Kā latviešu nacionālisti tuvina divvalodību

“Tiesiskuma koalīcija” un nacionālisti jau labu laiku aicina ļaudis iet uz referendumu un balsot pret grozījumiem Satversmē, t.i., pret to, ka krievu valoda varētu tikt ieviesta kā otrā valsts valoda. To šie ļaudis aicina darīt, labi apzinoties, ka juridiski nav nekādas nozīmes “pret” nobalsojušo skaitam. Referendums ir par to, cik cilvēku atbalsta grozījumus nevis, cik – neatbalsta.

“Ļaudis ar nacionālo stāju” min divus argumentus: 1) mums kā latviešiem un latviešu valodas aizstāvjiem ir jāparāda sev pašiem, cik mēs vēl esam vienoti, cik mēs ļoti turamies kopā un 2) mums ir jāparāda visai pasaulei (bet īstenībā – Kremļa kontrolētajiem Krievijas medijiem), ka Latvijā ir vairāk tādu cilvēku, kas neatbalsta krievu valodas atzīšanu par valsts valodu.

Par pēdējo argumentu esmu jau izteicies – manuprāt prokrieviskajiem medijiem ir dziļi vienaldzīgi, cik tieši daudz būs parakstījušies pret grozījumiem. Ja parakstīsies daudz, tad to varēs izmantot, piemēram, kā skaidru signālu tam, kā latviešu fašisti masveidā uzbrūk krievu valodai, kā mazo un vārgo krievu minoritāti sit daudzgalvainā latviešu brūnkrekļu un esesiešu mazbērnu hidra – nu, īsāk sakot – jebkuru faktu var pagriezt tā, kā nepieciešams. No latviešu nacionālistu puses šie aicinājumi savukārt ir ļoti tipiski un atbilst tiem rīcības modeļiem, pie kuriem mēs esam pieraduši. Proti, pats svarīgākais ir nevis racionālie apsvērumi (piem., kas īstenībā nosaka referenduma iznākumu), bet gan simboliska “kaut kā” demonstrēšana “otra” acīs. Tā, piemēram, dzīves partneri latvieši izvēlas tādu, lai tas patiktu draugiem un radiem, mašīnai jābūt tādai, lai kaimiņam skaustu, dārziņam jābūt tādam, lai pārējie neaprunātu. Turklāt nav nemaz svarīgi, vai šīs rīcības mērķauditorija ir reāla vai iedomāta. Ne velti viens no populārākajiem politiķiem Latvijā (turklāt diezgan uzstājīgs nacionālo interešu aizstāvis) jau daudzus gadus ved izmisīgu, Elločkas Ščukinas cienīgu karadarbību pret Sorosa imperiālistiskajiem uzbrukumiem. Arī uz referendumu jāiet tāpēc, lai parādītu Putinam un Medvedevam un visai sasodītajai PBK komandai, ka latvieši ir un viņi iet uz referendumiem un balso pret krievu valodu kā valsts valodu (it kā viņi līdz šim to nebūtu zinājuši). Arī vēlme parādīt vienotību ir no tās pašas zortes – nav jau svarīgi, vai mēs esam vienoti, vai cienām un mīlam viens otru. Svarīgi tikai, kā tas izskatīsies skaitļos un mediju objektīvos.

Tikmēr otrā frontes pusē notiek itin racionāla rīcība. Sapratuši, ka krievi un citi, kas vienmēr ir aizstāvējuši krievu valodas tiesības Latvijā, jau ir pietiekoši mobilizēti, referenduma rosinātāji ir sākuši mērķtiecīgi rīkoties, lai pārliecinātu arī svārstīgos latviešus (un krievus, kas nebija pārliecināti) balsot par grozījumiem. Kā mēs zinām no dažādām pēdējā laikā veiktām aptaujām (un to zina arī polittehnologi, kas sadarbojas ar Lindermanu), daudzi krievi nemaz neuzskata, ka Latvijā krievu valodai patiešām būtu nepieciešams valsts valodas statuss. Daļa latviešu domā, ka varētu piešķirt arī – kāpēc ne? Un vēl daļa uzskata, ka tā būtu pilnīgi nepareiza rīcība. Tomēr visās minētajās grupās ir cilvēki, kuri ir neapmierināti ar valdības sociālo vai ekonomisko politiku. Tāpēc Lindermana polittehnologi ir izvēlējušies ļoti pareizu taktiku. Viņi apgalvo, ka referendums jau nemaz nav par valodu. Ka īstais mērķis ir protests pret “tiesiskuma koalīcijas” rīcību vai pret pensiju nepaaugstināšanu vai pret pārrobežas benzīnvedēju ierobežošanu utt. Tātad – uz referendumu jāiet un jābalso par krievu valodu tikai tāpēc, lai izteiktu publisku “fui” pastāvošajai valdībai, korumpētajai un savtīgajai politiskajai elitei un citiem neliešiem, kas valda Latvijā. “Ja jūs esat pret visām šīm sliktajām lietām un jūtaties neuzklausīti, ejiet un pasakiet to referendumā. Mūsu jau tik un tā ir par maz, lai Satversmes grozījumi stātos spēkā, bet mēs vismaz varam pateikt, ka mūsu ir daudz un piespiest valdošo, korumpēto, pseidolatvisko eliti mūs uzklausīt.” Šajā vasarā līdzīgs vēstījums mobilizēja cilvēkus atlaist Saeimu, kaut arī šī nebija ne tuvu ne sliktākā no visām līdzšinējām Saeimām. Vēstījums ir spēcīgs un trāpa tieši mērķī.

Ņemot vērā, to, ka pēc visiem aprēķiniem un ekspertu spriedumiem tik tiešām krievu valodai kā otrajai valsts valodai pilsoņu vidū nav pietiekoši liela atbalsta, balsojums “par” nekādu reālu apdraudējumu latviešu valodai it kā nerada. Tāpēc tie, kuri domā, ka nav ne vainas situācijai, kad latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, pavisam mierīgi varētu padoties aicinājumam balsot par izmaiņām – galu galā – neko sliktu jau viņi neizdarīs (latviešu valdoda arī turpmāk būs vienīgā valsts valoda), bet būs panākts pozitīvs efekts – sadots pa mizu iedomīgajiem Rīgas politiķiem.

Tikmēr latviešu “tiesiskuma/nacionālistu” kompānija turpinās lauzties atvērtajās durvīs, t.i., mudināt cilvēkus iet un balsot pret, turklāt šo vēstījumu cenšoties izplatīt tikai latviešu valodā un latviešu medijos, turpinās nerunāt ar krieviem, turpinās nepievērst uzmanību tam, ka reālo referenduma iznākumu noteiks tas, cik nobalsos par.

Pašpārliecinātība tāpat kā lepnība ir slikts padomdevējs. Pēcreferenduma rītā mēs varam atmosties pavisam citā valstī. Visi būs izbrīnīti, kad uzzinās, ka vajadzīgais balsu skaits ir savākts (kaut vai tuvu savākts). Turklāt visvairāk brīnīsies tie, kuri būs balsojuši par grozījumiem tikai protesta dēļ. Būs izbrīnīta arī tiesiskuma koalīcija un nacionālsti, jo viņi taču būs saorganizējuši tik daudz cilvēku, lai tie aizietu un nobalsotu pret grozījumiem, bet sasodītā kārtā izrādīsies, ka nobalsojuši par ir mazliet vairāk.

Iespējams, ka es pārspīlēju. Tomēr nule aprakstīto scenāriju pilnībā izlsēgt nevar. Tāpēc ir vietā uzdot jautājumu, kāpēc nacionālisti un visa “tiesiskuma koalīcija” spītīgi cenšas ignorēt faktu, ka referenduma iznākumu noteiks tikai balsis par grozījumiem, ka “pret” balsis ir tikai iluzora un simbolsika rīcība, kuras mērķauditorija ir spēki, kuru ietekmēšanas sviras nebūt nav reāli notikumi. Šāda rīcība galu galā var nopietni apdraudēt latviešu valodas likteni. Vienīgie, kam latviešu politiķu nevēlēšanās uzrunāt pilsoņus ar aicinājumu nebalsot par krievu valodas ieviešanu, var būt izdevīga, ir Lindermans un aiz viņa stāvošie spēki. Bet kamēr “tiesiskuma koalīcija” un nacionālisti nespēs vērsties pie saviem pilsoņiem ar vēstījumu, kas mēģinās pārliecināt cilvēkus neiet uz referendumu un nebalsot par krievu valodu, bet mēģinās argumentēt par neracionālu un bezjēdzīgu “latviešu valodas atbalstīšanu referendumā”, tikmēr mēs turpināsim soļot pretim iespējamam bezdibenim.

Advertisements

One thought on “Kā latviešu nacionālisti tuvina divvalodību

Komentēšana ir slēgta.