Izglītības likums un intelektuālais incests

Saeimas deputāte Vineta Poriņa vakar Saeimas konferencē pauda divas savdabīgas domas. Pirmkārt, viņa apgalvoja, ka Latvijas augstskolām neesot obligāti iekļūt pasaules augstskolu topā, jo mūsdienās vairs neesot svarīgi, kādu augstskolu cilvēks ir beidzis. Mūsdienās, lūk, visu izšķirot radošums. Šādu apgalvojumu var paust tikai cilvēks, kas augstskolas izglītībā saskata vien papīru būšanu. Proti, augstskolas vienīgais rezultāts ir apdrukāta papīra loksne, t.i., diploms. Šim papīram nav nekāda sakara ar attiecīgā cilvēka spējām, zināšanām, prasmēm utt. Turklāt ir augstskolas, kuru izsniegtie papīri nezināmu iemeslu dēļ agrāk kotējās ļoti augstu, bet citu skolu izsniegtie papīri tik pat nesaprotamu iemeslu dēļ kotējās zemu. It kā augstskolu izsniegto diplomu prestižam nebūtu nekāda seguma, t.i., it kā augstskolās studenti neko neiemācītos un it kā šīs mācīšanās rezultāti nevarētu būt labāki vai sliktāki – atšķiras vienīgi uzraksts uz papīra. Tik tiešām nožēlojami, ka šādus uzskatus pauž Saeimas Izglītības un Zinātnes komisijas pārstāve. Ja augstskolas tiešām vienkārši par naudu (vai par brīvu) izsniedz papīrus, tad tās steidzīgi jāklapē ciet un valsts naudu šādā tukšā pasākumā tērēt ir vienkārši noziedzīgi. Ļausim katram cilvēkam izpaust viņu iedzimto radošumu un ietaupīto naudu novirzīsim pensijām, bērnudārziem vai sabiedriskajai televīzijai….

Otrā interesantā doma bija aptuveni šāda: nacionālistu bloka eksperti esot izpētījuši Izglītības likumu (kuru Ķīlis vēlas koriģēt it kā valodas normu deļ) un secinājuši, kas viss ir kārtībā. Jau pašreizējās normas netraucējot mācību procesā. Tāpēc nacionālisti esot nolēmuši, ka neko mainīt nevajagot, turklāt esot nākuši pie slēdziena (jo laikam jau ir secinājuši, ka pie šādas atziņas nonāktu jebkurš saprātīgs cilvēks un tāpēc neviena cita viedokļa būt nevar), ka Ķīļa vēlmē atvērt likumu valoda esot tikai iegansts, bet patiesais cēlonis esot meklējams gluži kur citur. V. Poriņa gan nepaskaidroja, kur tieši šo cēloni meklēt, bet katrs saprātīgs cilvēks jau var iztēloties pats.

Iespējams, ka manu interpretāciju aizēno tas, ka neesmu nacionālists, tomēr manā ieskatā esošais valodu regulējums Izglītības likumā nopietni ierobežo Latvijas izglītības sistēmas iekļaušanos pasaules līmeņa izglītības apritē.

Likuma 50. pants nosaka, kādas personas nedrīkst strādāt par pedagogu. Tā trešai punkts nosaka, ka par pedagogu nevar strādāt :

3) valsts vai pašvaldību dibinātās izglītības iestādēs — persona, kurai nav Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniegta dokumenta, kas apliecina valsts valodas prasmi augstākajā pakāpē, izņemot augstskolu akadēmisko personālu — citu valstu pilsoņus un bezvalstniekus, kuri piedalās noteiktu izglītības programmu īstenošanā uz starptautiska līguma pamata, kā arī ārvalstu dibinātās izglītības iestādēs vai to filiālēs strādājošos pedagogus

Iedomāsimies, ka es vēlos piesaistīt viespasniedzēju tikai uz vienu kursu. Viespasniedzēja uzdevums būtu lasīt lekcijas, pārbaudīt darbus, vadīt seminārus un konsultācijas. 50. pants faktiski aizliedz šādu iespēju, jo kurš profesors tad brauks uz šejieni (starp citu, viņu var pierunāt atbraukt arī par to nožēlojamo atalgojumu, kuru Latvijas valsts dibinātās augstskolas uzskata par adekvātu) un turklāt vēl pirms tam mācīsies valodu un izies noteikto sertificēšanas procedūru? Pareizi domājat – tas ir bezcerīgi.

Bet varbūt, ka Latvijas augstskolām nemaz nav vajadzīgi šādi pasniedzēji. Varam pērties savā pīļu dīķī un mēģināt tikt galā paši ar savējiem, kas mēles izkāruši braukās no vienas lekcijas uz otru. Bet šāda sistēma tiešām novedīs pie V. Poriņas ieskicētām augstskolām, kuras vienkārši izsniedz diplomus, bez nekāda izglītības seguma.

Tomēr mēs jau tagad esam ārpus šī likuma. Pasniedzēju apmaiņa ir pasaulē izplatīta prakse, tai tiek piešķirtas stipendjas (tai skaitā Eiropas institūciju piešķirtās Erasmus vai Marijas Kirī). Vēl vairāk – viespasniedzēju skaits ir viens no rādītājiem, kas liecina par augstākās izglītības programmas kvalitāti. Nav cerību, ka viespasniedzējs, kurš atbrauc uz Latviju, nāks ar Ministru kabinetā noteiktā kārtībā izsniegtu valsts valodas augstākā līmeņa prasmi apliecinošu dokumentu kabatā. Arī latviešu zinātnieki, kuri brauc uz Zviedriju, Japānu, Brazīliju vai Somiju nemācās vietējo tautu valodas, bet neaizmirsīsim cik megalepni tie paši nacionālisti paliek, kad padzirt, ka kāds no ‘mūsējiem’ ir pabijis ārzemēs, vienlaikus nevienu no ‘turienes’ nelaižot iekšā, ja vien nav pietiekošas valodas zināšanas.

Gadījums ar viespasniedzēju, kas atbrauc uz īsu laiku, ir tikai viens no iespējamajiem scenārijiem. Akadēmiskajā pasaulē pavisam normāla ir parādība, ka pasniedzēji ceļo no vienas augstskolas uz otru. Dažus gadus viņi ir vienā universitātē, tad izcīna kādu stipendiju vai arī piesakās uz amatu citā un dodas uz to. Šāds apmaiņas process ir daļa no lielā zināšanu apmaiņas cikla, uz kura balstās visa mūsdienu civilizācijas attīstība.

Bet pieņemsim, ka uz 50. panta noteikumiem kaut kā ir iespējams pievērt acis, ka ir iespējams kādam iegalvot, ka darba līgums ir starpvalstu līgums vai ko tamlīdzīgu. Bet ir jau arī cits pants, kas 50. panta atstātās spraugas piesedz dubultā. Proti, 9. pants (starp citu, man patīk pragmatisms, ar kādu rakstīts šis likums. Latviešu valoda tajā nav minēta, bet tiek dēvēta tikai par ‘valsts valodu’ – gadījumam, ja parādītos vēl kāda valsts valoda, nebūs jāmaina visi likumi). Tātad, 9. pants norāda, ka valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītība apgūstama valsts valodā. 3(1) punkts īpaši pakavējas pie valsts dibinātām augstskolām, norādot, ka ir jau iespējams arī ES oficiālajās valodās, bet tikai tajās:

kuras ārvalstu studējošie apgūst Latvijā, un studiju programmas, kuras tiek īstenotas Eiropas Savienības programmu un starpvalstu līgumos paredzētās sadarbības ietvaros.

cits apakšpunkts ļauj 1/5 (t.i., 4 kredītpunktu apmērā katrā semestrī) īstenot arī kādā no ES valodām. Šis pants gan, protams, neatceļ 50. panta noteikumus, jo pedagogam ir jāmāk latviešu valoda visaugstākajā līmenī jebkurā gadījumā. Tas nozīmē – ja latviski lieliski runājošais pasniedzējs kaut kādu iemeslu dēļ ir nolēmis pamocīt studentus un vadīt savu priekšmetu angļu, bulgāru vai igauņu valodā, likums ir pietiekoši fleksibls un šādu pedagoģisko kaprīzi neierobežo.

Tikko savu maģistra darbu RSU antropoloģijas programmā aizstāvēja kāda studente. Par darba vadītāju viņa izvēlējās vienu no viespasniedzējiem – puertorikāni Carlo, kurš doktora grādu apguvis Mančestrā, bet patlaban strādā par docentu Tallinas universitātē. Carlo latviski nemāk. Loģiski būtu, ka maģistra darbs tiek rakstīts angliski, lai vadītājs varētu pienācīgi piedalīties tapšanas procesā. Tomēr, kad darbs bija gandrīz uzrakstīts, studentei nācās visu pārtulkot latviski, tādējādi liedzot pasniedzējam iespēju pārskatīt pēdējos labojumus un lieki tērējot dārgo laiku, jo likums neļauj mums rakstīt maģistra darbus angliski. Kāpēc? Tāpēc, ka ir jāstiprina latviskā dzīvesziņa, akadēmiskā terminoloģija, nacionālā zinātne un vēl dizszinkādas lietas. Tai pat laikā, protams, tiek prasīts, lai šie jaunie pētnieki, kuriem nav bijusi iespēja vingrināties rakstīšanā angliski, sāktu publicēt rakstus starptautiskajos žurnālos, lai nestu mūsu tautas viedo zinātni pasaulē un ‘tālu laistu tautas slavu’. Bet, ak, nē, ko nu es te alojos! Tāds nebūt nav latviešu augstskolu un zinātnes uzdevums. Mums ir citi, augstāki, cēlāki un latviskāki akadēmiskie mērķi.

Var jau būt, ka Ķīlim ir pilnīgi citādi motīvi Izglītības likuma mainīšanai un viņš nebūt negrib panākt, lai mēs varētu pavisam likumiski un godīgi uzaicināt kādu profesoru no Sorbonnas, Kembridžas, Kalifornijas vai Tokio. Varbūt viņam ir padomā kas pavisam neķītrs. Tomēr manis nosauktie ierobežojumi ir pilnīgi pietiekami, lai minēto likumu atvērtu un beidzot ļautu mums kļūt par pasaules un Eiropas augstākās izglītības tīkla sastāvdaļu nevis vienkārši intelektuālā incestā novārgušu nomali.

[kas ir tas intelektuālais incests, ko pieminu virsrakstā? tas ir intelektuāls process, kurā savējie apmainās domām tikai ar savējiem, tādā veidā neizbēgami samazinot savu intelektuālo plurālismu, dažādību un citādi pazeminot savu intelektuālo kvalitāti. Izglītības likuma esošās normas veicina šādu incesta veidu un līdz ar to apdraud mūsu augstākās izglītības pastāvēšanu tāpat kā ilgstošs bioloģiskais incests var apdraudēt kādas bioloģiskas populācijas dzīvi]

Advertisements