Par Uzvaras dienu

Kopš bērnības man patīk 9. maijs. Parasti šajā laikā pavasaris ir jau pilnās burās, laiks ir saulains un bieži vien pat – silts. Tomēr, pamatā manai subjektīvajai patikai pret šo datumu, protams, ir vārdadiena un tātad – svinības. Katru gadu 9. maijā es pa logu skatījos, kā Krastmalā šāva salūtu – vienveidīgās padomjlaika raķetes – zaļās un sarkanās un zilās. Tolaik 9. maijam nebija nekādas īpašas politiskas nozīmes.

Tomēr tāda tagad tāda ir. Liels pulks Latvijas iedzīvotāju ir ieņēmuši galvā, ka šie ir krievu tautas vienotības svētki. Citi atkal nekādi nevar pieņemt, ka arī latviešiem būtu iespējams atzīmēt šo notikumu. Galvenais iemesls, protams, nav tas, ka latviešiem nebūtu nekāda sakara ar uzvaru pār fašistisko koalīciju. Pietiekoši liels daudzums latviešu karoja arī Sarkanās Armijas rindās. Daļa no viņiem to darīja pārliecības dēļ, daļa – tāpēc, ka viņus piespieda (gluži tādu pašu iemeslu dēļ viņi cīnījās arī Vācijas pusē, turklāt pietiekoši liela daļa, ja var ticēt veco vīru stāstiem, pamanījās būt gan vienā, gan otrā pusē). Civiliedzīvotāji arī noteikti jutās atviegloti, ka murga intensīvā daļa ir aiz muguras. Domāju, ka pat tie, kas uzskatīja Vācijas sagrāvi par traģēdiju, priecājās par kara beigām. Tātad – Uzvaras dienu varētu svinēt arī latvieši.

Īstais iemesls mūsdienu latviešu intensīvajai nepatikai ir nevis vēsturisks un faktos balstīts, bet gan tas, ka šo notikumu tieši šajā dienā svin krievi gan Krievijā, gan šepat Latvijā. Un kā gan lai viens īsts latvietis piekristu, ka var būt svētki, kurus mēs svinēt kopā? Pirmais maijs jau ir pietiekoši apkaunojošs, bet to dīvainā kārtā svin arī Rietumos.

Viens no spēcīgākajiem argumentiem, kas tiek izmantots, lai nepieļautu kaut kādu brāļošanos starp āriešiem, vai! piedodiet – latviešiem un krieviem, ir apgalvojums, ka 9. maijā latviešiem nav ko svinēt, jo viņiem šajā dienā karš nebeidzās. Beigusies esot tikai viena okupācija, bet esot it kā sākusies otra – padomju okupācija. Tā, protams, nav patiesība. Padomju okupācija 9. maijā jau sen bija fakts lielākajā daļā Latvijas. Turklāt kara oficiālās beigas, kā jau teicu, nesa zināmu atvieglojumu daudziem, kuriem bija līdz kaklam bombardēšana un kara likumi. Deivs Grosmans grāmatā “Par nogalināšanu” (On Killing) raksta, ka normāli cilvēki (t.i., tie, kas nav klīniski psihopāti) karalauka apstākļos agri vai vēlu sajūk prātā (vienkārši sakot). Nenoliedzami, karavīriem kara beigas nesa atvieglojumu un tas vien jau ir pamats svinībām. Tāpēc ir dīvaini, ka 9. maiju nesvin arī ‘zaudētāju’ puses pārstāvji no latviešu leģioniem.

Pēc būtības visiem Latvijas iedzīvotājiem, ja vien viņiem vispār tīk šādi pieredzes pasākumi, būtu pamats svinēt 9. maijā un stīvēšanās starp 8. un 9. maiju ir nevajadzīga, bet prezidenta Bērziņa vēlme pārliecināt krievus svinēt 8. maijā – ir īsteni naiva. Nu, galu galā –  svinam divas dienas, ja jau nekādi nevar saprasties.

Tomēr nevar arī noliegt, ka 9. maija pasākums Uzvaras Parkā ir diezgan problemātisks. Nenoliedzami liela daļa pasākuma apmeklētāju šeit rod iespēju stiprināt savu Krievijā sakņoto identitāti. Kamēr viņiem pašiem tas ir patīkami, latvieši pilnīgi saprotamā veidā jūtas apdraudēti un tāpēc arī meklē dažādus it kā racionālus skaidrojumus, kāpēc viņiem 9. maijā Uzvaras parkā nevajadzētu būt.

Es tiešām sāktu cienīt to latviešu politiķi (piemēram Āboltiņu, vai Bērziņu vai Dombrovski), kurš ierastos 9. maija pasākumā, lai apsveiktu tur sanākušos cilvēkus, vienlaikus pasakot, ka šie nav nekādi krievu svētki, bet pieminētu arī citu tautību ļaudis, kuri veidoja lielu daļu Sarkanās Armijas un atgādinātu, ka šie ir tik pat daudz krievu, cik latviešu svētki, turklāt neaizmirstot pateikt kādu skarbu vārdu par to, ka diemžēl šī uzvara tolaik noritēja masu slepkavas Staļina zīmē. Un ko gan 9. maija svētku organizētāji varētu teikt, ja viņiem teikt runu pieteiktos visa latviešu politiķu elite (Dzintars un Parādnieks tur, protams, nebūtu vēlami)? Visticamāk – neko.

Varbūt tā pēc dažiem gadiem, pamazām atradinot krievu nacionālistus no pārliecības, ka Uzvaras dienu viņi var uzurpēt savām vajadzībām un latviešus no domas, ka šeit notiek zvērinātu ienaidnieku pulcēšanās, Uzvaras parka svinības varētu kļūt par kaut ko baudāmu jebkuram Latvijas iedzīvotājam, bet salūta skatīšanās 9. maija vakarā atkal būtu tikai salūta skatīšanās nevis politiskas nostājas manifestācija.

Advertisements