Par gumijas rūķiem un citām blēņām kinofilmā Hobits (neejiet un neskatieties)

Vakar bijām uz kinofilmu Hobits: negaidīts ceļojums. Pēc filmas (kura, starp citu, beidzas stāsta vidū – tā ka tiem, kam līdzīgi kā man nepatīk iet uz kino, lai noskatītos pusi no filmas, iesaku neiet) paskatījāmies viens uz otru un es noteicu What The F…? Īsāk sakot: filma bija vilšanās visos parametros – sākot no stāsta un beidzot ar tehnisko izpildījumu.

Laikam jau vislielākā vilšanās bija tā, ka visai maigais Tolkīna stāsts par Bilbo Baginsa ceļojumu turp un atpakaļ, kas, salīdzinot ar Gredzenu Pavēlnieka triloģiju, ir pagājušā gadsimta pirmās puses bērnu/pusaudžu auditorijai piemērota grāmata un kurā vardarbības ir ne vairāk kā kurā katrā brīnumpasakā, filmā pārvērtusies par vienu vienīgu nebeidzamu brutālu slaktiņu sēriju. Sēdēju un skatījos vienu kaušanos pēc otras, atkal un atkal ļauno būtņu rēcienus un kviecienus un labo “Nē!” brēcienus, kad viņu labais varonis nokļuvis sprukās un domāju – kā gan tiem filmas veidotājiem ir pieticis pacietības, lai to visu dabūtu gatavu? Kā viņiem pašiem neapnika to visu taisīt un atkārtot vēlreiz? Digitālo tehnoloģiju attīstība acīmredzot masu kauju skatus padarījusi par tik lētu preci, ka filmas pavāri tagad ar safrānu, cukuru, un pipariem ir tā svaidījušies, ka beigās iznākusi salda, smaržīga un asa putra, kura ir pilnīgi nebaudāma. Tomēr arī digitalizētajā pasaulē ir vajadzīgs kāds pacietīgs cilvēks, kas šo visu sazīmē, saprogrammē, galu galā – izdomā un saliek kopā. Tur jābūt pacietībai, jo kautiņu skati ir tik gari, ka žāvas nāk. Tomēr, es domāju, varbūt ka viņi ir likuši uzprogrammēt kaut kādu gadžetu, kas paņem visiem zināmus, labi pārbaudītus principus un paņēmienus un pēc tiem arī pavisam bez cilvēka klātbūtnes samontē šitādus standarta skatus. Iespējams, ka kaut kādi elementi te jau ir izmantoti – pakaļdzīšanās, kaušanās, kur dod pa purnu ar metāla vāli, nocērt galvu vai roku (filmā gan asiņu nav, jo varoņi acīmredzot taisīti no gumijas – tas attiecas gan uz rūķiem, ko nevar saspiest pat klintsbluķis, gan orkiem un gobliniem, kam no brūcēm nekad nekas netek), no Gredzenu Pavēlnieka filmām paņemtie skati, kad ļaunie daudzskaitlīgie necilvēki plūst kā upe pa kaut kādu virsmu, radot briesmīgu bezpalīdzības sajūtu un galu galā frāze, bez kuras pēdējā laikā neiztiek neviena sevi cienoša holivudas episkā slaktiņifilma, kad galvenais ļaundaris rēc savā necilvēcīgi pretīgajā, aizsmakušajā balsī “He is mine!” paziņojot, ka vēlas pašrocīgi izrēķināties ar savu ienaidnieku (ko viņš, protams, nespēj). Tas viss jau bija redzēts, kā noprotat. Arī jūs to jau esat redzējuši, tā ka – ja vēlaties, paskatieties iepriekšējās Gredzenu pavēlnieka fimas – tur tas viss iznācis oriģinālāk, bet pēc būtības nav nekas diži atšķirīgs.

Otrā vilšanās bija veids, kā izstāstīts oriģinālais Tolkīna vēstījums. No vienas puses it kā izskatās, ka scenārists ļoti rūpīgi vēlējies pieturēties pie grāmatas. It īpaši uzkrītoši tas ir pašā filmas sākumā, kur bezgalīgi garā ievadā notiek garlaicīgas dzīres, kurās ir pat iekļautas divas rūķu dziesmas (kuras arī grāmatā ir garlaicīgas) – šajā mirklī jau kļūst garlaicīgi, jo nenotiek faktiski nekas izņemot to, ka ierodas rūķi, visādi ņemas, rij, dzer, atraugājas (kā tad bez tā – brīnos, ka neviens skaļi nelaida gāzi, kā jau tas piederas Holivudas zema līmeņa komēdijās – šito elementu dators gan varēja pamanīt, bet dibenu tuvums un puņķi noteikti bija paredzēti, lai novestu histēriskos smieklos ikvienu pusaudžu auditoriju). Tomēr tā pietāte pret oriģinālstāstījumu acīmredzot atdūrusies pret Holivudas kinopsihologu un trenētu mārketinga speciālistu apgalvojumu, ka stāsts, kurā nav konkrēta viena ienaidnieka, nav nekāds stāsts (oriģinālā grāmata ir par ceļojumu turp un atpakaļ un pats ceļojums ir grūtības, kas jāpārvar, Hobitam vai kādam citam neviena konkrēta ļaundara, pret kuru cīnīties, nav). Tad nu ir ieviests kaut kāds bālais orks, kurš, protams, ir viss vienās rētās, bāls kā līķis. Viņš ienīst Rūķu princi Torinu Ozolvairogu, jo Torins pirms daudziem gadiem kaujā viņam nocirtis roku (ja atceraties, līdzīgu rīcību, ļoti līdzīgos apstākļos un ar ļoti līdzīgām sekām (kauja beidzas) veica arī Gredzenu Pavēlniekā Isildurs, nocirsdams Saurona pirkstus, tādējādi iegūdams slaveno gredzenu). Roka tagad ir aizvietota ar kaut kādu metāla āķi (ja saprotat, tad ideja aizgūta no Kapteiņa Dzelszāķa Pīterā Pānā), ar kuru viņš mēdz izrēķināties ar ienaidniekiem, bet visvairāk pats ar sviem pakļautajiem. Šis arhiienaidnieks tagad stājas ceļā Torinam un cenšas viņu visādi aizkavēt ceļā uz mērķi (atcerējos veco multeni par 80 dienām apkārt zemeslodei). Bālais orks visur maisās iekšā un padara Tolkīna stāstu reizēm neloģisku. Tā, piemēram, oriģinālversijā 14 ceļotāji nonāk mežā, kurā viņiem uzbrūk ļauni vilki. Grāmatā vilkiem mugurā, ja pareizi atceros, nekādi orki nesēdēja. Tāpēc rūķi, Bilbo un Gendalfs patvērās kokos. Vilki, protams, kokos uzrāpties nevarēja un tāpēc pa apakšu visādi ņēmās, bet neko izdarīt nevarēja. Filmā notiek tas pats, tikai vilku mugurās sēž orki. Kāpēc orki nekāpj kokos pakaļ rūķiem? Ko viņi tur gaida? Nevar saprast. Bet tad nu tiek izspēlēta lielā cīņa starp galveno ļauno bālo orku un Torinu, kur Torins ir gar zemi un viņu izglābj Hobits Bilbo, kurš pēkšņi ir kļuvis par visizveicīgāko no visiem zobenu cilātājiem, kādi vien Holivudā ir nofilmēti. Bet ir par vienu kautiņa skatu vairāk. Kautiņš piekombinēts klāt arī skatam ar trim troļļiem, kuri oriģinālajā grāmatas versijā rūķus sagūsta vienkārši pašu rūķu stulbuma dēļ, bet te viņus brutāli pieveic pēc lielas ieroču vicināšanas un rēkšanas. Nu, un manu neapmierinātību ar stāstu noslēdz tas, ka filmai ir uzņemta tikai puse. Tāds pagarināts divarpus stundas garš tīzeris. Taču ejiet un uztaisiet visu līdz galam un tad aiciniet viesus! Vai vismaz afišā uzrakstiet – filmai nav beigu, neceriet, ka piedzīvosiet katarsi, katarse pagaidīs līdz nākamajai sērijai.

Un visbeidzot – tehniskā kvalitāte filmai ir vienkārši prasta. Ikvienā epizodē ir skaidri redzams, ka darbība notiek uz skatuves, ka gaismas ir nereālas, ka skaņas ir sagudrotas. Šis izpildījums atgādināja tādu 80/90-to gadu videofilmu, kurā zaļš bija pārāk zaļš un mikrofonu īpatnējais pielietojums radīja pārāk daudz čaukstēšanas un kāju švīkstēšanas, kā rezultātā viss izskatījās ļoti pat mazticams. Turklāt nav taču nepieciešams visu laiku uzsvērt, ka šī ir 3D filma un tāpēc jāšauj auditorijai acīs bultas, jāmet akmeņi, jābāž zālē galvas un jātaisa citi samāksloti triki, kurus mēs jau atskatījāmies kinoteātrī Spartaks, kad tajā iekārtoja stereokino padomju stagnācijas ziedu laikos kaut kad 80-tajos. Starp citu – arī tad man daudz vairāk par vienu stereofilmu nevajadzēja, lai šie triki vairs nešķistu pievilcīgi.

Kopsavilkumā izmantošu kritiķim amatierim piemītošās tiesības (jo nebūs Ojāra Rubeņa, kas varēs man pārmest, ka man tādu nav) un ieteikšu uz filmu neiet. Bērni lai iet, tie, kam patīk divarpus stundu garš digitāls slaktiņš bez ticamības pakāpes un tiem, kam nepatika Tolkīna Hobits tāpēc, ka tas bija pārāk miermīlīgs – tie lai iet. Bet pārējiem – varbūt izvēlieties kaut ko labāku.

Advertisements