pieejamas, bet jāizvēlas starp kartupeļiem un tabletēm, iespējamu miršanu no sirds mazspējas vai nepaēšanu. Kopumā ņemot, ja mums būtu jājautā, vai medicīnas sistēma tagad, pēc hospitāļu modernizācijām, megadārgu iekārtu iepirkumiem un zinātnes atklājumiem, Latvijā ir kļuvusi labāka nekā tā bija pirms 20 gadiem, būtu droši vien jāatbild, ka nē – paredzamais mūža ilgums ir palicis tāds pats vai pat zemāks (protams, ka tas nav tieši saistīts ar medicīnu vien, bet lielā mērā tomēr), dažādi mirstību rādītāji arī nav kļuvuši īpaši labāki nekā tas bija padomju laikā.

Līdzīga situācija ir ar izglītību. Godīgi būtu pateikt, ka 20 gados izglītība nav uzlabojusies – nedz bērnudārzos, nedz skolās, nedz augstskolās, nedz arodskolās tagad bērnus un jauniešus neizglīto labāk kā to darīja padomju laikā – un tas viss par spīti reformu reformām, par spīti klāt pievienotajam gadam un dārgām krāsainām mācību grāmatām vai ‘darba burtnīcām’. Toties tagad ir parādījies daudz problēmu, kuru pirms tam nebija – mācību izmaksas daudziem bērniem liedz apmeklēt mācību iestādes – vienalga vai tas tāpēc, ka vecāki dzer vai arī tāpēc, ka nevīžo strādāt – būtību tas nemaina – skolas ir tik dārgas, ka dažiem tās nav pa kabatai. Nemaz jau nerunāsim par to, ka daudzas skolas ir vienkārši slēgtas. Augstākā izglītība tagad ir pieejama ikvienam, ja vien ir nauda, ko maksāt… ar visām no tā izrietošajām sekām – naudas kārē universitātes kļuvušas par neskaidru iestādi, kuru funkcijas ir miglainas un kuru produkcija nav tālu no viduslaiku indulgencēm – papīri, kuri tikai maksā kaut ko, simbolizē kaut ko, bet kam nav nekāda reāla pamata.

Sociālās (ne)vienlīdzības ziņā mūsdienu Latvijas iedzīvotāji noteikti ir daudz sliktākā stāvoklī, nekā bija pirms tam. Pēc šī rādītāja noteikti varam teikt, ka mūsdienu Latvijas iedzīvotāji ir nelaimīgāki nekā padomju laikos dzīvojušie. Latvija nevienlīdzības jomā ir izvirzījusies Eiropas līderos un tas nebūt nav labi.

Tas, kas noticis ar dzīvi laukos, nav dēvējams citādi kā katastrofa. Ja agrāk labs kolhoznieks bija sinonīms diezgan turīgam un nodrošinātam cilvēkam ar skaidru nākotnes vīziju un izteiktu apmierinātību ar dzīvi, tad tagad… nu aizbrauciet un apskatieties, kā izskatās bijušās paraugsaimniecības, kā tieši vienam otram kultūras namam ir izdauzīti logi un kādas izskatās pamestās skolas un mājas. Dažviet, protams, atsevišķas lietas izskatās itin labas. Tā, piemēram, Vecpiebalga un Ineši ir lieliski saposti ciematiņi, kuru centros dzīvojošie pat jūtas itin labi. Tomēr pat šeit nevar just ne pusi no tās dzīvības, kas te bija pirms 20 gadiem.

Diemžēl šīs problēmas latviskajā publiskajā diskursā tiek pilnībā ignorētas (ja neskaita fragmentāru pagaušanos un īslaicīgas konvulsijas zem rubrikas “reforma”). Liberālie mediji izliekas, ka to vispār nav vai labākajā gadījumā, ka problēma ir atsevišķos nepareizos likumos vai programmās. Turklāt tas nav raksturīgi tikai Latvijas presei. Paskatieties, par ko rakstīja “Ir” savā speciālizlaidumā atskatoties uz 20 gadiem kopš PSRS sabrukuma – nevienā gadījumā ne ar vārdu (varbūt nepamanīju) netika pieminēts sociālās sfēras sabrukums. Freedom House analītiķi, kam šajā žurnāla numurā piešķirta tāda kā ievadraksta vieta, pievērš uzmanību tikai pilsoniskajām brīvībām un demokrātijai. Nolikuši Rietumu demokrātijas par atskaites punktu, viņi pievērš uzmanību tikai tām jomām, kurās šajās Rietumu valstīs, saskaņā ar pašu uzskatiem, situācija vienmēr bijusi labāka. Savukārt tajās, kurās PSRS nenoliedzami bija labākā stāvoklī (tā pati sociālā joma) tiek ar gudru ziņu noklusētas. Attiecīgā “Ir” numura Latvijas sadaļu sagatavojis Pauls Raudseps, kuru visādā ziņā cienu, tomēr viņš saprotamu apsvērumu dēļ nemaz nevarēja šādu pārskatu uzrakstīt – tas tāpēc, ka Raudsepam nav personisku atmiņu par dzīvi PSRS un viņa priekšstatus par šo dzīvi droši vien veidojusi Aukstā Kara laika ASV propagandas mašīna. Vai gan brīnums, ka viņš izvēlas salīdzināt Latvijas attīstību nevis ar to, no kurienes šī attīstība sākās, bet gan ar mītisko starpkaru Latviju, par kuru viņam arī nav personisku atmiņu?

Šī ieraksta sākumā minēju, ka šai tēmai ir saistība ar patlaban notiekošo priekšvēlēšanu cīņu. Manuprāt tā dēvētās “latviskās” partijas turpina pieļaut kļūdu, nespējot objektīvi paskatīties patiesībai acīs un atzīt, ka augstāk minētās problēmas pastāv. Nav noliedzams, ka Latvijas iedzīvotāji, līdzīgi citiem, kas ir piedzīvojuši PSRS laikus, skatās ar zināmu nostaļģiju un atzinību uz sociālās sfēras sasniegumiem Padomju Savienībā. Tas nebūt nenozīmē, ka viņi uzreiz tāpēc vēlas iznīcināt latviešu valodu vai izviedot kādu savienību ar Maskavu vai uzcelt pieminekli Staļinam. Nekā tamlīdzīga – latvieši un krievi un visi pārējie Latvijā, līdzīgi kā Ziemeļvalstīs, uzskata, ka sociālā sfēra ir nozīmīga. Turklāt, ņemot vērā sociāldemokrātijas ārkārtīgi lielo popularitāti 20. gadsimta sākuma Latvijā – cīņa par taisnīgu un godīgu valsti ir nevis PSRS ievazāta mendele, bet gan tradīcija ar daudz senākām saknēm. Tāpēc Latvijas iedzīvotājus padara nelaimīgus sociālā un cita veida nevienlīdzība (līdzīgi kā cilvēkus visur citur). Diemžēl vienīgais politiskais spēks, kas to patlaban mēģina pateikt, ir Saskaņas Cetrs, tādā veidā cenšoties iekļaut savā nometnē visus tos Latvijas iedzīvotājus (gan latviešus, gan citus), kas ir pamanījuši 20 gadus ilgušo sabrukumu, par kuru nedz Vienotība, nedz ZRP, nedz TBLNNK vai ZZS netaisās minēt ne pušplēstu vārdu. Un kamēr viņi šādi sēdēs ar galvu smiltīs, cenšoties dziedāt himnu un dejot tūdaliņtāgadiņ, tikmēr būs milzīgs daudzums cilvēku, kas viņus nespēs sadzirdēt.

 

Advertisements