Par savējiem, bet ne visiem

Šodien Ministru Kabinetā skatīja un pieņēma noteikumus, saskaņā ar kuriem pasē atkal varēs rakstīt tautību. Tā būšot tikai brīvprātīga lieta  – ja kāds vēlas, tad var rakstīt, ja nevēlas – nerakstīs. Skaidrs, ka šāds ieraksts potenciāli var izraisīt negatīvas sekas. Neatkarīgi no tā, vai ieraksts būs vai nebūs, tas var izraisīt diskrimināciju. Nacionālo nesaskaņu vēsture dod pietiekoši daudz piemēru, kuros pat nelielas norādes uz tautību noved pie nepatikšanām. Diskrimināciju var izraisīt gan pats ieraksts (“mēs neņemam darbā krievus, kas turklāt savu tautību vēl raksta pasē, laikam jau ir riktīgi utes”) vai ieraksta trūkums (“mēs neņemam darbā tādus maitas, kas kautrējas no sava latviskuma un pielien Maskavai un Sorosam”).

Tomēr visdīvainākais šeit ir tas, ka noteikumu autori acīmredzami nav spējuši iedomāties, ka arī pašiem latviešiem šie noteikumi varētu kaitēt. Kamēr vien skatāmies no daudz maz latviskās Rīgas, viss izskatās labi. Šeit latvieši varbūt arī nav vairākumā, toties tie ir pie varas. Toties Daugavpilī situācija ir pavisam citāda. Šeit tāds “latvieša” ieraksts vai tas, ka pasē nav ierakstīts “krievs” varētu vērsties pret pašiem latviešiem.

Gluži tāda pat situācija būtu sagaidāma, ja būtu tikuši pieņemti noteikumi par bērnudārziem tikai latviešu valodā. Kamēr, piemēram, Rīgā vēl varbūt bērnudārzi arī vairumā gadījumu būtu visus piecgadniekus spējīgi piespiest runāt tikai latviski, tikmēr Daugavpilī  retajiem latviešu vecākiem būtu pat mazākās iespējas atrast kaut vienu bērnudārzu, kurā viņu atvases varētu sarunāties ar citiem bērndārzniekiem latviski.

Secinājums: nebūtu slikti, ja nacionālisti savā degsmē mazliet censtos pamodelēt situācijas, kas atšķiras no tām, kurās viņi paši dzīvo.

Bet no teorijas viedokļa: pase ir valsts dokuments. Tajā ir jābūt tikai tādai informācijai, kas vai nu ļauj nešaubīgi identificēt konkrēto personu (piem., vārds vai biometriskie dati) vai arī no tās izriet kādas likumiskas sekas. Tā, piemēram, vecākiem ir likumā noteikti pienākumi pret saviem bērniem (tāpēc vajadzīgs ieraksts par bērniem), sievietēm valsts nolēmusi piešķirt garākas apmaksātās mūža nogales brīvdienas, tāpēc pasē tiek rakstīts dzimums. Savukārt no tautības nekādas likumiskas sekas neizriet, gluži tāpat kā no reliģijas (arī spēcīgs identitātes marķieris) vai seksuālās orientācijas vai līdzi jušanas, piemēram “Dinamo Rīga” hokejkomandai, vai partijas piederībai. Lai gan – kas to zina – ja viss ies savu gaitu, varbūt ar laiku varēsim visu ko ierakstīt pasē “ja vien to vēlēsimies”

Advertisements