Mierīgais spēks

Vakar vakarā pēc TV ‘Sastrēgumstundas’ uz ielas vēl kādas desmit minūtes skaļi strīdējāmies ar Lolitu Čigāni. Abi centāmies viens otru pārliecināt, ka mums ir taisnība attiecībā uz (ne)piedalīšanos referendumā. Lolita teica, ka jāiet uz referendumu cita starpā tāpēc, ka savu nostāju var paust tikai aktīvi piedaloties. Savukārt es teicu, ka ir gadījumi, kad aktīvu nostāju var paust arī nepiedaloties. Šeit es vēlos mazliet izvērst savu domu, kuru es pateicu arī televīzijā un kuru daudzi,  šķiet, uzskata par pilnīgi nesaprotamu.

Viena no tēmām, ko nu jau vairākus gadus pētu, ir miera un miermīlības antropoloģija. Kā varat nojaust, attiecībā uz jautājumu par to, kas īsti ir miers, domas dalās. Vieni uzskata, ka miers ir nekas cits kā noklusējuma stāvoklis tad, kad nav kara (aktīvas konfrontācijas). Šajā paradigmā miera pētnieki pievērš uzmanību ‘miera procesiem’ dažādās karadarbības zonās. Viņus interesē jautājums, kādā veidā divas naidīgas puses var piedabūt nolikt ieročus un kā pēc tam šīs puses piedabūt sadzīvot kopā tā, lai ieroči atkal netiktu likti lietā. Tādējādi dažādi izdevumi ar tāda veida nosaukumiem kā “Miera pētījumi” patiesībā pārsvarā pētī karu, konfrontācijas un ar to saistītos jautājumus (skat. piem. Journal of Peace Research). Līdzko pats miers iestājas, tas vairs nav interesants. Šī tipa miera definīciju mēdz dēvēt arī par ‘negatīvo mieru’ (jo tā izriet no kaut kā neesamības).

Otra, jeb tā dēvētā pozitīvā miera definīcija, vēstī, ka miers ir aktīvs, uz dzīvības saglabāšanu orientēts process. Tātad, tas nav vienkārši noklusējuma stāvoklis, kas automātiski iestājas, kad vairs nav kara vai aktīvas konfrontācijas, bet nepārtraukts process, kas balstās noteiktās vērtībās un principos. Parasti starp šiem principiem ietilpst vienlīdzīgas tiesības, diskriminācijas izskaušana, taisnīguma principi un sabiedrības harmonija kā augstākā vērtība – citiem vārdiem sakot – strukturālās vardarbības novēršana.

Miers nenoliedzami ir iespējams tikai tad, ja kara nav, tomēr miera pastāvēšana nav pasīvs stāvoklis, bet gan aktīva darbība. Lai gan no vienas puses tas šķiet pasīvs, t.i., cilvēki nekaro vai nekaujas, izvairās no šādām darbībām, mūk no varmācības, miermīlīga sabiedrība pastāv tikai tad, ja tā aktīvi iesaistās uz mieru un dzīvības saglabāšanu orientētu struktūru uzturēšanā. Lielisks piemērs šādai darbībai bija Norvēģijas sabiedrības un valdības reakcija uz Breivīka sarīkoto slaktiņu. Tā vietā lai pasludinātu nežēlīgu karu pret labējo ekstrēmismu un sarīkotu grautiņus skinhedu savākšanās vietās, norvēģi izgāja ielās, lai izteiktu līdzjūtību cietušajiem un uzsvērtu mīlestību.

Reizēm mierīga reakcija ir pat ļoti grūta un ne vienmēr tā jāskata tikai nevardarbīgās pretošanās kontekstā. Tas ir, kamēr nevardarbīgā pretošanās pārsvarā ir saistīta ar situācijām totalitāru vai citādi spēcīgu varmāku klātbūtnē, aktīva atteikšanās no konfrontācijas un vardarbības ne vienmēr ir tikai vājās un apspiestās puses prerogatīva. Arī stiprais var izvēlēties konfrontāciju  vai sadarbību – uz iznīcību vai dzīvības saglabāšanu vērstu stratēģiju. Pasaules vēsturē ir ļoti daudz gadījumu, kad spēcīgie ir izvēlējušies konfrontācijas un naida ceļu. Acīmredzot pateicoties primātiem instinktu līmenī raksturīgām taisnīguma jūtām mēs šādos gadījumos nostājamies vājā pusē un nosodām stipros pāridarītājus. Var paskatīties kaut vai kinofilmas – taisnīgajiem un ‘labajiem’ vienmēr ir vājākas pozīcijas, primitīvāks aprīkojums. Spēcīgie un labi aprīkotie vienmēr ir arī ļaunie (Terminators 1.2.3, Avatars, Pēdējais samurajs, Neatkarības diena utjp). Reizēm, protams, varas pozīcijās esošajam ir kaitinoši un ‘pazemojoši’ atturēties no vardarbības. ASV valdība taisnās dusmās pret mežoņiem apslaktēja lakotas (sjū) un atņēma viņiem līgumos garantētās zemes. Jeņķi to varēja, viņiem bija pārspēks, bet neviens par to viņus neciena, tas ir paliekošs kauna traips ASV demokrātijas audeklā.

Aaron Huey stāsta par Amerikas indiāņu bēdīgo likteni pārspēka priekšā. Kāpēc mēs tā jūtam līdzi šiem “mežoņiem”?

Atteikšanās no konfrontācijas var prasīt savaldību un gribasspēku. Situācijā, kad tevi provocē un kaitina, ir ļoti grūti noturēties. Dabiskais impulss ir ‘dot pretī’, saslieties un cīnīties. Tomēr cīņa ir tikai tad tā vērta un tikai tad nes godu, ja pretinieks ir līdzvērtīgs. Cīņa, kuras iznākums jau sākumā ir paredzams, jau iepriekš ieplānotajam uzvarētājam var nest tikai kaunu un pazemojumu. Vai ne tādēļ mums jau bērnudārzā mācīja, ka ‘mazos nedrīkst aiztikt’? Jo citādi taču ikviens racionāli domājošs bērndārznieks censtos kauties tikai ar mazajiem un pretoties nespējīgajiem. Bet pamācība, ka ‘mazos nedrīkst aiztikt’ un ka ‘gudrākais piekāpjas’ vajadzīga tieši kā kognitīvi modeļi, kuri dod spēku nepakļauties provokācijai, izvēlēties miera stratēģiju tad, kad refleksi liek darboties un ‘dot pretī’.

Šajā konkrētajā referendumā latviešu valodas aizstāvji nevar zaudēt. Pat ja neviens latvietis neaizietu uz referendumu un pilnīgi visi atnākušie 200 vai 300 tūkstoši nobalsotu par krievu valodu, tik un tā viņi nevarētu savākt nepieciešamos 50% no balsstiesīgo skaita. Tātad, šajā cīņā iznākums ir jau zināms. Ideoloģiskajā cīņā, ko izvērš Krievija attiecībā pret Latviju, protams, ir pavisam cits spēku samērs. Tad tajā cīņā arī ir jāiesaistās – pat tad, ja jau iepriekš mēs zinām, ka mums nav nedz naudas nedz cilvēkresursu, lai pārkliegtu Kremļa mediju balsi. Tomēr tā ir pavisam cita cīņa, kas nav jāizcīna vēlēšanu iecirkņos. Ja vēlaties iesaistīties šajā kaujā, uzrakstiet visiem sev zināmajiem cilvēkiem ārzemēs un paskaidrojiet, kā jāinterpretē notikumi Latvijā. Politiķi – rīkojiet preses konferences, izglītojiet žurnālistus, lai viņi nepieļautu tādas kļūdas, kā nesenais Euronews sižets, rakstiet uz Euronews (kā to es jau izdarīju) un pieprasiet augstāku profesionalitātes līmeni.

Tomēr attiecībā uz referendumu neiesaistīšanās konfrontācijā ir aktīva darbība, kura prasa saprātu, pārliecināšanu un piespiešanos – pat tādā gadījumā, ja ārēji tas izskatās pēc vienaldzīgas, pasīvas malā stāvēšanas.

Advertisements