Par dzīvi bez valsts fetiša

Esat dzirdējuši, ka valsts no mums tikai izpiež naudu, bet pretī neko nedod? Vai esat dzirdējuši, ka valstij īstenībā nerūp pilsoņu liktenis? Bet kas tad ir šī bezsirdīgā būtne – valsts, kas mūs cenšas iedzīt baigā, nabadzības raktā kapā?

Tie, kas mēģinājuši pētīt valsts būtību, bieži vien nonākuši pie secinājuma, ka tādas valsts nemaz nav.  Britu antropologs Alfrēds Redklifs-Brauns 20. gs 40-tajos rakstīja, ka valsts kā būtne ar savām domām un vēlmēm ir tikai filozofu izdomājums. Komunisma teorētiķis Kārlis Markss jau 19. gs  skaidroja, ka filozofi nav vienīgie, kas iztēlojas kaut ko, kā nemaz nav un to nodēvē par valsti – proti, valsts ilūzija ir šķiru cīņas instruments, izdevīgs kapitālistiem. Kādu laiku ap 20. gs vidu ASV politologi pat tik tālu izsamisa ar valsts nekur-neesamību, ka vispār atteicās izmantot šo jēdzienu. Politologs Timotijs Mičels pašā 20. gs noslēgumā raksta, ka valsts kā ar saprātu un gribu apveltītas vienības gan nav, toties cilvēku prātos šāds tēls ir pietiekoši reāls. Mičels šo parādību sauc par ‘valsts efektu’, kas rodas dažādu darbību (piemēram, koordinētas darbības vai disciplīnas un apmācības) rezultātā.

Tas, ko mēs saucam par valsti, ir pilsoņu darbību rezultātā radusies ilūzija. Bet tas nenozīmē, ka darbības, kuras tiek piedēvētas valstij būtu nereālas. Nodokļi tik tiešām tiek iekasēti, soda kvītis tik tiešām tiek izrakstītas skolotāji tiešām apmāca bērnus un politiķi tiešām pieņem likumus. Tomēr to visu nav nokārtojis kāds neredzams un pilsoņu kopumam visā visumā antagonistisks, savtīgs prāts (t.i., Valsts).

Valsts ir nekas cits kā attiecīgajā teritorijā dzīvojošo cilvēku un to darbību kopums. Tie paši cilvēki, kas izraksta soda kvītis, iet pa tiem pašiem ceļiem, viņu bērni iet tajās pašās skolās un viņi maksā (varbūt) tos pašu nodokļus. Reālistiski skatoties, nav pat iespējams atšķirt tos cilvēkus, kuri ir valsts birokrātijā iekšā no tiem, kuri ir ārpusē.

Jau pieminētais Kārlis Markss (kurš bez tā, ka bija komunisma teorētiķis bija vispār sociālo zinātņu dižvīrs un viens no lielākajiem pēdējo simtgažu domātājiem) situāciju, kur “cilvēka smadzeņu tēli šķietami kļūst par autonomām figūrām, kuras apveltītas pašas ar savu dzīvi un kuras iesaistās attiecībās gan viena ar otru, gan ar cilvēku dzimumu” sauc par fetišismu.  Fetišisms nav universāls un ir iespējams atvērt acis, lai paskatītos uz lietām to īstajā veidolā, šajā gadījumā –  saprotot, ka valsts tēlā mēs esam fetišizējuši savas attiecības ar sevi pašu – šīs valsts iedzīvotājiem.

Tāpēc es vēlos rosināt savus lasītājus un citus saprātīgus ļaudis veikt prāta vingrinājumu. Pamēģiniet kādu dienu realitātē iedzīvināt sen novazāto apgalvojumu, ka valsts tie paši valsts pilsoņi jau vien. Nokratiet valsti kā fetišu un sāciet saukt to īstajā vārdā. No rītdienas (vai parītdienas vai šodienas – atkarībā no drosmes līmeņa) pamēģiniet visur, kur agrāk lietojāt vārdu valsts lietot vārdu mēs (jo tas arī ir tas, kas ir valsts).

Skatieties un vērojiet, kā pasaule ap jums mainās.

“valsts grib izspiest no mums vēl vairāk nodokļu” => “mēs gribam izspiest no sevis vēl vairāk nodokļu”

“valstij neinteresē, kas notiek ar tās pilsoņiem” => “mums neinteresē, kas notiek ar mūsu pilsoņiem”

“valsts iestādes”=>”mūsu iestādes”

“valsts policija”=>”mūsu policija”

“valsts apmaksātas studiju vietas”=>”mūsu apmaksātas studiju vietas”

“valsts ceļu remontā ieguldījusi 10 miljonus latu” => “mēs ceļu remontā esam ieguldījuši 10 miljonus latu”

“es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti” => “es mīlu šo zemi, bet nemīlu mūs pašus”

Un tā tālāk un tā joprojām.

Nu, ja nesanāk praksē, vismaz ir vērts padomāt pirms gulētiešanas – kā tas būtu – dzīvot bez valsts fetiša.

Advertisements