Biedra Petersa brīdinājums

Biedrs Jēkabs Peterss, dzimis Aizputes apriņķī, mūsdienu Latvijas teritorijā 1886. gadā, miris 1938. gadā, apglabāts Maskavas Komunarkas kapos. Biedrs Peterss bija kaismīgs revolucionārais cīnītājs. Maskavā, Kremlī viņš kā viens no čekas vadītājiem pašrocīgi parakstīja nāvesspriedumus simtiem un varbūt tūkstošiem cilvēku. Lielai daļai no šiem upuriem netika spriesta tiesa. Viņi vienkārši bija gadījušies sarakstos, viņus vajadzējas nošaut revolūcijas vārdā. Peterss kaut kad esot nožēlojis, ka viņam esot bijusi jālieto pistole. Varbūt, bet revolūcijas karstumā viņš noteikti priecājās, ka ir tāda iespēja novākt no ceļa visus šķiriskos salašņas un buržuāzijas līdzskrējējus. Toreiz tas viņam bija ļoti izdevīgi. Biedrs Peterss, un līdz ar viņu daudzi citi latviešu izcelsmes revolucionāri, aktīvi piedalījās šādas šķirsiski pareizas un ideoloģiskas taisnīguma sistēmas veidošanā. Nošaut bez tiesas vai arī kārtīgi paspīdzināt un piespiest atzīties visos nāves un dzīves grēkos bija pareizi, ērti un ātri.

Tomēr pienāca mirklis, kad šī, viņu izlolotā, ideoloģijā, bet ne tiesiskumā un taisnībā balstītā mašīna pagriezās pret viņiem pašiem. 1937.-1939. gads ir ierakstīts daudzu jo daudzu latviešu revolucionāro cīnītāju, aktīvu komunistu miršanas apliecībās vai sarakstos par nāvessodu masveida izpildi. Biedru Petersu viņa dzīves laikā dēvēja par sarkano bendi, rakstīja, ka viņa rokas ir asinīm notrieptas līdz pleciem. Pēc nāves viņš ierindojās ‘Staļina represēto’  biedru sarakstos. Jā, nebija labi, taisnīgi un pareizi, ka viņu šādi apcietināja un nošāva, apsūdzot lietās, kuras nebija darījis, safabricējot lietu un tad ielaižot lodi pakausī. Tomēr jāsaprot, ka viņš pats bija šīs sistēmas autors. Viņš pats bija izveidojis principu, sakarā ar kuru vajadzīgs vien paraksts, lai kādu nošautu, saskaņā ar kuru varēja spīdzināt un dauzīt, kamēr atzīšanās tika izšļupstēta caur asiņainajām lūpām, kamēr apsūdzētie paši lūdzās, lai viņus beidzot nošauj. Ne tikai biedrs Peterss, bet daudzi jo daudzi citi revolucionārie aktīvisti, kuri trīsdesmito gadu ‘tīrīšanās’ piedzīvoja pēkšņu un negaidītu apsūdzību un nāvi, paši bija cītīgi strādājuši, lai šāda beztiesiska, skarba un līdz šausmām netaisnīga sistēma būtu kārtīgi nostiprināta, ieeļļota un nečīkstētu pat pie vislielākā maļamo kaulu daudzuma.

Vai mēs kaut ko varam mācīties no biedra Petersa gadījuma? Jā, varam gan. Proti: netaisnīgas, nelikumīgas un nedemokrātiskas sistēmas veidošana beigu beigās var vērsties pret pašiem sistēmas autoriem. Sistēma, kas ir izveidota, lai ideoloģiski, bet prettiesiski apkarotu pašreizējos pretiniekus, bez problēmām varēs tikt izmantota pret šīs sistēmas autoriem tiklīdz šāda izdevība gadīsies.

Nešaubos, ka tagad daudzi nacionālisti līksmo: Lindermaņa un kompānijas kārtējais referendums ir aizliegts. Nevis izgāzies (kā tas noteikti būtu, ja nonāktu līdz referendumam), bet gan administratīvā kārtā, balstoties ideoloģiskās vēlmēs, aizliegts. Mūsdienu latviešu juristi jau kuro reizi ir parādījuši, ka, ja vien ir pietiekoši skaidrs politiskais pasūtījums, pantu atradīs un spriedumu (vai viedokli) panāks tādu, kāds ir politiski nepieciešams. Abrenes gadījumā tika pamatots, ka Latvijā ir teritorijas, kas ir svarīgas, bet ir tādas, kuras ir nesvarīgas un neietilpst Kurzemes, Vidzemes un Latgales teritorijās; valodu referenduma gadījumā tika pierādīts, ka tas ir pēc būtības pretvalstisks, jo esot kaut kāds Satversmes kodols, kurā šīs lietas it kā esot ierakstītas un basta (nešaubos, ka pie vajadzības Satversmes kodolā tiks atrastas arī citas noderīgas lietas) (starp citu, Deividam Kameronam vajadzēja palūgt latviešu juristus-ideologus palīgā pirms viņš atļāva rīkot referendumu par Skotijas atdalīšanos no Apvienotās Karalistes, kodols noteikt tiktu atrasts un referendums aizliegts). Tagad izrādās, ka neērti referendumi, kuru ideoloģiskā ievirze nav patīkama esošajai politiskajai elitei, ir noraidāmi. Kāpēc tieši – piesaistīto juristu viedokļi atšķiras. Vieni saka – nevar taisīt vienu iemeslu dēļ, citi – citu. Bet skaidrs ir viens – ja mēs uzskatām, ka referendumu nevajadzētu taisīt, juristi palīdzēs, pamatojumu atradīs.

Iemesls, kāpēc es sāku šo rakstu ar biedra Petersa dzīves gājuma aprakstu, ir tāds, ka šie gadījumi, kad tiesiskums tiek pakļauts ideoloģiskām un partejiskām vajadzībām, bruģē ceļu uz sistēmu. Šī sistēma (es ceru, ka tāda vēl Latvijā nav izvedojusies) neizbēgami pavērsīsies pret pašiem sistēmas veidotājiem. Politiskajam klimatam mainoties, tie paši šķēršļi tiks likti ceļā pašu nacionālistu bīdītiem, patriotiskās jūtās balstītiem referendumiem, kuri tiks aizliegti, apgalvojot, ka likumprojekts nav pietiekoši detalizēti izstrādāts, ka trūkst kāda komata vai virsraksts nav skaists diezgan. Bet tad jau būs par vēlu žēloties, jo, līdzīgi kā biedrs Peterss savulaik, paši vien jau sistēmu būs izvirpojuši, paši būs izpētījuši visas likumiskās spaudziņas un tās cītīgi aizdrīvējuši ar demagoģijas pakulām.

Manuprāt Centrālās vēlēšanu komisijas šodienas lēmums ir ne tikai apkaunojošs un nožēlojams, bet arī bīstams.  Es ceru, ka radīsies kāds politiķis (un šis politiķis nenāks no tām aprindām, kuras tiek apvainotas promaskaviskā politikā), kurš spēs iebilst pret šo bīstamo tendenci, kas ļaus pasargāt turpmākos referendumus no valdošās elites nepatikā balstītiem šķēršļiem.

PS Zinu, ka jau tagad ir cēlusies vētra dažu lasītāju galvās, sak, Sedlenieks atkal pretvalstiski runā, Sedlenieks laikam grib visiem nepilsoņiem piešķirt pilsonību utt utjp. Nekā tamlīdzīga: es nebūt neuzskatu, ka būtu jāpiešķir pilsonība visiem nepilsoņiem, es pat neesmu pārliecināts, vai viņiem būtu jādod tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās. Tomēr es zinu, ka demokrātijā tiesiskums un taisnīgums ir jāgodā nevis tikai tad, ja tas sakrīt ar maniem uzskatiem, bet principā. Tas nepieciešams tāpēc, ka visiem, pat tiem, kas tagad ir pie varas, reiz var nākties risināt tos pašus jautājumus, ko tagadējām minoritātēm, kādreiz arī šodienas elitei būs jāizmanto šī sistēma. Turklāt, lai kā mēs domātu, ka pārstāvam vairākuma viedokli, ir pietiekoši daudz aspektu, kuros mēs esam mazākumā. Arī šim mazākumam ir tiesības un tām jāļauj izpausties. Ja CVK būtu ļāvusi referendumam notikt, šis, iespējams, būtu pēdējais bezcerīgam zaudējumam nolemtais Lindermana un co. referendums. Viņa elektorāts būtu pārguris un atmestu ar roku. Tomēr tagad liesmas atkal tiek uzpūstas. Būs cīņa un jauni referendumu pieprasījumi.

Advertisements