Miers un nepārtrauktas pārmaiņas

Pēdējo trīs gadu laikā Latvijas laukos esmu veicis daudzus desmitus interviju par miermilības un konfliktu risināšanas tēmu.[1] To, kādas iezīmes es atklāju, pētīdams Mierpili (nosaukums mainīts), esmu aprakstījis citā rakstā, kurā demonstrēju, ka pretēji Latvijas publiskajā telpā veicinātajai jūsmai par sacensības garā balstītu tirgus ekonomiku, Mierpils iedzīvotāju nozīmīgākās vērtības ir saistītas ar spēju veiksmīgi sadzīvot un atrisināt konfliktus tādā veidā, lai neizjauktu kopienas dzīvi. Tomēr, kā tas ir attiecībā uz ļoti daudziem jautājumiem, miermīlība vai gluži otrādi – agresivitāte nav atraujama no pārējām dzīves sfērām. Tas, ko es novēroju Latvijas lauku iedzīvotāju attieksmē pret dažādiem konfliktiem ar saviem līdzcilvēkiem, bija cieši saistīts ar plašākiem procesiem. Uz dzīvi kopienā orientētās vērtības nenoliedzami ir saistītas ar plašāku pieredzi, kuras kontekstā attiecības ar valsti izrādās samērā nedrošas un pārmaiņu pilnas. Šis raksts ir tapis, balstoties uz šo plašāko informāciju, kurā valsts līmenī notiekošās pārmaiņas ir pretējas pozitīvajai miera definīcijai, kamēr cenšanās meklēt kaut kādu izdzīvošanas veidu nemitīgo pārmaiņu kontekstā saskan ar šo pozitīvā miera definīciju.

Antropologi Maikls Buravojs (Michael Burawoy) un Ketrīna Verderī (Katherine Verdery) raksta, ka nemitīgās pārmaiņas pārejas valstīs veido cilvēkos īpašu, uz īstermiņa ieguvumiem orientētu pasaules uztveri. Kā viņi apgalvo, šī pieeja, nav veidojusies padomju laikā un tāpēc to ir kļūdaini uzskatīt par PSRS reliktu. “Tā kā pēcsociālisma moments nozīmē nemitīgas darbību parametru izmaiņas, iesaistītie aktori cenšas veidot stratēģijas īsos laika horizontos. Arvien parādās jauni likumi, nemitīgi mainās nodokļu politika, inflācija apgrūtina jebkādus ilgtermiņa aprēķinus un svārstīgās kredītlikmes padara ieguldījumus riskantus” (Verdery, & Burawoy 1999: 2).  Sasaucoties ar šo pētījumu, arī Dace Dzenovska savā nesen iznākušajā gramatā salīdzina “dāņu”[2] zemnieku un vietējo latviešu perspektīvas attiecībā uz plānošanu un nākotnes cerībām. Kamēr “dānis” kaļ dažādus ilgtermiņa ieguldījumu plānus, piemēram, iepērkot zemi Latvijā, lai tā varētu vēlāk atmaksāties, vietējais Latvietis šādu iespēju pat nepieļauj. Viņš skaidro “dāņa” rīcības tikai no savas īstermiņa perspektīvas, vislielāko ticamības devu liekot baumās par Dānijas valdības subsīdijām, kuras “dānis” it kā saņemot. Dace Dzenovska šo perspektīvu, kurā plānot ir neiespējami, jo neracionāli, ilustrē ar kāda sava informanta (tā antropoloģijā parasti pieņemts dēvēt cilvēkus, no kuriem pētnieki iegūst informāciju par vietējo dzīvi; folkloras pētnieki tos sauktu par teicējiem):

 “Plānot? Kāda tur plānošana,” vīritis noteica. “Dzīve iet savu gaitu. Visādas vajadzības un iespējas rodas. Vajag mācēt tās izmantot” (Dzenovska 2012: 170)

Kāds vīrietis, ar kuru sarunājos šovasar, vaicājot, vai viņa bērni, kas tagad aizgājuši uz pilsētu, varētu atgriezties atpakaļ uz laukiem, man pauda līdzīgu domu:

Plāni jau nenoliedzami vispār ir pareizi, tā vajadzētu darīt. Tagad attiecībā uz savu dzīvi es domāju, ka tā jau pamatos vairs neko daudz nemainīsies. Es te turpmāk arī dzīvošu un tāpēc kaut kur jau man arī tagad ir jāplāno. Bet par bērniem domājot [nevaru ieteikt viņiem kaut ko plānot, jo] man arī bija plāni, bet ne prātā nenāca toreiz, ka PSRS sabruks.

Viņš uzskatīja, ka plānot ir pareizi un gudri, bet tā īsti tomēr neko nevarot saplānot un tāpēc arī saviem bērniem ieteica ar plāniem pārāk neaizrauties.

Saskaņā ar Daces Dzenovskas, Buravoja un Verderī ieskatiem, šī attieksme ir reakcija uz pārejas perioda straujajām dzīves izmaiņām. Neviena no valsts līmeņa darbībām nav pietiekoši ilga, lai uz to varētu paļauties, būvējot kādus nākotnes plānus.

Doma par to, ka īpatnējā attieksme pret plāniem ir radusies, saskaroties ar pašreizējām straujajām pārmaiņām, tomēr neļauj skaidrot, kāpēc, piemēram, tie paši “dāņi”, kuri pēkšņi arī ir nonākuši līdzīgos apstākļos, kur likumi, nodokļu politika un daudzi citi apstākļi strauji mainās, nekļūst līdzīgi vietējiem latviešiem attiecībā uz ilgtermiņa plānošanu. Tas nozīmē, ka mūsdienu latviešiem (kā arī poļiem, ungāriem, serbiem, krieviem un citiem pēcsociālisma pārmaiņu telpas iedzīvotājiem) raksturīgā attieksme pret dzīvi un it īpaši pret dzīvi kontekstā ar valsti kā politisku un saimniecisku struktūru varētu būt veidojusies ilgākā laika posmā – ne tikai kopš PSRS un sociālistiskā bloka sabrukuma.

Lai saprastu, ka uzskati par pārejas periodu un pārmaiņām, kuras esam pārdzīvojuši pēdējos 20 gados Latvijā nav nedz tikai mums raksturīga iezīme, nedz tikai šim laikam raksturīga, nepieciešams kritiski palūkoties uz plašāku politisku un ģeogrāfisku kontekstu.

Manuprāt tādas sabiedrībā novērojamas iezīmes kā koncentrēšanās uz īstermiņa ieguvumiem, nespēja uzticēties valsts iestādēm un līdz ar to arī nevēlēšanās iesaistīties valsts plānošanas pasākumos, izteiktā nepatika pret dažādām ideoloģijām un ar tām saistītam politiskām partijām vai pati darbošanās politiskajā procesā, ko “tranzitologi” nereti ir saistījuši ar paliekām no rūgtās pieredzes totalitārajos sociālisma režīmos, ir saistāmas ar pielāgošanos straujām pārmaiņām daudz ilgākā laika posmā. Situācija, kad nekas nav pastāvīgs, izņemot pašas pārmaiņas, Austrumeiropas un pēcsociālisma sabiedrībām ir raksturīga jau vismaz simt gadu, ja ne pat ilgāk. Turklāt šīs pārejas situācija ir novērojama ne tikai attiecībā uz valsts iekārtām un struktūrām, bet arī attiecībā uz ģeogrāfisko novietojumu.

Latvijas vēsture jau no 20. gadsimta sākuma ir notikušas dažāda veida straujas pārmaiņas, kuras nereti ir saistījušās ar vēl lielāku pārmaiņu gaidām jau vistuvākajā nākotnē. Pārejas jeb tranzīta situācijas Austrumeiropā ir saistītas gan ar ideoloģijām, gan militāriem un citu veidu apvērsumiem, gan pašu ģeogrāfisko novietojumu.

Latvijas radikālo pārmaiņu periodus 20. gadsimtā ievadīja 1905. gada revolūcija. Tai sekoja visai nepatīkamas sekas soda ekspedīciju, arestu, nāvessodu un izsūtīšanu veidā. Nepagāja ne desmit gadi, kad sākās 1. Pasaules karš, kura laikā notika ne tikai vairākas revolūcijas, bet mūsdienu Latvijas teritorijā dažādas valdības ar apskaužamu regularitāti nomainīja viena otru. Latvijas valsts tika izveidota 1918. gadā, bet militārās darbības beidzās tikai vairākus gadus vēlāk. Mazliet vairāk par 10 gadiem Latvijā pastāvēja parlamentārā republika, līdz 1934. gadā Ulmanis veica apvērsumu, izraisot ievērojamu šūpošanos sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Tomēr arī šim režīmam nebija lemts ilgs mūžs. 1940. gadā Latviju okupēja PSRS, gadu vēlāk nacistiskā Vācija, vēl dažus gadus vēlāk Latvija atkal nonācas PSRS pakļautībā, kur tā atradās līdz pat 1990. gadam. Tāpēc nereti tiek uzskatīts, ka laika posmā starp 1945. un 1990. gadu, tas ir veselus 45 gadus Latvijā pastāvēja vairāk vai mazāk nemainīga situācija, kurai sekoja vētrains pārejas posms. Tomēr gluži tā tas nebija. Arī PSRS iekšienē notika regulāras un diezgan nozīmīgas pārmaiņas, kas gan lielākoties bija saistītas ar kārtējā līdera nomaiņu. Staļina nāve 1953. gadā ievadīja pilnīgi jaunu periodu, kuram līdz ar Ņikitas Hruščova nākšanu pie varas sekoja “saulainie sešdesmitie gadi” ar salīdzinoši atvieglotu režīmu, bet Leonīda Brežņeva nākšana pie varas iezīmēja periodu, kuru Mihails Gorbačovs vēlāk nodēvēs par stagnāciju. Brežņeva stagnācijas periods ilga no 1964. līdz 1982. gadam, t.i., nepilnus 20 gadus. Iespējams, ka šie 20 gadi arī ir ilgākais stabilitātes periods 20. gadsimta Latvijas vēsturē. Tas ir arī laiks, uz kuru samērā daudzi mūsdienu Latvijas iedzīvotāji atskatās ar zināmu nostaļģiju. “Stagnācijas” periodā Latvijas iedzīvotāji, dažādu politiku iedrošināti veidoja uzkrājumus, bija pārliecināti par pensiju, cēla privātmājas, stāvēja rindās uz automašīnām vai dzīvokļiem (ar diezgan drošu pārliecību, ka, pienākot rindai, auto vai dzīvoklis būs) – īsāk sakot, bija pamats nodarboties ar ilgtermiņa plānošanu. Punktu šiem plāniem sāka pielikt Mihaila Gorbačova uzsāktā pārbūve, kuras rezultāts bija PSRS un sociālistiskās sistēmas sabrukums.

Pēdējo 20 gadu notikumus varētu arī neaprakstīt, jo tie lasītājiem aptuveni ir zināmi no pašu nesenās pieredzes. Tomēr ir vērts norādīt, ka arī šis laiks nav bijis bez nopietniem satricinājumiem un būtiskām pārmaiņām valsts sistēmas līmenī. 2004. gadā Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Gan pirms, gan pēc tam notika likumdošanas saskaņošanas process, kas cita starpā izraisīja arī mulsumu par to, kur tad īsti atrodas varas centrs – Rīgā vai Briselē.

Arī pašas Eiropas Savienības normatīvie pamati nav bijuši pilnīgi nemainīgi. Tieši otrādi – pārmaiņas ir notikušas nemitīgi. Tieši šo nemitīgo, pakāpenisko pārmaiņu dēļ britu konservatīvais un eiroskeptiskais žurnālists Džons Lāflends (John Lauhgland) salīdzina Eiropas Savienību ar padomju utopiju.

Tomēr, lai izprastu “mūžīgo pārejas periodu” pēcsociālisma un Austrumeiropas zemēs, nepieciešams atgriezties pie dzīves Padomju Savienībā. Arī bez tā, ka ik pa brīdim nomainījās PSRS komunistu ģenerālsekretārs, kurš ienesa arī jaunas vēsmas dažādos ideoloģiskajos jautājumos un daļēji noliedza iepriekšējo posmu, tādējādi izraisot šūpošanos visā sociālisma nometnē, nemitīgas pārmaiņas bija sociālistisko zemju ikdiena. Analītiski šo ikdienu ļoti labi ilustrē kāds 1983. gadā publicēts antropologu Džoela Helperna un Deivida Kidekela (Joel Helpern and David Kideckel) raksts par antropoloģiskajiem pētījumiem Austrumeiropā  (Halpern, & Kideckel 1983). Šajā rakstā viņi, starp citu, piemin, ka viens no būtiskākajiem  antropoloģisko pētījumu virzieniem Austrumeiropā ir bijis dokumentēt, kādā veidā notiek pāreja no vecajām, tradicionālajām saimniekošanas un sabiedrības organizācijas metodēm un jaunajām sociālistiskajām. Tātad, vēl līdz astoņdesmito gadu sākumam sociālistiskajās zemēs notika cīņa ar pagātnes paliekām, notika pāreja no vecā uz jauno. Ne velti sociālistiskajās valstīs plakāti un komunistiskās partijas dokumenti ik pa brīdim atgādināja, ka nedz revolūcija, nedz tās vadonis Ļeņins nav miruši. Tas nozīmēja ne tikai 1917. gadā uzsāktās valsts iekārtas turpināšanos, bet arī paša pārejas procesa (revolūcijas) turpināšanos.

Tomēr to, ka sociālisma laika cilvēki dzīvoja nemitīgā pārejas periodā, iezīmēja ne tikai cīņa pret “pagātnes paliekām,” bet arī pati sociālisma/komunisma ideoloģija, kuras pamatos bija ielikti daudz senāki, judeokristietismā balstīti priekšstati par jaunas pasaules iespējamību visai netālā nākotnē. Uz šīm saknēm ir norādījuši daudzi marksisma pētnieki (kaut vai jau pieminētais Lāflends), bet ir būtiski piebilst, ka šāda mileniāra ideoloģija nav saistāma tikai ar Eiropas vai Tuvo austrumu reliģijām, bet ir visai raksturīga daudzām reliģiskajām kustībām visā pasaulē. Šādas kustības, kuru galvenais solījums ir pasaules kārtības straujas pārmaiņas, vecās iekārtas sabrukšana un jaunas, daudz taisnīgākas – atnākšana, ir novērotas daudzviet, it īpaši situācijās, kad attiecīgā sabiedrība ir nonākusi īpaši smagos apstākļos.

Latvijas un latviešu saikne ar sociālisma ideoloģiju ir bijusi ļoti cieša, it īpaši 20. gadsimta pirmajā pusē, kad sociāldemokrātu partijas popularitāte bija ārkārtīgi augsta Latvijas teritorijā, bet Padomju Krievijas teritorijā bija daudz latviešu izcelsmes komunistu, no kuriem daudzi atradās augstos amatos. Līdz ar to, ir būtiski izprast šo sociālistiskās ideoloģijas gaišās nākotnes solījumu ietekmi uz iedzīvotāju domāšanu lielā daļā divdesmitā gadsimta. Gaišās nākotnes solījums bija ne tikai ietērpts plaši pazīstamās strādnieku kustības dziesmas Internacionāle vārdos:

Tā ir pēdējā kauja,

Kas ar uzvaru nāk.

Ar Internacionāli

Nu katrs atdzimt sāk!

bet arī tika ik pa brīdim ielikts pavisam konkrētos solījumos sasniegt komunismu, kura atnākšanas temiņš abās reizēs, kad tas tika izteikts, bija 20 gadi. Latvijā ir diezgan labi zināms Ņikitas Hruščova referāts 1961. gada PSKP kongresā, kurā viņš solīja, ka jau 1980. gados Padomju Savienībā būs izveidoti pamati komunismam un ka “pašreizējā paaudze dzīvos komunismā”. Dauz mazāk pazīstams ir ļoti līdzīga satura solījums, ko 1920. gadā komjauniešiem deva Vladimirs Ļeņins, apgalvojot, ta jau pēc gadiem 20 pašreizējie jaunieši (sevi viņš pie tādiem vairs nepieskaitīja un teica, ka “pieaugušie” jau līdz tam laikam būšot miruši) dzīvošot komunismā. Droši vien toreizējie Padomju Krievijas jaunieši dzīvoja zināmā paļāvībā uz Vadoņa vārdiem visus 40 gadus līdz izrādījās, ka komunisms tomēr vēl nav uzcelts un nāksies pagaidīt vēl gadus 20. Vēl pēc 20 gadiem nomira Brežņevs un vēl pēc dažiem gadiem beidza eksistēt arī PSRS, toties solījumus par komunisma uzvaru nomainīja solījumi uzcelt brīvo tirgu un (atkal, jo to pašu jau bija solījis arī Ņikita Hruščovs) panākt “vecās” kapitālisma zemes. Ja Ļeņina solījums uz Latvijas iedzīvotājiem attiecās samērā maz, tad Hruščova vārdi tika pārrunāti atkal un atkal. Padomju Savienībā socioloģisko pētījumu firmas nedarbojās un valsts statistikas apkopotāji sabiedrības viedokli necentās precīzi izmērīt, tāpēc nav zināms tieši cik cilvēku ticēja šiem solījumiem. Tomēr ir pietiekams pamats uzskatīt, ka vismaz daļa to uztvēra nopietni.

Paralēli šiem vēstījumiem arī pastāvēja dažādi aicinājumi nepazaudēt revolucionāro garu. Līdz pat pašam PSRS sabrukumam komunisti un viņu atbalstītāji centās viens otru uzmundrināt, atgādinot, ka revolūcija turpina notikt. Jau pieminētie komunistu līderu solījumi par komunisma drīzo uzvaru iederējās šajos solījumos. No otras puses, daļēji tāpēc, ka komunisms tā arī nekādi negrasījās atnākt, notika dažādas kampaņas, kuru uzdevums bija īsā laikā pabeigt pāreju uz progresīvāku un pareizāku sistēmu (gluži kā 1990. gados Latvijā attiecībā uz brīvo tirgu). Tā, piemēram, 1930. gadu beigās Staļina vadībā notika partijas rindu attīrīšana no nevēlamajiem elementiem, kuri, kā izrādījās, bija ne tikai iefiltrējušies visos partijas līmeņos, bet arī aktīvi nodarbojušies ar kontrrevolucionāro darbību. Bija cerība, ka pēc šīs operācijas, komunisms varētu atnākt daudz ātrāk. Tā tomēr nenotika. Cīņa pret lielsaimniekiem Krievijas un Ukrainas laukos jau bija notikusi labu laiku agrāk. Latvijas teritorijā viena no šādām akcijām bija piespiedu kolektivizācija, kuras rezultātā tika veidots jauns un progresīvs dzīvošanas veids samērā ciešos ciematos (pretēji atpalicīgajai dzīvei vientuļās lauku sētās). Ideoloģiskos solījumus un kārtējo lēcienu pretim komunismam noslēdza tā dēvētā Pārbūve (Perestroika) 1980. gadu vidū un otrajā pusē. Tomēr, kā redzams, šīs pārbūves (no kurām šeit nebūt nav nosauktas visas) un dažādas straujas kampaņveidīgas pārejas nebūt nebija retums sociālistiskajā nometnē. Šādas pārejas notika ik pa brīdim un 1980. gadu pārbūve bija tikai viena no tādām.

Tomēr Austrumeiropas un līdz ar to arī Latvijas pārejas situāciju neraksturo tikai ideoloģiska vai valstiskās iekārtas nestabilitāte. Arī pats ģeogrāfiskais novietojums ir saistāms ar pārejas jēdzienu un izjūtu. Ne velti nereti tiek runāts (lai gan pēdējā laikā arvien mazāk) par to, ka Latvijai būtu jāizmanto savas iespējas kā tranzīta valstij. Ideja par to, ka viena vai otra valsts varētu būt “tilts starp Austrumiem un Rietumiem” ir sastopama ļoti plašā reģionā. Plakātus vai bukletus, kas apgalvo, ka esat nonākuši vietā, kur Austrumi satiek Rietumus, varat ieraudzīt sākot ar Mongoliju un beidzot ar Prāgu. Gan skatoties no austrumu puses, gan skatoties no rietumu puses, Austrumeiropa ir ne gluži šis ne tas – tās ir ģeogrāfiskās pārejas teritorijas, kurās noteik nemitīga cīņa un vienošanās starp dažādu kultūras centru perifērajām iezīmēm. Apzinoties savas perifērās valsts nespēju izveidoties par pietiekoši spēcīgu centru jebkurā jomā, bijušās pēcsociālisma zemes Austrumeiropā cīnās par iekļūšanu kādas metropoles ietekmes jomā. Latvijā šie centieni parasti tiek raksturoti runājot par skatīšanos rietumu vai austrumu virzienā.

Manuprāt viens no mākslinieciski spēcīgākajiem ģeogrāfiskās pārejas situācijas aprakstiem, kas turklāt saistīts ar revolucionāro vēlmi pārveidot pasauli, ir atrodams padomju rakstnieka Valentīna Katajeva 1932. gadā sarakstītajā romānā “Uz priekšu, laiks!” (Время, вперед!). Šeit vairākās epizodēs aprakstītas galvenā varoņa izjūtas, šķērsojot Urālu kalnus, kas ir ģeogrāfiskā robeža starp Eiropu un Āziju. Katajeva varonim sociālistiskā revolūcija saistās ar Eiropeiskās domāšanas augstākajiem sasniegumiem, ar civilizācijas lielāko sasniegumu. Brauciens ātrvilcienā pāri Urālu kalniem viņam tāpēc liek izsaukties, ka Krievija nekad vairs nebūs Āzijā, t.i., tā nekad vairs nebūs atpalikusi, ka revolūcija un sociālisms to ir pilnībā ievietojis Rietumos un spēs pārvarēt ģeogrāfiskās vidūbūšanas problēmas. Āzija kā simbols atpalicībai parādās vēl vairākas reizes Katajeva grāmatā, kas beidzas ar teju izmisīgu kliedzienu: “Nekad mēs vairs nebūsim Āzijā! Nead, nekad, nekad!” Šī padomju Krievijas rakstnieka izmisums nav nejaušs, jo arī visā pārējā Austrumeiropā nereti ir bijušas līdzīgas sajūtas par piederību Eiropas vai Āzijas telpai un idejām.

Kā mēs redzējām, pārejas situācija Latvijā un visā pēcsociālistiskajā Austrumeiropā nav nekas jauns. Pārejas periods, par kuru tik daudz ir runāts pēdējos 20 gados ir bijis tikai viens no nemitīgajiem satricinājumiem, kuriem cauri gājuši šī reģiona cilvēki. Kā es to aprakstu kādā citā rakstā  (Sedlenieks 2012), šāda nepārtraukta pārejas un nestabilitātes situācijas ietekme nenovēršami noved pie pielāgošanās pašām pārmaiņām. Gluži tāpat kā Buravoja, Verderijas un Dzenovskas  (Dzenovska 2012) pētījumos, arī manos pētījumos parādās cilvēku reakcijas, kuras ir pielāgotas pārejas situācijai un nemitīgām straujām pārejām. Tomēr pretēji šiem autoriem, es rosinu skatīties uz plašāku vēstrisku, politisku un ģeogrāfisku kontekstu. Tikai tādā veidā mēs varam apjaust pilnā mērā pārejas situāciju milzīgo ietekmi uz iedzīvotāju rīcību un uzskatiem Austrumeiropā un tātad – arī Latvijā. Imanta Ziedoņa “Kurzemītē” kāda lauku sieva stāsta, ka pēc vairākām reizēm, kad viena vai otra spēka pārstāvji ieradušies mājās, lai meklētu “nepareizās” grāmatas, beigās jau viņi paši ir sākuši grāmatas dedzināt – lai izvairītos no nepatīkamiem brīžiem gadījumā, ja varas mainītos atkal. Cilvēki, ar ko es runāju Latvijas laukos pēdējo trīs gadu laikā arī nereti pauda nostāju, ka viņu galvenā paļaušanās ir nevis uz kaut kādu valstisku vai politisku struktūru stabilitāti, bet tikai un vienīgi uz pašu spēkiem un spējām “izkruķīties” – vai nu gudri “ietaupot” daļu nodokļu vai vedot benzīnu un citas mantas pāri valsts robežai, bet katrā ziņā, tverot iespēju, ko konkrētā diena dod. Citi tai pat laikā raksta pieteikumus jauniem Eiropas Savienības struktūrfondu pieteikumiem, bet jebkurā gadījumā pamata doma ir tā pati – tā kā lielos vilcienos viss ir mainīgs un nestabils, ir jāizmanto tās iespējas, kuras ir, tālejoši plāni ir bezjēdzīgi. 1990. gadu korumpēto ierēdņu un politiķu plaši izplatītais apgalvojums, ka “ir jāņem, kamēr vēl ir” un ka “ja es nepaņemšu, atnāks cits un to izdarīs”, ir šī paša nestabilitātei piemērotā uzskata citas izpausmes.

Tātad, paskatoties uz plašāku kontekstu Austrumeiropas vēsturē 20. gadsimta garumā, redzams, ka visai nozīmīgi valstiskā līmeņa pārejas periodi ir sekojuši viens otram ne retāk kā reizi 20 gados. Kaut arī šīs pārmaiņas ir nesušas sev līdzi arī satricinājumus vietējās kopienas līmenī, tomēr attiecības starp kaimiņiem un citiem kopienas locekļiem, draugiem un radiem, iespējams, ir bijusi tā sfēra, kurā, kā raksta norvēģu antropologs Fins Siverts Nīlsens  (Нильсен 2004), veidojas zināma paredzamība, drošība un noturība, kamēr visapkārt virpuļo pārmaiņu vēji.

 

Pieminētā literatūra

Dzenovska, D. (2012). Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos: starp zudušām un iespējamām nākotnēm. Turība, Rīga.

Halpern, J.M. & Kideckel, D.A. (1983). ANTHROPOLOGY OF EASTERN EUROPE, Annual Review of Anthropology, 12: 377-402.

Sedlenieks, K. (2012 ). Dzīve valsts kabatās. Apzināta izvairīšanās no valsts kā izdzīvošanas (attīstības) stratēģija Latvijas laukos, krājumā A Cimdiņa & I Raubiško (red.), Dzīve, attīstība, labbūtība Latvijas Laukos, Zinātne, Rīga,.

Verdery, K. & Burawoy, M., 1999, Uncertain transition: ethnographies of change in the postsocialist world. Rowman & Littlefield, Lanham,.

Нильсен, Ф.С. (2004). Глаз бури. Алетейя, Санкт-Петербург.

 

 


[1] Raksts tapis balstoties uz pētījumiem, kas veikti ESF projektā “Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas,” projekta Nr 2009/0222/1DP/1.1.1.2.0/09/APIA/VIAA/087.

[2] Dānis ir pēdiņās, jo realitātē tas var būt arī holandietis vai vācietis vai jebkāds cits rietumeiropietis.

Advertisements