Sveika, Eu-Ropa!

(šo manu rakstu publicēja laikraksts Diena 2004. gada oktobrī, kad bija parādījusies informācija, ka eirokrāti vēlas likt latviešiem rakstīt ‘euro’ oficiālajos dokumentos) 

Sveika, Eu-Ropa!

Pirms gadiem divdesmit satiku latviešu puisi ar smieklīgu uzvārdu – Koškins. Izrādījās, ka pērnā gadsimta sākumā viņa vecvectēvam Koceram kāds krievu ierēdnis teicis apmēram tā: „Jūs tur savā valodā sakiet, kā gribat, bet jāraksta tā, lai visa pasaule saprot. Tāpēc pasē un citos dokumentos rakstīsim Koškins”. Tomēr latviešu rakstības un izrunas tradīcijas prasa lasīt tā, kā uzrakstīts. Koceru dzimta uz ilgiem gadiem kļuva par Koškiniem. Situācija ar eiro/euro/eirām ir līdzīga.

Latviešu valodā rakstības un izrunas attiecības stipri atšķiras no tām, kādas pastāv daudzās citās Eiropas valstīs. Ja tur ir iespējams rakstīt ‘euro’, bet izrunāt kā nu kurš var, tad latviski katram burtam atbilst noteikta skaņa. Tā ir mūsu rakstības priekšrocība. Ja vien zini, kā tiek izrunāts katrs burts, nav jābūt valodas speciālistam, lai itin droši minētu, kā uzrakstītais skan. Tāpēc cilvēkam, kas apguvis latviešu valodas rakstības principus, tādu vārdu kā Faucault, Bourdieu, Thatcher un pat Shakespeare saistība ar to izrunu ir tīrā mistika. Franču vai angļu valodā gan problēmu nav. Vēl vairāk – vari šos rakstītos vārdus brīvi izrunāt savā mēlē. Tiem, kas ceļojuši pa Lielbritāniju, ir bijis iespējams iepazīties ar dialektu atšķirībām šajā valstī. Londonas koknijs, Oksfordas angļu valoda un skotu vai Ziemeļīrijas dialekts ir tik atšķirīgi, ka reizēm jābrīnās, kāpēc tos uzskata par vienu valodu. Taču nevienam no tiem nav savas rakstības. Drukā vienu un to pašu, bet izrunā katrs, kā māk.

Līdzīgi ir arī citās valodās, īpaši attiecībā uz svešvārdu un citvalodu īpašvārdu rakstību. Francijas galvaspilsētu paši francūži raksta Paris. Izrunā apmēram kā ‘parī’. Tai pat laikā angļi izrunā kaut ko vidēju starp ‘peris’ un ‘pevis’ ar plato ‘e’. Arī daudzās citās valodās izruna atšķiras, lai gan rakstība bieži vien sakrīt.

Vecās Eiropas pārstāvji, ieskaitot birokrātus, kas vēlas rakstīt ‘euro’, vadās no tiem principiem, kādi ir viņu pašu valodā. Iespējams, ka viņi nekad nav saskārušies ar citiem rakstības un izrunas attiecību principiem. Bet varbūt viņi vienkārši nevēlas iedziļināties. Latvijas diplomātu uzdevums būtu tiem palīdzēt izprast multikulturālās sabiedrības smalkumus.

Principi, pēc kuriem ir veidoti daudzu Austrumeiropas valstu rakstības noteikumi ir savā ziņā pārāki par ‘veco kultūras tautu’ rakstības tradīcijām. Mums (līdzīgi kā, piemēram, lietuviešu, čehu vai serbu valodā) nav jāizmanto trīs vai četri simboli vienas skaņas apzīmēšanai. Protams, rodas citas problēmas. Ārzemnieki bieži vien nevar atpazīt savus latviski transkribētos vārdus. Kāds no Dienas interneta versijas lasītājiem žēlojas, ka, dzīvodams Zviedrijā, nevar atpazīt latviski uzrakstīto Zviedrijas premjerministra uzvārdu. Tomēr vairumam Latvijas iedzīvotāju nebūtu ne jausmas, kā izrunāt šo vārdu, ja tas tiktu atainots oriģinālā.

Ir mazliet kļūdains uzskats, ka mēs lietojam to pašu alfabētu (proti – latīņu), ko citās valodās. Tiesa, burti gan ir līdzīgi, bet to lietojums atšķiras. Arī krievu kiriļicā ir daži burti, kas izskatās pēc latīņu burtiem, kamēr to nozīme ir cita (piemēram, P un H). Tomēr ar krievu alfabētu it kā ir skaidrs – tā ir cita sistēma, kur novērojamas tikai dažas sakritības. Latviešu rakstu valodā ir daudzi no tiem simboliem, kurus lieto arī angļu, vācu, franču un citās Eiropas valodās, bet mēs izmantojam tos citādi. Tāpēc vārds, ko raksta ‘euro’ angliski var tikt izrunāts kā ‘jūrō’, bet latviski šādu vārdu nevar izrunāt kā ‘eiro’ vai pat ‘eira’. Kā rakstīsim, tā arī izrunāsim.

Šajā kontekstā skumji (bet saprotami) ir dzirdēt, ka arī prezidente Vīķe-Freiberga šīs rakstu valodas nianses negrib atzīt. Saprotams tas ir tāpēc, ka viņa daudzus gadus pavadījusi vidē, kurā pastāv citi rakstības un izrunas principi. Skumji tādēļ, ka par spīti savam augstajam, Latviju pārstāvošajam amatam, arī viņa uzskata, ka tur zina labāk un mums, sīkajiem, nav ko lekties par niekiem.

Eiropas Savienībā ļoti augstu tiek vērtētas tādas vērtības kā kultūru daudzveidība. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ eiru jautājumā izveidojusies gluži pretēja situācija. Naudas nosaukuma rakstība tiek uzskatīta par lietu, kas būtu uzspiežama visām ES dalībvalstīm neatkarīgi no tā, kādas ir šo valstu kultūras īpatnības. Valoda neapšaubāmi ir viens no kultūras stūrakmeņiem. Cik noprotams, ideja par to, ka visās valodās būtu jālieto ‘euro’, ir radusies labu laiku pirms pēdējās Eiropas Savienības paplašināšanas. Tas ir – tad, kad ES veidoja valstis, kurās attiecības starp rakstīto un runāto valodu ir visai elastīgas. Tomēr nu situācija ir izmainījusies, jo ES ir papildinājusies ar valstīm, kurās spēkā ir citi principi.

Šī problēma nebūt nav saistīta tikai ar valūtas nosaukuma rakstību. Īsti nav pat skaidrs, kāpēc ES ierēdņi un politiķi ir apstājušies pie šī jautājuma. Arguments skan tā – valūta mums ir viena, uz tās ir kaut kas rakstīts un, lai nebūtu jāraksta katrā valodā atsevišķi, pieņemsim vienu standartu. Tomēr nauda nebūs vienīgā vieta, kur nosaukumu vajadzētu saprast visiem. Tas pats attiecas arī uz ceļazīmēm, ielu nosaukumiem, kartēm utt. Galu galā, iespējams, ka ar laiku mums būs pases, uz kurām rotāsies Eiropas Savienības nosaukums. Vai arī tas būs jāraksta visur vienādi? Grozi, kā gribi, bet, ja uz pases rakstīsim ‘Europa’, tad tas nebūs latviski. Ja uz banknotēm gozēsies ‘euro’, arī tas nebūs latviski līdz brīdim, kad sarunu valodā sāksim teikt ‘euro’. Tad nu galu galā būsim nonākuši tur, kur ar savu uzvārdu nonāca Koceru/Koškinu dzimta. Bet Eiropas birokrātijai būs labs iemesls ieteikt mums ‘vienotā rakstībā’ atveidot arī citus vārdus – tā, lai to varētu saprast visā plašajā pasaulē. Rīga varētu tapt par Rigu, Latvija par Latvia (nelokāmā formā) vai Lettonie (latviski izrunājamu kā ‘Latvija’). Uz kartēm, lai nejauktu galvu Eiropai, rakstīsim France, bet izrunāsim Francija. Galu galā varētu arī rakstīt ‘Deutschland’, bet izrunāt ‘Vācija’. Kāpēc gan ne?

Absurdas galējības ir nepieciešamas, lai izceltu nianšu būtiskumu. Jautājums par vienotās valūtas rakstību latviešu valodā nevar tikt atstāts ‘eurobureaucrate’ [eirobirokrātu] kompetencē. Viedoklis, ka dažu jauno dalībvalstu iespītēšanās šajā jautājumā var likt šķēršļus Eiropas konstitūcijas parakstīšanai ir sarkasma vērts. Šie dokumenti tik un tā būs rakstīti dažādās valodās un valūtas nosaukums nebūs vienīgais vārds, kas dalībvalstu valodās atšķirsies. Ja jautājums tiešām ir tik būtisks un nepārvarams, tad varētu Eiropas rakstu sistēmas papildināt ar vienu jau iegājušos hieroglifu €, kuru katrā valstī atšifrētu tā, kā attiecīgajā valodā pieņemts.

[vēl jāpiebilst, ka analogā situācijā attiecībā uz grieķu un bulgāru valodām nav dzirdēts, ka eirokrātiem būtu iebildumi pret viņu turēšanos pie savas rakstības, kā labi redzams uz zemāk attēlotās eiru monētas no Grieķijas.]

Image

Advertisements