Anti 15+

Turpmākais teksts ir diezgan garš un varbūt arī samērā garlaicīgs, tāpēc jau no paša sākuma pateikšu būtiskāko. Paula Timrota argumenti par labu domai, ka ar radariem jāmērī un jāsoda tikai tie autovadītāji, kuri pārsnieguši atļauto ātrumu par vairāk nekā 15 km/h, ir slikti un haotiski argumentēta, tāpēc labi vien ir, ka valdība un Saeima to līdz šim ir ignorējusi. Šajā ierakstā es nesniedzu daudz pretargumentu, vien aprakstu Timrota argumentu vājumu (un reizēm – neesamību).

Pirms kāda laika TV raidījuma “Zebra” vadītājs Pauls Timrots ierosināja vienu no visu laiku veiksmīgākajām manabalss.lv parakstu vākšanas kampaņām. Viņš aicināja cilvēkus parakstīties par divām idejām:

a) ka radari fiksētu tikai ātruma pārkāpumus, kuri pārsniegtu atļauto ātrumu par vairāk nekā 15 km/h [tātad – tur, kur atļauts braukt ar 30,  brauc ar 45, tur, kur ar 90 –  ar 105 utt.]

b) pārējos gadījumus izskatītu tikai ceļu policisti, izvērtējot dažādus apstākļus, tai skaitā pārkāpuma bīstamību attiecīgajā situācijā, to, vai pārkāpējs pirmo reizi noķerts vai recidīvists un vainu mīkstinošus apstākļus.

Neskatoties uz to, ka šim aicinājumam portālā nebija pievienots nekāds skaidrojums, kurš argumentētu par labu šādiem priekšlikumiem, iniciatīvu līdz šim parakstījuši veseli 12 315 cilvēki (kas ir vairāk nekā 10 000 minimums, kas vajadzīgs, lai liktu Saeimai to izskatīt). Sakarā ar pamatojumu neesamību, ir grūti pat formāli runāt par to, ka parakstītājiem ir bijusi kaut kāda noteikta vienojoša motivācija. Ņemot vērā iniciatīvas laikā esošo visai izteikto autovadītāju naidu pret radaru operētājiem (kas bija galvenokārt balstīts uzskatos par to, ka kompānija vienkārši ‘čakarē’ autobraucējus, lai paši nopelnītu naudu), domājams, ka galvenā parakstītāju motivācija bija saistīta tieši ar vēlmi apturēt negodīgo uzņēmējdarbību.

Šī gada 7. martā Pauls Timrots Latvijas Radio 1 raidījumā Krustpunkti kā vienīgo un galveno akcijas pamatojumu arī min to, ka radaru operatori ir vēlējušies nopelnīt uz pat vissīkākajiem ātruma pārkāpumiem un ka šī iniciatīva ir vērsta uz to, lai šādu mantkārīgu un netaisnīgu praksi apturētu. Otrs arguments bija saistīts ar to, ka mūsu valstī esot ļoti daudz ceļu policistu un ka tie darbojoties daudz ātrāk, t.i., ja kāds ir pārsniedzis ātrumu, tad vadītājs tiek apturēts uzreiz un viņam tiek paskaidrots nodarījums, un nepieciešamības gadījumā tiek uzlikts sods. Toties radari informējot par pārkāpumu tikai tad, kad atnākot kvīts, kas varot būt pat trīs mēnešus pēc pārkāpuma. Tāpēc policisti samazinot ātrumu daudz operatīvāk. Kad Aidis Tomsons, raidījuma vadītājs, mēģina no Timrota izvilināt kādu argumentu attiecībā uz satiksmes drošību, Timrots izmanto izvairīšanās taktiku un piedāvā vāji pamatotas analoģijas.

Dažas nedēļas pirms šī raidījuma tapšanas Timrots, pamatojoties uz manabalss.lv akcijas rezultātiem, bija iesniedzis kolektīvu iesniegumu Saeimā. Dokumentā nekas par negodīgo uzņēmējdarbību un neadekvātu vēlmi viltīgā veidā pelnīt nav minēts. Nav arī nekas teikts  par policistu izcilo un operatīvo darbību vai radaru neefektivitāti, salīdzinot ar policistiem. Toties minēti divi argumenti, kas nekur citur neparādās. Proti:

1) priekšlikums balstoties uz “ceļu satiksmes analīzi’ (nav teikts, kas tā par analīzi, kas to veicis un kur atrodami rezultāti) un “raidījuma “Zebra” rīcībā esošo informāciju” (atkal nav norādīts kas tā par informāciju, kā savākta un kur ar to var tuvāk iepazīties), “kas liecina par to, ka vairumā gadījumos ātrums, kas ir līdz 15 km/h virs atļautā braukšanas ātruma, ir pieļaujamais limits, kādā svārstās satiksmes plūsma, kas nerada traucējumu citiem ceļu satiksmes dalībniekiem un neizraisa bīstamas situācijas uz Latvijas ceļiem”;

2) pamanot radarus autovadītāji “ļoti bieži” strauji bremzējot un tāpēc radot bīstamas situācijas uz ceļiem;

3) “nav nekā bīstamāka un vienaldzīgāka uz ceļa kā autobraucējs, kurš apātiski ievēro atļauto braukšanas ātrumu, bet neseko līdzi izmaiņām ceļu satiksmes plūsmā, laika apstākļiem un ceļa stāvoklim.”

Cik man zināms, Saeima atstāja iesniegumu bez ievērības par spīti visiem 10 000 iesniegumiem un arī Iekšlietu ministrs nekādas aktivitātes nav izrādījis. No politiskā procesa labās prakses viedokļa šāda aroganta attieksme pret lielas daļas iedzīvotāju parakstītu dokumentu ir nepareiza. Tomēr priekšlikuma argumentācijas vājums un haotiskums (par ko tad parakstījās? ko pats Timrots uzskata? kāds ir pamatojums viņa apgalvojumiem?) šajā reizē man liek secināt, ka pareizi vien darīja, ka  nereaģēja. Tomēr, kā nesen tvītoja pats Timrots, viņš nav atmetis domu par šīs akcijas novešanu līdz uzvarai un nesen uzrakstījis vēstuli Iekšlietu ministram, prasot skaidrojumus. Tāpēc uzskatu, ka ir vērts uzmanīgi paanalizēt Timrota argumentus.

Pieņemsim, ka augstāk minētie pamatojumi būtu apkopoti  un tos vajadzētu izskatīt loģiskā un saprātīgā veidā, izvērtējot pieejamo informāciju. Turpmākajā tekstā centīšos apskatīt katru no tiem atsevišķi un parādīt, kāpēc gandrīz neviens nav uzskatāms par vērā ņemamu.

Sāksim ar neoficiālajiem, t.i., Saeimas iesniegumā neiekļautajiem argumentiem.

1) Sistēma 15+ jāievieš, lai mazinātu uzņēmēja vēlmi gūt peļņu uz autovadītāju rēķina. Šim argumentam, kā izskatās, ir divas puses. Pirmā, iespējams (bet skaidri tas nav pausts, šādu spriedumu es izdaru tikai balstoties uz vispārējiem priekšstatiem par domāšanas virzienu Latvijā), ka principā ir nepareizi, ka kāda privātpersona gūst peļņu no tā, ka cilvēki pārkāpj noteikumus. Šī doma varētu balstīties uzskatā, ka vardarbībai (kas šajā gadījumā ir sodu uzlikšana) jābūt koncentrētai tikai valsts rokās. Šim uzskatam var piekrist un var nepiekrist, bet, ja piekrīt, tad saprātīgais rīcības virziens būtu censties pārtraukt privātuzņēmēja iesaistīšanos ātruma mērīšanā un sodu uzlikšanā nevis likt sprunguļus viņam ceļā. Turklāt patlaban privātuzņēmējs jau ir no procesa izslēgts. Otra iespējamā šī argumenta puse ir tā, ka neskatoties uz to, vai tas ir privātais uzņēmējs vai valsts, nevajadzētu ļaut kādam (piemēram Ceļu policijai) ar viltu izvilināt no autovadītājiem sodu. T.i., nevajadzētu likt radarus tādās vietās, kur pēc būtības nav nepieciešami ātruma ierobežojumi, bet tie tur ir (plata, gluda, labiekārtota šoseja, bet kāds vienkārši aizmirsis noņemt ātruma ierobežojumu) un tāpēc autovadītāji brauc ātrāk. Arī šeit aktivitāte tiek vērsta nevis pret galveno problēmas cēloni (neadekvāti ierobežojumi), bet gan pret lietu, kas tikai netieši saistīta ar problēmu (sodīšana par šo neadekvāto ierobežojumu pārkāpšanu).

Cits variants, kas dzirdēts diskusijās: apdzīšanas manevra laikā, vietā, kur ir ierobežojums 90 km/h, vadītājs brauc ar 100 un tieši tur gadās radars un viņu soda. Varam pieņemt, ka apdzīšanas manevrs kaut kā attaisno ātruma pārsniegšanu, bet ir jābūt diezgan lielai apstākļu sakritībai, lai gadītos apdzīt tieši tur, kur nolikts radars (turklāt, lielākoties, radari stāv zināmās vietās). Tai pat laikā satiksmes noteikumi arī apdzīšanas laikā neatļauj braukt, kā ienāk prātā, tātad arī pārsniegt ātrumu. Vai ir saprātīgi nepieciešams apdzīt pa priekšu ‘velkošos’ auto, ja tas brauc ar 87 km/h? Diez vai. Pētījumi rāda, ka ātruma samazinājums palielina drošību. Ja ceļa apstākļi ir bīstami un tāpēc manevrs jāveic ļoti ātri – vēl mazāk saprātīgi apdzīt. Var teikt, ka šāda vilkšanās astē, riskējot stundas laikā nobraukt par 3 km mazāk (t.i., nonākt galamērķī ar nepilnu divu minūšu nokavēšanos) var kārtīgi saērcināt braucēju un tāds dusmīgais ir drauds ceļu drošībai. Tomēr tas ir  ceļu kultūras un nervu veselības jautājums.

Tātad, šīs retās reizes, kad Ceļu policijas radars noķertu nejaušu ātrumbraucēju vai apdzinēju, nevar uzskatīt par negodīgām. Tās nav iespējams īpaši prognozēt un izvietot radarus, lai tie kaut kā viltīgi apdraudētu visā visumā godīgos braucējus. Turklāt arī šeit protests ir vērsts nepareizā virzienā. Ja par visā visumā drošu tiek uzskatīts, piemēram ātrums 100 km/h, tad jācīnās par maksimālā ātruma palielināšanu (un tur jau būs pavisam cita argumentācija) nevis par to, kā kontrolēt šī maksimuma ievērošanu.

2) policisti darbojas daudz efektīvāk. Ņemot vērā Latvijas Ceļu policijas prestižu, šis ir vairāk nekā dīvains arguments. Fotoradaru galvenais ieviešanas iemesls ir policistu neefektivitāte. Pirmkārt, jebkura saruna ar policistu, it īpaši, ja policista rokās ir vara sodīt vai nesodīt tikai tāpēc, ka viņam tā šķiet pareizi un mērķtiecīgi, ir lieliska augsne korupcijai. Visas aptaujas par viskorumpētākajām jomām, celu policisti ar saviem piecīšiem vienmēr ir atradušies saraksta augšgalā. Timrota ticība, ka pēkšņi bez nekāda iemesla viņi kļūs kristālskaidri un ūberizpalīdzīgi, ir vairāk nekā utopiska. Otrkārt, radaru efektivitāti samazināt ātrumu pierāda zinātniski pētījumi (skat. manu apkopojumu par dažiem šādiem pētījumiem). Treškārt, cik man zināms, lielākajā daļā gadījumu radari izmanto zibspuldzi, kas ļoti labi informē vadītāju, ka viņš ir nofotografēts. Ja viņš to nepamana, tad tā jau ir pavisam cita problēma.

Tomēr, pieņemsim, ka policisti patiešām darbojas daudz efektīvāk. Šādā gadījumā Timrota akcija kļūst īpaši ačgārna. Jo lielāks ir ātruma pārkāpums, jo lielāks ir apdraudējums sabiedrībai. Ja policists ir efektīvāks ierobežotājs nekā radars, tad policistu jāliek tur, kur tas nes vislielāko sabiedrisko labumu, t.i., ķerot lielos pārkāpējus, radaram atvēlot palīgierīces statusu, kas mierīgā garā sodīs mazos un nesvarīgos.

Tagad par oficiālajiem argumentiem

1) 15+ km/h vairumā gadījumu ir drošs un neapdraud pārējos satiksmes dalībniekus. Statistiski vairumā gadījumu drošību neapdraud arī +45 un +50. Negadījumi un bīstamas situācijas vienmēr ir reti izņēmumi, tāpēc šeit nevar runāt par “vairumu gadījumu”, jo pēc noklusējuma runa ir par atsevišķiem nelaimes gadījumiem un apstākļu sakritībām. Tomēr, pat pieņemot, ka šis apgalvojums ir patiess, atkal darbības virziens ir nepareizs, jo arī šeit būtu jācīnās par ātruma ierobežojumu pacelšanu nevis pārkāpumu pusformālu legalizēšanu. Ja ir droši braukt ar 105 km/h tur, kur noteikts ka nedrīkst braukt ātrāk par 90 km/h, tad jācīnās par maksimālā ātruma palielināšanu.

Arguments par “Zebras” rīcībā esošo informāciju nav vērā ņemams tik ilgi, kamēr šī informācija nav detalizēti izklāstīta. Tas pats attiecas uz “ceļu satiksmes analīzi”. Pretī šiem mīklainajiem datiem var nolikt daudz publiskajā telpā pieejamu pētījumu, kuri viennozīmīgi norāda, ka vispārējs ātruma palielinājums (ko nenovēršami izraisītu 15+ īstenošana) palielina bīstamību uz ceļiem, bet ātruma samazinājums vairumā gadījumu – palielina drošību. Anekdotiski dati no sērijas  “es jau ilgi braucu pa ceļiem un tāpēc zinu, kā tas ir,” vai “mēs ar večiem parunājām un visi ir vienisprātis” nav uzticama metode (lai gan reizēm var sniegt patiesu informāciju). Tieši tāpēc jau ir izdomātas kvantitatīvās pētniecības metodes, ka “veselā saprāta” apgalvojumi bieži vien ir kļūdaini.

2) pamanot fotoradaru ļoti daudzi strauji bremzē. Šis arguments ir par radariem vispār. Nav pamata uzskatīt, ka bremzēšana, ja vien tāda tiešām tik bieži notiek, būtu citāda, ja radars fiksētu tikai no +15 km/h. Vienlaikus šis ir arguments par dažu (vai šajā izpratnē ļoti daudzu) autovadītāju stulbumu. Arī šeit būtu vajadzīgi sistemātiski novērojumi pie radariem un motivācijas analīze (vai bremzēšana ir baiļu radīta vai arī tā ir demonstratīva, lai iespītētu sistēmai un parādītu cik tā nepareiza). Turklāt, atkal – daudz bīstamāka šāda situācija būtu pie lieliem ātruma pārkāpumiem nekā pie maziem.

3) galu galā apgalvojums par to, ka autovadītājs, kas apātiski ievēro ātruma ierobežojumus, ir visbīstamākais uz ceļa, ir, maigi izsakoties, dīvains. Tas būtu patiess tikai tādā gadījumā, ja varētu iedomāties tādu ceļa segumu vai laika apstākļus vai citu situāciju, kad ir sistemātiski jābrauc ātrāk par atļauto ātrumu. Latviešu tautas gudrība protams māca “Boļše gazu – meņše jam”, bet, nopietni runājot, ir grūti izprātot, no kurienes šī doma radusies. Pie kādiem laika apstākļiem vai ceļa segumiem būtu jābrauc nevis ar 90, bet ar 105 km/h, lai tas būtu drošāk? Kurās situācijās modrs autobraucējs ilgstoši brauks (nevis īslaicīgi “piedos gāzi”), lai tādā veidā mazinātu bīstamību uz ceļa? Cita runa ir, ja šeit tiktu spriests par apātisku, gandrīz aizmigušu vadītāju, kas neseko līdzi notikumiem uz ceļa, tad, protams, šāds pusautomāts ir visai bīstams. Tomēr nevienam no šiem gadījumiem nav nekāda sakara ar ideju, ka radars nefiksēs nelielu braukšanas ātruma pārkāpumu.

Kopsavilkums: 1) Lai gan ir zināms, ka paraksti ir savākti zem aicinājuma ieviest 15+ sistēmu, nav zināms, kāda bija parakstītāju motivācija. Ir pamats domāt, ka motivācija lielākoties bija saistīta ar godīguma/negodīguma jautājumiem, kuri līdz ar privātā komersanta izstāšanos no spēles vairs nav spēkā un tāpēc iniciatīvu būtu jābeidz.

2) Paša Timrota argumentācija ir dubulta – neoficiāli viņš ir paudis pilnīgi citus argumentus nekā  pauž oficiāli, kas liek domāt par manipulāciju.

3) Tomēr kā vienā, tā otrā gadījumā argumenti ir “aiz matiem pievilkti”.

Tāpēc pareizi vien ir, ka 10 000+ ļaužu parakstītais, neskaidri formulētais un slikti argumentētais priekšlikums nav guvis atsaucību valdībā vai Saeimā. Turklāt iniciatīvas rezultāts varētu novest pie vispārēja ātruma palielināšanās uz Latvijas ceļiem (par tiem pašiem 15 km/h), kas, savukārt, attiecīgi palielinātu avāriju skaitu ar visām no tā izrietošajām bēdīgajām sekām.

(brīvā brīdī papildināšu zemāk esošo informāciju par pētījumiem, kuri apskata ātruma un negadījumu skaita korelāciju un tāpēc ļauj daudz maz droši prognozēt 15+ idejas sekas)

‘Quantitative health impact assessment of transport policies: two simulations related to speed limit reduction and traffic re-allocation in the Netherlands D Schram-Bijkerk, E van Kempen, A B Knol, H Kruize, B Staatsen and I van Kamp Occupational and Environmental Medicine , Vol. 66, No. 10 (October 2009), pp. 691-698

Ar simulācijas palīdzību cita starpā demonstrē, ka samazinot ātrumu, samazinās arī traumu skaits, atsaucas arī uz citiem pētījumiem, kas izdara līdzīgus secinājumus.

‘The Effect of Speed Cameras on Injuries from Road Accidents: The Technology Exists to Ensure All Road Traffic Is Regulated to Safe Speeds’ Robert West BMJ: British Medical Journal , Vol. 316, No. 7124 (Jan. 3, 1998), pp. 5-6

Atsaucas uz pētījumiem cita starpā, kas apgalvo, ka ikviena jūdze stundā (1,6 km/h) ātruma samazinājums samazina negadījumu skaitu par 8%

 

Advertisements