Seksisms un Veselības ministrija: dzimšu nevienlīdzība nav tikai sieviešu jautājums

Veselības ministrija ir sagatavojusi plānu sirds un asinsvadu slimību izraisīto nāves gadījumu samazināšanai. Šis plāns norāda gan uz to, cik vāja izpratne Veselības ministrijā ir par problēmā, kuras ir saistītas ar dzimšu jautājumiem, kā arī liecina par to, kā sabiedrībā eksistējošie dzimšu aizspriedumi veido sava veida apburto loku, kurā viena problēma noved pie citas. Proti: sabiedrībā dominē uzskats, ka veselība ir sfēra, kura ir saistīta ar sievietēm un sievišķību, tā rezultātā veselības ministrijā novērojama izteikta sieviešu koncentrācija. Vīrieši tiek uzskatīti par tādiem, kas nedz interesējas par veselību, nedz arī viņiem būtu jāinteresējas par to. Līdz ar to jautājums par vīriešu veselības uzlabošanu tiek sistemātiski ignorēts. Abu iepriekš minēto faktoru kombinācija noved pie situācijas, kad Veselības ministrijā strādājošās sievietes izstrādā politikas dokumentu, kurā tiek skarts galvenokārt ar vīriešu veselību saistītas problēmas, bet paredzamās politikas rezultāts galvenokārt uzlabos sieviešu jau tā salīdzinoši labo stāvokli.

 

Kāda patlaban ir situācija?

Sirds un asinsvadu slimības ir viens no mūsdienās būtiskākajiem nāves cēloņiem. Īpaši skarbi šī problēma skar Latvijas vīriešus. Kā rakstīts VM sagatavotajā situācijas raksturojumā:

 Savukārt, priekšlaicīga mirstība (vecuma grupā no 0-64 gadiem) vīriešiem (257 uz 100 000 iedzīvotājiem) no SAS ir gandrīz trīs reizes augstāka nekā sievietēm (88 uz 100 000 iedzīvotājiem)

Vīriešu priekšlaicīgā mirstība no SAS, tātad, ir apmēram trīs reizes lielāka nekā sieviešu. Arī citur pasaulē vīrieši ir vairāk pakļauti SAS riskam, bet Latvijā plaisa starp vīriešiem un sievietēm ir aptuveni trīs reizes lielāka nekā vidēji Eiropā. Tā rezultātā vīriešu dzīves ilgums Latvijā ir par aptuveni 11 gadiem mazāks nekā sievietēm un plaisa starp vīriešu un sieviešu paredzamo mūžu ir atkal viena no lielākajām Eiropā.

 

Ministrijas plānotā rīcība

Šādā visai katastrofālā situācijā saprātīga politika būtu pielikt visas pūles, lai uzlabotu vīriešu problēmu. Tomēr Veselības ministrijas izstrādātais plāns paredz gluži pretējo, proti, tā rezultātā ir plānots dzimšu nevienlīdzību attiecībās uz priekšlaicīgu mirstību no SAS vēl palielināt, tādējādi nostiprinot Latviju negatīvajā Eiropas rekordistes statusā. Vīriešu priekšlaicīgo mirstību plāns paredz samazināt no 243 2011. gadā uz 225 2015. gadā, tātad absolūtos skaitļos par 18 uz 100 000 iedzīvotāju, bet procentuāli par nepilniem 7 procentiem. Savukār sievietēm, kuru stāvoklis jau tagad ir salīdzinoši labs, plānotie rezultāti ir daudz optimistiskāki, proti priekšlaicīgo mirstību plānots samazināt no 85 uz nepilniem 66, tas ir par 19 uz 100 000 iedzīvotājiem, jeb procentuāli par 22%. Tātad, ja 2011. gadā atšķirība starp vīriešiem un sievietēm bija 2,85 reizes, tad pēc ministrijas plāniem šo atšķirību plānots palielināt uz 3,40 reizēm.

Lai gan ministrija dažos aspektos ir paredzējusi īpašus pasākumus vīriešiem, ir vairāk nekā skaidrs, ka vīriešu problēmai netiek pievērsta pietiekoša uzmanība, bet ir paredzēts it kā vienlīdzības vārdā (mirušo skaits uz 100 000 taču katrā dzimuma grupā samazinās par vienādu skaitu cilvēku), ir paredzēts līdzekļus tērēt neracionāli, nevajadzīgi lielu naudas daudzumu ieguldot sieviešu un nepietiekami lielu – vīriešu mirstības samazināšanai.

 

Problēmas saknes

Šī dokumenta problēmas es nevēlos vienkārši norakstīt uz dažu tās autoru aizspriedumiem vai nolaidību, bet gan norādīt uz to, šis plāns lieliski atspoguļo, kādā veidā dzimšu aizspriedumi vienā jomā noved pie bēdīgiem rezultātiem citās, kā sieviešu diskriminācija viegli noved pie vīriešu diskriminācijas un otrādi.

Latvijā, līdzīgi kā vēl šur tur pasaulē, tiek uzskatīts, ka veselības jautājumi ir dabiskā sieviešu kompetencē. Šis uzskats izriet no cita uzskata, proti, ka sieviešu dzīvē ķermenim ir daudz lielāka nozīme nekā vīriešu dzīvē, līdz ar to sievietēm ir jāpievērš ķermenim daudz lielāka uzmanība, bet vīrieši var salīdzinoši bezrūpīgi attiekties pret savējo. No šī uzskata izriet divas realitātes: medicīnas jomā dominē sievietes (ārsti, medmāsas ir galvenokārt sievietes, vīriešu īpatsvars pieaug tikai vadošajās pozīcijās). No šī paša aizsprieduma izriet arī uzskats, ka arī Veselības ministrija ir vieta, kur ‘visai dabiskā veidā’ koncentrējas sievietes. Ieskatoties Veselības ministrijas kontaktu sarakstā dzimumu stereotipi atklājas kā uz delnas. Kopējais darbinieku skaits: 107, no tiem vīrieši ir 13. Pati ministre ir sieviete un viņas birojā ir tikai sievietes. Viens no 13 vīriešiem ir valsts sekretārs, vienīgais departaments, kurā dominē vīrieši, ir IT. Sieviešu koncentrāciju nenoliedzami veicina arī samērā nelielais ministrijas darbinieku atalgojums (izriet no stereotipa, ka sieviešu dzīvi nosaka viņu ķermenis, tātad viņu uzdevums ir galvenokārt reprodukcija nevis produkcija), tomēr noteikti būtisks faktors ir arī tieši veselības joma.

Šādos apstākļos nav jābrīnās, ka ir dzimis dokuments, kurā vīriešu problēmas par spīti to milzīgajam īpatsvaram tiek ignorētas, bet valsts līdzekļus plānots ieguldīt nevis tur, kur tie varētu nest vislielāko labumu sabiedrībai (t.i. šajā gadījumā, lai cīnītos pret vīriešu pāragro mirstību no SAS), bet gan tiek vienmērīgi ‘izklāti’ pa visu lauku, jau iepriekš zinot, ka šī politika nenesīs labus augļus, bet dzimumu nevienlīdzību tikai palielinās. Pastāv ļoti liela iespēja, ka šī dokumenta izstrādē ir pārklājušies gan vispār sabiedrībā izplatītie stereotipi, gan arī zināma sieviešu koncentrēšanās uz sieviešu jautājumiem, kā rezultātā vīriešu problēmas saistība ar vīriešu dzimumu ir tikusi ignorēta.

Tādējādi dzimumu nevienlīdzība un aizspriedumi ir šī plānošanas dokumenta problēmu pamatā, bet pats dokuments tā rezultātā kļuvis par vēl vienu rīku, lai šos stereotipus un dzimtēm specifiskās problēmas turpinātu vai pat padziļinātu.

Advertisements