Par pretvalstisko pētījumu aizliegšanu

7. martā Latvijas Radio Krustpunktos bija dīvaino argumentu stunda. Studijā bija uzaicināta Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājas vietniece Vineta Poriņa, IZM jurists Kaspars Kuļikovs un Olga Procevska, LU doktorante, kura vāca zinātneku parakstus vēstulei pret grozījumiem Zinātniskās darbības likumā, kuri paredzēja cita starpā drošības iestāžu (SAB) tiesības pārtraukt kādu pētījumu, ja tas varētu radīt draudus valsts drošībai. Par šiem likuma grozījumiem, kuri, pateicoties prezidenta rīcībai, nu ir nodoti atpakaļ pārstrādei, tad arī bija runa. Nevēlos iedziļināties pašā priekšlikumā un argumentos par to, kāpēc šādus jauninājumus Zinātniskās darbības likumā nevar likt, to jau it labi izkaidrojis prezidents Bērziņš savā vēstulē. Tomēr Vinetas Poriņas paustais viedoklis nopietni lika padomāt par to, kādi cilvēki ir pie teikšanas Saeimas komisijā, kuras uzdevums ir nodarboties ar zinātnes un izglītības jautājumiem.

Sarunā Vineta Poriņa, acīmredzami cenšoties paaugstināt savu apgalvojumu autoritāti, min, ka viņai esot 18 gadu pieredze zinātniskajā darbībā. Tomēr viņas izpratne par to, ko dara zinātnieki un kā zinātne strādā, ir vairāk nekā dīvaina. Pēc Poriņas izteikumiem ir noprotams, ka zinātnieki pirmkārt un galvenokārt ir ideoloģiski darbinieki (šeit gan viņa acīmredzot runā par humanitārajiem un sociālajiem zinātniekiem, jo piemēri, kurus viņa minēja, nāca tikai no šīm jomām). Tātad, šāds zinātnieks, jau ķeroties klāt pie pētījuma, ir iecerējis pierādīt kādu jautājumu, kura pamatā ir šī zinātnieka subjektīvais viedoklis vai politiskā angažētība. Pats pētnieciskais darbs tad acīmredzami sastāv no nepieciešamo datu selektīvas vākšanas, turklāt darot to tādā veidā, lai sākotnējais uzstādījums izskatītos “zinātniski pamatots”, vienlaikus atmetot tos faktus, kas neatbilst šim sākotnējajam uzstādījumam. Ikdienas sarunu līmenī šāds viedoklis par to, ar ko nodarbojas zinātnieki, Latvijā ir visai izplatīts. Tā, piemēram, Dace Dzenovska raksta, ka viņa sastapusies ar neticību pētījuma objektivitātei, jo Latvijas lauku cilvēki, ar kuriem viņa runājusi, uzskatījusi, ka ‘zinātnieki’, kas ierodas laukos, lai veiktu ‘pētījumus’ jau iepriekš zina, kādus secinājumus viņiem ir jāizdara. Vineta Poriņa pēc 18 gadiem, ko pavadījusi Latvijas zinātnē, acīmredzot domā līdzīgi un tas raisa bažas par zinātnes vidi Latvijā. Piemēram piedāvāju fragmentu no radio diskusijas:

Tomsons: vai šādi likuma grozījumi ir aktuāli?

Poriņa: Ļoti aktuāli. Jo šajās dienās ir kārtējais pētījums, kas apdraud Latvijas teritoriālo integritāti. Tas ir Gapoņenko pētījums [..], viņš pārstāv Eiropas pētījumu institūtu kā prezidents un tātad ir kārtējais pētījums, kurā ir priekšlikums, ka Latvijai vajadzētu atdalīt Latgali kā autonomu reģionu. Ir jautājums, vai šādi pētījumi veicina valsts drošību un stabilitāti.

Tomsons: Tad jūs domājat, ka šādus pētījumus vispār nedrīkstētu veikt.

Poriņa: vai jūs domājat, ka drīkstētu? Vai tas nav pretrunā Satversmei? Protams, ka tas ir pretrunā Satversmei, ja ir pētījums par to, ka kādam Latvijas reģionam vajadzētu atšķelties vai arī ja ir pētījumi, kuri aicina cīnīties pret latviskajām vērtībām.

Pievērsiet uzmanību tam, ka deputāte uzskata, ka pētījums ir ‘par to, ka Latvijas reģionam vajadzētu atšķelties’ nevis ‘vai reģionam vajadzētu atšķelties’ un tas norāda uz pilnīgi aplamu priekšstatu par to, kā zinātne strādā.

Zinātnieka uzdevums ir (protams, ar visām atrunām par subjektīvo, objektīvo, patiesības esamību/neesamību utt) ir pasaules realitātes izzināšana. Viens no jautājumiem, uz kuriem varētu mēģināt atbildēt zinātnieks: vai Latgalei ir labāk, ja tā ir autonoms apgabals vai ja tā nav autonoms apgabals. Vai ir pilnīgi un galīgi neiespējami, ka Latgales autonomija nevarētu nest Latgales iedzīvotājiem uzplaukumu, pārticību un padarīt viņu dzīvi labāku? Nē, šādu iespēju nevar izslēgt. Tomēr tas ir akadēmiska pētījuma un diskusijas jautājums. Tikai šādas akadēmiskas un kritiskas (no diskusijas ir diezgan skaidrs, ka arī vārda ‘kritisks’ nozīme Vinetai Poriņai ir visai šaura) diskusijas rezultātā iespējams pietuvoties tai realitātei, ar kuras izzināšanu nodarbojas zinātne. Savukārt, ja Gapoņenko ‘pētījums’ patiešām ir bijis jau no sākuma angažēts un tāpēc viņš savus datus ir īpaši piemeklējis, dažus sev nepieņemamos faktus ignorējot un uzsverot tikai tos, kas viņam ir izdevīgi, tad kur gan šeit ir zinātne? Tad mēs runājam par attiecīgi noformētu propagandu.

Cita lieta, ka šāda, zem zinātniskuma vīģes lapas paslēpta ‘pētniecība’, tik tiešām ir bijusi Latvijas sociālo zinātņu sērga pēdējos gados, kur dažādi ‘novērtējumi uz vidi’ vai citi politikas vajadzībām tapuši ‘pētījumi’ ir tikuši veidoti tā, lai tie pamatotu maksātāju vēlmes (bet nelūdziet man nosaukt kādu konkrētu pētījumu – tas būtu īpašas izpētes vērts jautājums). Ja šādi ‘pētījumi’ pastāv un zinātniskā vide tos tolerē, tad ir ļoti bēdīgi. Tomēr jāpiebilst, ka Latvijā pastāv uzskats, ka sociālajām un humanitārajām zinātnēm ir kaut kāds nacionāls ideoloģisks virsuzdevums un tāpēc arī tiek runāts par ‘nacionālajām zinātnēm’. Šādu uzskatu nenoliedzami aizstāv arī Vineta Poriņa. Tomēr, ja zinātnes uzdevums ir spodrināt kādu iepriekš pieņemtu ideoloģiju (piemēram nacionālismu), tad to diemžēl par zinātni saukt nevar un tāpēc vārdu savienojums ‘nacionālās zinātnes’ ir jāuzskata par bezjēdzīgu.

Tomēr Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājas vietniece iet arī soli tālāk. Viņa uzskata, ka būtu jāaizliedz ne tikai pētījumi, bet arī vārda brīvība. Te vietā atkal citēt nelielu fragmentu no diskusijas:

Poriņa: [..] es personīgi varu teikt, ka, jā, zinātnieka brīvība ir ļoti svarīga, bet vai, ja, piemēram, zinātnieks, nu minēsim bēdīgi slaveno piemēru ar Sergeju Kruku, kas arī ir parakstījis šo te Olgas Procevskas vēstuli – ja zinātnieks aicina cīnīties pret daudzām latviešu vērtībām un tātad par šiem izteikumiem tika sniegts iesniegums drošības policijā ….

Tomsons: tātad viņš nedrīkst būt kā zinātnieks.

Poriņa: Jā, vai tas ir vajadzīgs

[..]

Tomsons: Jūs mums kādu piemēru iedodiet, kas varētu būt tāds, kas varētu būt bīstams.

Poriņa: Satversmes pamatu graušana un rosināšana uz satversmes pamatu graušanu ar savu pētījumu palīdzību ir nacionāli bīstama. Mums ir Latvijas Republikas Satversme…

Tomsons: pag, pētījums par to, ka piemēram, Satversme ir novecojusi? Es tā piemēra pēc saku.

Poriņa: Pētījums, piemēram par to, ka varbūt vajadzētu Latgalei atdalīties, ka Latvijai nav teritoriālās vienotības principa [piebildīšu, ka juridisku pētījumu par to vai un kāda ir Latvijas teritoriālā vienotība pirms dažiem gadiem veica Satversmes tiesa, lai noskaidrotu, vai robežlīgums ar Krieviju, kā rezultātā Latvija zaudēja tiesības uz Abreni, atbilda vai neatbilda Satversmei. Lai gan par šī pētījuma objektivitāti, t.i., vai jau iepriekš nebija zināms pētījuma iznākums, ir pamats šaubīties, tas tomēr bija pētījums par tieši šādu jautājumu. Bet Poriņa laikam šeit nedomā objektīvu pētījumu, jo, šķiet, uzskata, ka šādi objektīvi pētījumi nemaz neesistē]

[..] un es jums piemēram nocitēšu piemēru, kur savukārt es gribētu Olgai pajautāt un abstrahējoties pilnīgi no šiem te grozījumiem, par kuriem es varu teikt, ka pie tiem acīmredzot gan juristiem, gan citiem ekspertiem jāpiestrādā būtu, tā šobrīd nav, tā teikt, tēma. Tēma ir par to, kādi tad būtu piemēri no kā mums vajadzētu pasargāt. Nocitēšu šādu citātu: “Turēšanās pie iesīkstējušām kultūras paradigmām neļauj Latvijai kļūt modernai, bet, domājot tālāk, tā jau ir vērtību sistēma, no kuras mēs šo procesu varam analizēt. Ja skatāmies, ka ir nepieciešams saglabāt latviešu valodu un kultūru, tad šāda politika  ir graujoša”

Tomsons: jūs kaut kāda pētījuma secinājumus lasāt?

Poriņa: un es lasu tātad viena no šīs Olgas piedāvātās vēstules parakstītāju Sergeja Kruka citātu. Un man tad ir aicinājums, tad lūdzu sāksim vēlreiz pavisam plašā sabiedrības lokā …

Tomsons: kas ir tas pētījums, ko Kruks ir veicis tādu, kas būtu jāaizliedz?

Poriņa: Tātad šādu apgalvojumu uz acīmredzama…

Tomsons: pētījums tad jums ir skaidrs?

Procevska: tas ir citāts no intervijas, tas nav pētījums

Tomsons: vai tas ir viņa viedoklis?

Poriņa: tas ir viņa viedoklis, viņa kā zinātnieka, kā asociētā profesora viedoklis, kas balstās uz viņa pētījumiem.

Tomsons: tad tas secinājums ir tāds: ja kāds zinātnieks tagad izsaka viedokli, kas jūsuprāt varētu būt bīstams, tad ar tādu ko vajadzētu darīt? Deportēt no valsts vai ko ar viņu darīt? Neļaut nodarboties ar zinātni?

Poriņa: nu kāds sakars ar deportācijām?

Tomsons: nu ko darīt? Neļaut viņam zinātniski strādāt?

Poriņa: nevis neļaut, bet veicināt, lai viņš neveiktu tādus pētījumus, kas grauj Satversmes pamatus: latviešu valodu, teritoriālo integritāti, valstsnācijas pamatvērtības.

Tomsons: Bet ļaujiet man mazliet padiskutēt ar jums, lai es varētu saprast. Tātad [..] tāpēc, ka tas ir viņa subjektīvs viedoklis, viņam pētījums nav.

Poriņa: nu viņš konkrēti rosina uz etnisko naidu un nemieriem [!!!]

Tomsons: bet tas nozīmē, ka viņam tātad neļaut vispār nodarboties vajadzētu

Poriņa: izvērtēt – vai tas ir Satversmei pretrunā vai nav.

No šīs diskusijas ir diezgan skaidrs, ka runa šeit nav tikai par pētījumiem, bet arī par ‘nepareizo’ viedokļu paušanu. Pirmkārt, Vineta Poriņa acīmredzot uzskata, ka nav nekādā veidā iespējams, ka turēšanās pie latviskajiem uzskatiem, tradīcijām un vērtībām varētu būt graujoši (kā viedoklis tas ir ok, jo uzskatīt cilvēki var visu ko – piemēram, ka ap sauli riņķo patvāris vai ko tamlīdzīgu, tikai daži uzskati ir pamatoti, bet citi pavisam nepamatoti, mazticami un tātad uzskatāmi par kļūdainiem). Šeit, protams, varētu izvērst diskusiju, par visai acīmredzamām latviskajām tradīcijām, kuras ir graujošas un kuras paši latviešu nacionālisti mēģina izskaust. Tā, piemēram, latvieši dzer šņabi lielos daudzumos (meklējiet rakstos par vēsturi un mūsdienu statistikā par pašreizējo situāciju). Vai tā ir tradīcija? Pilnīgi noteikti. Vai graujoša? Gaumes jautājums, bet daudzi uzskatīs, ka – jā. Latviešiem bija tradīcija spļaudīties (izskauda jau 30-tajos cīnoties pret tuberkulozes izplatību), latviešiem bija tradīcija staigāt basām kājām, vīzēs un pastalās (iznīka līdz ar kurpju industrijas attīstību), latvieši vēl pirms 100 gadiem staigāja bez apakšbiksēm un tā joprojām. Pat Vinetas Poriņas un citu tradicionālistu sieviešu atrašanās Saeimā ir pretrunā dažām dažos laikos bijušām latviešu tradīcijām. Tātad – vai zinātnisks pētījums nevarētu atklāt to, ka latviskās vērtības ir pretrunā modernitātei? Pilnīgi noteikti var.

No Vinetas Poriņas izteikumiem varētu secināt, ka realitāte (patiesība), kuras atklāšana ir zinātnes uzdevums, varētu apdraudēt Satversmi. Ja tā, tad ir problēmas, tad mēs dzīvojam melu valstī, tādā, kas neko daudz neatšķiras no PSRS, kas, kā daži uzskata, sabruka tāpēc, ka informācijas tehnoloģiju attīstības dēļ patiesību vairs nebija iespējams ierobežot. Tomēr izskatās, ka Vineta Poriņa, gadījumā, ja meli saturētu Satversmi, bet patiesība to apdraudētu, izvēlētos patiesības noklusēšanu.

Tātad, pārmetot Krukam Satversmes apdraudējumu, pati deputāte nostājusies uz kara takas attiecībā uz Satversmi, it īpaši tās 100. pantu, kas nosaka tiesības paust vienalga kādus uzskatus (tai skaitā tādus, ka Latvijas valsts ir nelikumīgs veidojums, ka okupācija nekad nav notikusi, ka izsūtīšana ir fikcija vai ka ap sauli riņko patvāris ar visu tēju un karstu ūdeni – samierinieties ar to!). Nedrīkst kurināt naidu, nedrīkst aicināt uz noziegumiem un veikt tamlīdzīgas darbības, bet viedokļus paust, kamēr tie nav interpretējami kā musināšana, ir ļauts. Uzskats, ka latviešu kultūra kavē attīstību, ir ne tikai leģitīms, bet lielā mērā arī patiess (ar ko es domāju – es arī tam varu piekrist), bet par to, vai šis uzskats atbilst realitātei, var diskutēt, izmantojot zinātniskus argumentus, salīdzinot, apšaubot un izvērtējot faktus. Tikmēr vēlme izziņas procesu iespundēt ideoloģijas trakokreklā ir pavisam taisns ceļš uz nekurieni. Manuprāt ir katastrofāli, ja uzskatus, kas ir pilnīgi pretēji zinātnes pamatnostādnēm, pauž Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas pārstāve.

Sarunas beigās, acīmredzot, lai pārsteigtu klausītājus nesagatavotus, Vineta Poriņa paziņo, ka humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvjiem nav ko uztraukties, jo likuma grozījumi jau esot tikai par to, kā aizsargāt Latvijas dabaszinātnieku sasniegumus no izlaupīšanas. Ak tā? Nu, tad jau tomēr viss kārtībā.

Advertisements