Spalvu kari

Bērnībā man bija auklīte. Viņa bija dzimusi 1899. gadā un pieredzējusi daudz ko. Cita starpā viņa bija skolotāja. Un cita starpā viņa man reiz pastāstīja, ka viņas skolas gados visiem bija jāraksta ar rakstāmspalvām, kuras iemērca tintē ik pa brīdim un mācījās pareizi piespiest un atlaist attiecīgās vietās, lai teksts būtu glīts.  Kad skolās pēc kāda laika dažs labs advancēts skolēns ieradās ar tintes pildspalvu (t.i., rakstāmsaplvu, kas aprīkota ar tintes trauku tā, ka vairs nav jāmērcē tintnīcā pie katra trešā vārda), skolās nekavējoties sākās karš pret skolēnu prasmēm un iemaņām kaitīgajiem rīkiem. Pildspalvas maitāšot rokrakstu, ar tām vairs nevarot tik smuki izvilkt visus ķiburus un ķeburus, spalva esot pārāk plakana un plata – tas nekur nederot. Ja kādam skolēnam ieraudzīja pildspalvu, to nekavējoties konfiscēja izglītības un progresa vārdā.

Tad, kad es 1975. gadā pirmo reizi ierados skolā uz sagatavošanas klasi (tā bija arī tagad ar totalitāru ievirzi slavenā Rīgas 49. vidusskola), mēs tikām nozvērināti nekādā gadījumā nerādīties klasē ar lodīšu pildspalvām. Jāraksta tikai ar tintes pildspalvu, jo tikai tā bērna rokraksts varot izveidoties pareizā veidā, tikai tintes pildspalva ierādot pareizo roku kustību un iemācot vajadzīgo pietāti pret papīru un rakstīšanu kā tādu. Ņēmāmies tur ar dzēšlapām, tintes pudelītēm, noķēpātiem ziliem pirkstiem un piepilinātām formastērpu žakešu iekškabatām līdz kļuvām lielāki un tad jau tika pieļautas arī izlaidīgās lodīšu pildspalvas. Man rakstīšana ar tintes pildspalvu tīri labi patika un es pie tās vēlāk atgriezos – bet tad jau tā bija zināma ekskluzivitāte.

Kad mūsdienu skolotāji sāk pļāpāt pa to, cik slikti ir datori un kritizēt Ķīļa ideju par digitalizāciju, nevaru neatcerēties šo 20. gadsimta pildspalvu sāgu. Vēsture liecina, ka skolotāji bieži vien ir nevis gaismas nesēji, bet gan veco, labo tradīciju aizstāvētāji. Savukārt argumenti, kāpēc šīs tradīcijas būtu jāaizstāv, vienmēr ir tie paši – ja kaut ko mainīsim, skolēni vairs neiegūs tās ārkārtīgi svarīgās prasmes, kuras jebkuram izglītotam cilvēkam ir nepieciešamas. Ironiski, ka šādus apgalvojumus pauž cilvēki, kuri ne tikai nemāk pareizi rakstīt ar tērauda spalvu (kas ir inteliģenta cilvēka pamatprasme), bet, iespējams, nekad nav īsti apguvuši cēlo tintes pildspalvas lietošanas mākslu.

PS. 2015. gadā apmeklēju Kalna Kaibēnus (tas ir, latviešu pirmā romāna autoru brāļu Kaudzīšu darba un dzīves vietu). Tur uzzināju, ka Reiņa un Matīsa laikā, kas ir vēl vismaz paaudzi pirms manas auklītes aprakstītā laika posma, skolēniem neļāva vis rakstīt ar izlaidīgajām tērauda spalvām. Tolaik pastāvēja stingra ticība, ka pareizo rokrakstu un rūpību var apgūt tikai un vienīgi, ja mācās rakstīt ar zoss spalvu. Tāpēc katram skolēnam bija krājums spalvu un mazs nazītis, ar ko tās spalvas trīt. No viņiem savukārt veidojās tie progresīvie skolotāji, kuri cīnījās pret pildspalvām, jo paši domāja, ka progresa un disciplīnas apveinojums rodams vienīgi tērauda spalvā.

Advertisements