Pastum, pastum, nemācies (no grāmatas)

Patlaban atkal publiskajā telpā parādījies jautājums par to, ka skolās vajadzētu sākt mācīt jaunu priekšmetu, t.i., veselības mācību. Šī nav pirmā reize, kad tiek konstatētas kaut kādas nebūšanas pieaugušo dzīvei nepieciešamajās iemaņās, kuras attiecīgās lobija grupas vēlas salabot, iedabūjot vēl kādu mācību priekšmetu jau tā piesātinātajā skolu programmā. Kad tika noskaidrots, ka bērni nezina, kas ir 18. novembris vai Lāčplēša diena, bija jātaisa atsevišķs Latvijas vēstures priekšmets. Kad noskaidrojās, ka jaunieši dzer un pīpē un nekrīt baznīcā ceļos, bija jāieliek kristīgā mācība. Kad izrādījās, ka cilvēki galvenokārt nodarbojas ar seksu nevis ar bērnu taisīšanu, bija vajadzīga ģimenes mācība. Kad izrādījās, ka bērni ne nieka nezina par ekonomiku un naudu, tad sākās runas par uzņēmējdarbības un ekonomikas pastiprinātu mācīšanu – vislabāk atsevišķā priekšmetā. Kad izrādījās, ka bērni neizprot kultūru atšķirības, no tolerantās Krievijas tika importēts priekšmets ‘kulturoloģija’. Tagad kārta pienākusi veselībai. Jaunieši ir resni, mazkustīgi, nemazgājas, ēd treknu un dzer saldu – taisīsim viņiem jaunu mācību priekšmetu.

Šādas darbības norāda ne tikai uz konkrētām vēlmēm. Idejas par šo vēlmju piepildīšanu liecina par dziļākiem uzskatiem attiecīgajā kultūrā. Tā arī šajā gadījumā nemitīgā prātošana par to, ka dzīves nebūšanas ir iespējams risināt, pieliekot klāt vēl kādu priekšmetu skolās, ir visai informatīva attiecībā uz mūsdienu Latvijā dominējošiem uzskatiem gan par izglītību, gan to, kā cilvēki mācās. Lieki piebilst, ka diskusijās par jaunajiem priekšmetiem neiesaistās (vismaz neesmu redzējis) tie daudzie pedagoģijas zinātnes pārstāvji, kuri tiek pulkiem vien ražoti dažādās augstākās izglītības iestādēs. Tas gan varētu cita starpā skidrot, kāpēc (kā neformāla informācija liecina) pedagoģijas programmām nesen notikušajā augstskolu programmu izvērtējumā esot klājies vissliktāk.

Bet – atpakaļ pie tēmas. Mūsdienu Latvijā dominējošais uzskats par to, kādā veidā cilvēki mācās, ir ārkārtīgi tekstuāls. Tas nozīmē – ļaudis uzskata, ka mācīšanās process notiek apgūstot tekstus. Šī apgūšana vislabāk var notikt klasēs, kur skolnieki lasa noteiktas grāmatas (drukātos tekstos) vai šīs tēmas pārrunā savā starpā, zinoša skolotāja vai citas autoritātes vadībā. Turklāt tiek uzskatīts, ka cilvēku uzvedības pamatā ir racionāla, kalkulējoša izvēle. Tātad – cilvēki galvenokārt apsver visas savas izvēles un pieņem vispareizākos un sev izdevīgākos lēmumus. Racionālā izvēle notiek tā, kā tiek lasīts teksts: sākot ar vienu teikuma galu un beidzot ar otru, vārdu pa vārdam, burtu pa burtam. Šo abu uzskatu kombinācija liek ticēt, ka  klasēs apgūtais teksts (informācija) tiešā veidā ietekmēs domāšanas procesu un tā rezultātā transformēsies arī uzvedība. Vienkārši sakot – ja mēs izstāstīsim, ka smēķēt ir slikti un parādīsim, cik tieši slikti tas ir, tad cilvēki apdomāsies, saliks visus par un pret, izvērtēs un rūpīga aprēķina rezultātā pieņems racionālo lēmumu. Ja mēs teiksim, ka jātaisa bērni dučiem, jo citādi latviešu tauta izmirs, tad jaunieši apsvērs un atmetīs roku visām bailēm, kuras viņus māc, domājot par iespējamo grūtniecību, jo racionāli būs izrēķinājuši, ka visai tautai kopā izdevīgāk ir laist pasaulē daudz bērnu. Tekstuālā/lineārā izpratne par mācīšanos un domāšanu paredz, ka cilvēks domā līdzīgi datoram, uzdodot vienu jautājumu pēc otra, atbildot uz to, tad ejot pie nākošā soļa, atkal uzdodot jautājumu utt – gluži kā teksta uzdevumā.

Tomēr mācīšanas process ne vienmēr ir tekstuāli lineārs, bet uzvedība parastos dzīves apstākļos nav balstīta racionālos, apzināti kalkulētos lēmumos (bet tad, kad tie ir apzināti kalkulēti, bieži vien kalkulācijas ir nepareizas un noved pie ‘neracionāliem’ lēmumiem). Teksts gan var sniegt informāciju, bet tā apgūšana nebūt nenoved pie vēlmes vai spējas šo informāciju pielietot praksē. Vai atceraties, kā mācījāties slēpot, braukt ar velosipēdu vai dejot? Skaidrs, ka varat to visu izlasīt grāmatās, iekalt nez kādas teorijas un apzināties visus pareizo un nepareizo soļu un kustību sekas un cēloņus. Tomēr, kā norāda kognitīvo procesu pētnieki, tikai tad, kad šīs zināšanas ir aizmirstas, ir iespējams iegūt meistarību attiecīgajās darbībās. Tikai tad, kad beidzam domāt par to, kā jāgroza stūre vai kā jāliek dejas soļi, varam patiešām sākt braukt ar riteni vai dejot. Turklāt saikne starp grāmatu un sarunu par deju vai braukšanu ar velosipēdu un praktisku darīšanu, ir ļoti neliela. Vislabākais veids, kā šīs iemaņas apgūt, ir darot un vingrinoties nevis par to runājot. Veids, kādā mēs vienā acumirklī varam pateikt, vai mums kāds cilvēks šķiet patīkams, vai automašīna, kas tuvojas krustojumam, mūs apšļakstīs vai nē, nav balstīti lineārās domāšanas procesos. Ja mēs domātu tekstuāli/lineāri, tad mēs jau sen būtu apšļakstīti pirms saprastu, kas vispār notiek.

Tomēr, kā var spriest no debatēm publiskajā telpā, Latvijā minētie apsvērumi netiek vērtēti diez ko augstu. Latvijā praktiskās zināšanas, ja tās nav pārvērstas lineāru spriedumu virknē (tekstualizētas) un tad atbilstoši apgūtas, netiek uzskatītas par vērā ņemamām. Bet, ja teksts ir apgūts, tad viss ir kārtībā. Tāpēc tagad ir nolemts, ka ir nevis jādomā, kādā veidā mainīt jauniešu uzvedību, bet gan kā piedabūt jauniešus pie teksta apgūšanas, bet vienīgais veids, kā viņus pie tā piedabūt, ir caur nodarbībām klasē. Tajā skolotājs izstāstīs un grāmatā varēs izlasīt, kā pareizi veidot ģimeni, kā pareizi mazgāties un kā pareizi mīlēties. Tad jaunietis, ar šīm zināšanām bruņojies, sapratīs (uzdodot pareizos jautājumus noteiktā secībā un galu galā, pēc pāris gadu ilgām pārdomām, racionāli pieņems lēmumu), ka rīkoties tā, kā neviens nerīkojas, ir pareizi un gudri – un atbilstoši koriģēs savu uzvedību.

Tomēr no pētījumiem ir zināms, ka tā tas nenotiek. Informācija nenoved pie uzvedības koriģēšanas. Kurš nezina, ka reibumā sēsties pie stūres ir nepareizi? Un kurš nezina, ka tautai labāk, ja katram no mums būtu pa pieciem bērniem? Un kurš nezina, ka… Nu, nē, mēs visi visu ko zinām, bet tas nemaina uzvedību. Toties dažādas pavisam neracionālas lietas transformē uzvedību. Pēdējā laikā ekonomisti (kuri kādus simt gadus vai vairāk paši bija apsēsti ar ideju par racionālo lēmumu pieņemšanu un tāpēc nemitīgi brauca auzās), ir aprakstījuši un izpētījuši neskaitāmus gadījumus, kur cilvēki rīkojas neracionāli un pretēji savām interesēm – tie pērk nevajadzīgas lietas, iegulda līdzekļus nepareizi (bet balstoties veselā saprāta noteikumos), viņi tērē pārāk daudz un taupa pārāk maz vai arī otrādi, bet ne tā, kā būtu saprātīgi. Tā, piemēram, ja cilvēkiem dod iespēju izvēlēties starp ieguldījumu plānu, kurš balstās riskantos vērtspapīros un tādu, kur ir puse riskantos un puse mazāk riskantos, parasts cilvēks parasti izvēlēsies ieguldīt pusi naudas vienā un pusi – otrā plānā, tādā veidā ieguldot lielāko daļu naudas riskantajos papīros. Informācija, ka jātaupa elektrība, nemaina uzvedību, bet ziņas, ka citi taupa vairāk – maina.

Tāpēc ideja par to, ka veselību varēs iemācīties klasēs un no šīm klasēm gluži kā zombiji iznāks ārā skaisti un veselīgi bērni, ir aplama. Klasēs var rakstīt un rēķināt (jo ar šīm darbībām var prakstiski nodarboties tieši mācību iestādē), skolās var pat sportot un mācīties zīmēt. Bet skolas solā, īpašā priekšmetā nevar iemācīties mazgāties katru rītu, droši mīlēties un ēst rukolas salātus cepta speķa vietā. Lai transformētu skolēnu uzvedību šajās jomās, ir nepieciešama nevis izglītība, teksti, klases nodarbības un diskusijas, bet rīcība, kas patiešām liktu mainīt uzvedību. Ekonomisti Tālers un Sanšteins (Thaler & Sunstein) pirms 4 gadiem izdotajā grāmatā ‘Nudge’ (pastūmiens) apraksta dažādus veidus, kā veiksmīgi un nemanāmi var mainīt cilvēku uzvedību vēlamajā virzienā. Tā, piemēram, Tālers un Sanšteins apraksta, kādu ceļa posmu, kurā bijis bīstams līkums ar ātruma ierobežojumu, bet ļautiņi tik vālējuši un avārijas bijušas biežas. Tad vietējā ceļu pārvalde uzkrāsojusi svītras uz šī ceļa, kuras kļuvušas arvien šaurākas vietā, kur jāsamazina ātrums. Vadītājiem, skatoties uz svītrām, šķitis, ka viņi sāk braukt ātrāk, un viņi neapzināti samazinājuši ātrumu. Skaidrs, ka negadījumu skaits krities un tas tika izdarīts bez īpašām svētdienas skolām un pat bez policijas iejaukšanās un sodu palielināšanas.

Tāpēc mans aicinājums attiecībā uz veselības/drošības mācību, būtu beigt māžoties ar mācīšanās un uzvedības koriģēšanas procesu neizpratnē balstītām idejām un sākt domāt, kā ‘pastumt’ Latvijas iedzīvotājus pareizā virzienā. Var sākt kaut vai ar mācību grāmatu ilustrācijām – ja ir māte ar bērnu, tad zīmēt māti ar bērniem (vismaz trim), ja ir tēvs ar bērnu, tad vismaz trim. Un ģimene – vismaz trīs. Nav jāborē īpašā stundā, ka tas ir normāli, tikai jārada priekšstats, ka tas tā ir. Bet šis piemērs ir samērā primitīvs un tradicionāls, esmu pārliecināts, ka mazliet padomājot varētu izdomāt virkni efektīvu, kognitīvo procesu izpratnē balstītu ‘pastūmienu’.

Latviešu jūsma par tekstuālo, lineāro informāciju daļēji skaidro arī profesionālās izglītības panīkumu Latvijā. Lai piedod man arodskolu speciālisti, ja kļūdos, bet, cik man zināms, arī šīs skolas vēlas galvenokārt klases, tekstus, grāmatas, esejas un diskusijas. Cik laika traktoristu skolā audzēkņi pavada braucot, laužot un remontējot traktoru un cik – sēžot un mācoties dažādas grāmatu blēņas par traktoru (labākajā gadījumā) vadīšanu? Cik laika celtniecības koledžā audzēkņi pavada mūrējot sienas un cik – sēž klasē? Tas, ko esmu dzirdējis no traktoristiem un celtniekiem, liek domāt, ka tekstu apgūšana ir galvenais, kas tiek mācīts šādās skolās. Protams, ja runājam par inženieriem, šeit jau teksti varētu arī būt noīmīgāki, tāpat kā ārstiem ir jāzina kaut ko no ķīmijas un fizikas un matemātikas, lai varētu saprast, kas notiek vaidošas večiņas organismā.

Toties vidusskolās viss notiek – skolnieki apgūst dažādus tekstus un darbu ar tiem, pabeidz vidusskolu un tad dodas (labākajā gadījumā) uz augstsklu, kur turpinās tas pats darbs ar tekstiem. Bet ja nesanāk- tad nākas doties skarbajā dzīvē, kur tad beidzot viņi iemācās, ko nozīmē i mūrēt, i šoferēt. Bet citi pat to neiemācās un ierakstās bezdarbniekos uzreiz.

Veiksmīgs skolēns latviešu uzskatos ir tāds, kurš labi operē ar tekstiem. Tāpēc viņš neiet uz profeni, bet ja iet – tad tas nozīmē, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Lieki teikt, ka šāds uzskats ir aplams un neproduktīvs.

Tāpēc ir jābeidz klases un tekstuālās/lineārās informācijas kults, jābeidz pakļauties zinātnes atklājumos un izziņas procesu sapratnē nebalstītiem aicinājumiem, ko ik pa brīdim izperina cilvēki no veselības/ekonomikas/finanšu/kultūras utt jomām. Jāsāk domāt par efektīvākiem veidiem, kādos iespējams padarīt veselīgāku/ laimīgāku Latvijas iedzīvotāju dzīvi.

Literatūra, ko ir vērts palasīt:

Thaler, Richard H, and Sunstein, Cass R. 2009. Nudge: improving decisions about health, wealth, and happiness. New York: Penguin Books.

Bloch, Maurice. 1991. ‘Language, anthropology and cognitive sciene.’ Man, New Series 26:2, pp. 183-198.

D’Andrade, Roy G. 2003. (1995) The development of cognitive anthropology. Cambridge: Cambridge University Press.

Vērts paskatīties arī šo BBC dokumentālo sēriju, kurā aprakstīti mentālie procesi, par kuriem šeit runāju

Advertisements

One thought on “Pastum, pastum, nemācies (no grāmatas)

Komentēšana ir slēgta.