Vakar kopā ar studentiem viena pētījuma sakarā apmeklējām kādu veco ļaužu pansionātu Rīgā. Kad gājām projām, mūs noķēra kāds pensijas vecuma iemītnieks, kura abu kāju trūkumu lieliski kompensēja sportiskas gaitas ratiņkrēsls. Nesagaidījis vēlamo interesi no mūsu studentēm un pamanījis, ka viņas nerunā krieviski, viņš no romantiskās tēmas pārgāja uz politisko. Vārds pa vārdam un pie pansionāta vārtiem, veikli metot lokus ap mūsu apmulsušo ‘nacionālistu’ pulciņu, vīrs dusmīgi mēģināja izzināt patiesību:
“nu, sakiet man: Rīgā bija ik skaista, veca pils. Kāpēc jūs, latvieši to ņēmāt un nodedzinājāt?’ Mēģināju teikt, ka neviens jau nezina, kas tur īsti noticis, bet ātri sapratu, ka viņa ausīm tā bija tikai taisnošanās, acu aizmālēšana ar it kā nezināšanu par to, kas visiem zināms: “Rīgā bija viena jauka, sena celtne, par ko visi rīdzinieki, tai skaitā, mēs, krievi, lepojāmies un priecājāmies, bet jūs, latvieši, to ņēmāt un nodedzinājāt mums visiem par spīti.”
Visu vakaru pēc tam prātoju, kā būtu bijis pareizi viņam atbildēt un tā arī neko labu neizdomāju.
Bet šorīt lasu latvieša Aivara Ozoliņa rakstu par Jauno Vilni, kurā viņš, cita starpā pamanās ierakstīt šādus vārdus:
Manuprāt starp Ozoliņa rakstīto un mūsu vakardienas sarunbiedra teikto nav lielas atšķirības. Abi teksti radušies kolektīvos murgos, kuros dominē sazvērestības teorijām atbilstoši ļaunie spēki. Rīgas pils šos murgus lieliski ilustrē, jo gan krievi, gan latvieši (dažs klusāk, dažs skaļāk) dzīvo pārliecībā, ka vainīga ir otrā puse, vai, ja nav vainīga, tad kaut kādā perversā veidā ‘tie otrie’ par ugunsgrēku pilī priecājas.
*Izziņai no Wikipēdijas: “Murgi (delirium) ir cilvēka patoloģisks stāvoklis, kurā viņš pārņemts ar kādām idejām vai izjūtām, kas neatbilst realitātei. Šādā stāvoklī cilvēks neuztver nekādus saprātīgus argumentus vai pierādījumus, kas apgāž viņa apgalvojumus, un viņu nav iespējams pārliecināt par šo apgalvojumu nepamatotību”
Klāva domas 