Farss kā augstākās izglītības pārvaldes mehānisms

Viena no pēdējā laika absurdākajām lietām, ko veikusi Latvijas valdība, bija augstskolu mācību programmu/virzienu akreditācija. Mazliet vairāk nekā mēnesi ilgušajā procedūrā notika 12 akreditācijas komisijas sēdes un tajās tika izskatīti vairāk nekā 250 studiju virzieni. Katrā sēdē, tātad, vidēji tika izskatīti aptuveni 20 virzieni, 220 no izskatāmajiem arī tika akreditēti. Man personīgi nav gadījies redzēt virziena akreditācijas dokumentu komplektu. Tomēr es esmu gatavojis vienas programmas (virzieni sastāv no daudzām programmām) akreditācijas dokumentus un katrs no šiem ir vairāk nekā 100 lappušu garš. Tātad, katrā no šīm akreditācijas sēdēm izskatīja jautājumus, kuru kompetentai izvērtēšanai būtu jāiepazīstas ar vismaz 2000 lappusēm (tas ir pieņemot, ka virziena dokumenti ir tik pat apjomīgi kā vienas programmas dokumenti, bet reālistiski domājot – lappušu skaits varētu būt daudz lielāks).

Nav jābūt matemātiķim, lai saprastu, ka šis process bija viens liels un apkaunojošs farss. Kolēģi, kuriem gadījās būt klāt šajās sēdēs, stāstīja, ka komisija esot kļuvusi nervoza tikko kāds no pieaicinātajiem virzienu pārstāvjiem gribējis izteikties vairāk nekā vienā teikumā, nemaz nerunājot par palīgteikumu iepīšanu runā. Šajās sēdēs visu noteica ātrums nevis kvalitāte. Dīvainā kārtā Latvijas augstākās izglītības vidē netrūka ļaužu, kas šo procesu uzskatīja par sava veida uzvaru – proti, par spīti Ķīļa pretestībai un nomelnojošām runām beidzot Latvijas augstākās izglītības kvalitāte ir nodrošināta, jo akreditācija ir notikusi un gandrīz visi virzieni akreditēti uz augstāko iespējamo termiņu, t.i., sešiem gadiem. Tātad, saskaņā ar akreditācijas rezultātiem viss ir vislabākajā kārtībā

Patiesībā šis “akreditācijas process”  bija nekas vairāk kā laika un naudas izšķiešana. Ja būtu jāveic kāds akreditācijas process pašai akreditācijai, tad skaidrs, ka nedz 6 nedz 3 un pat ne 1 gads nebūtu piešķirams, jo neviens neko kārtīgi nepārbaudīja un pēc būtības neizvērtēja. Ar aptuveni tādām pat sekmēm valdība būtu varējusi pieņemt lēmumu par akreditācijas pagarināšanu par sešiem gadiem visām pirms tam līdzīgi vērtētām programmām un to virzieniem. Būtu ietaupīti visi tie cilvēkresursi, kas tika ieguldīti bezjēdzīgā dokumentu sagatavošanā, apkopošanā un drukāšanā, nemaz nerunājot par laiku, kas bija jāvelta, lai piedalītos akreditācijas komisijas darba un sēžu absurda komēdijā.

Tomēr izskatās, ka šāda tipa rosīšanās grasās kļūt par IZM un ar to saistīto struktūru ikdienišķu tradīciju. Izrādās, ka kaut kādas kļūdas dēļ pēdējā laikā dažas augstskolas, tai skaitā LU, ir piešķīrušas doktora zinātnisko grādu tādās nozarēs, kurās tām formāli nebija tiesību šādus dokumentus izsniegt. Ina Druviete, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītāja, ir paziņojusi, ka visiem, kas šādi saņēmuši grādus tagad būs promocijas procedūra jāatkārto. Nav vēl skaidrs, vai tā būs tikai aizstāvēšana, vai arī būs vēlreiz jākārto arī visi promocijas eksāmeni, bet skaidrs, ka ņemšanās būs.

Bet, būsim saprātīgi – kā Jums šķiet, kas notiks šajās promocijas sēdēs, kurās tiks vēlreiz izskatītas disertācijas, kuras jau tie paši cilvēki vai viņu darbabiedri un kolēģi ir reiz izskatījuši? Jau tagad var paredzēt, ka, līdzīgi akreditācijas procesam, arī šis būs ķeksīša dēļ uztaisīts farss, kas tērēs gan naudu, gan cilvēku laiku un nervus. Rezultāts jau iepriekš paredzams, jo visas iesaistītās puses jau iepriekš apliecina, ka nešaubās par darbu pienācīgo kvalitāti un par vadītāju un promocijas komisiju kompetenci, bet – procedūra esot procedūra un kārtība esot kārtība, tāpēc nelikumīgo grādu saņēmējus tomēr nākšoties pačakarēt.

Būtu jānotiek kaut kam pilnīgi neiedomājamam, lai šī procesa rezultātā kādam atņemtu jau piešķirto doktora grādu. Ja tas tomēr notiktu, sekotu neizbēgama tiesāšanās, kas nebūtu neviena interesēs (ja neskaita juridisko profesiju pārstāvjus). Tomēr, pieņemot, ka šajā pārskatīšanas procesā kādi vāji darbi tomēr atklātos, esmu pārliecināts, ka to īpatsvars nebūtu lielāks par vispārējo vājo doktora disertāciju īpatsvaru. Tas nozīmē – ja līdzīgu pārvērtēšanu uztaisītu visiem, tad rezultāti būtu vienādi, neatkarīgi no tā, vai grādi bija piešķirti saskaņā ar  likumu vai arī tā, kā ir tagad sanācis.

Visnejēdzīgākais šajā stāstā ir, ka tie, kuri saņems šī bargā, bet taisnīgā soda lielāko smagumu, būs tie, kuri ir vismazāk vainīgi: jaunie doktori, kas droši vien dzīvoja pilnīgā neziņā, ka augstskolas tos savā ziņā mānījušas.

Īsāk sakot – tā vietā, lai risinātu jautājumu ar augstskolām, kuras acīmredzami šeit ir vislielākās vaininieces, tiek ‘čakarēti’ cilvēki, kuri paši ir kļuvuši par upuriem.

Ja šeit kādu vajadzētu pamocīt, tad tā ir pati IZM vai tās pakļautībā esošās iestādes, kuru uzdevums ir kaut kādā mērā sekot līdzi procesiem. Doktorantu izglītošana nav acumirklīgs notikums – tā ilgst vairākus gadus un šajā laikā būtu iespējams pamanīt, ka šur un tur notiek dīvainas kustības. Nākošie atbildīgo rindās ir attiecīgās augstskolas, kuras apzinājās, ka nedrīkst, bet (droši vien merkantīlu apsvērumu dēļ, jo katra doktoranta izglītošana ir samērā lielas naudas jautājums) tomēr darīja.

Tāpēc, ja par izglītības kvalitāti jau ilgstoši stāvošie un krītošie (tādi, kā Ina Druviete un pārējā profesoru kompānija Saeimā) kaut ko gribētu darīt lietas labad, tiem būtu jābeidz atbalstīt bezjēdzīga laika un naudas izšķiešana, bet beidzot jāsāk darīt kaut ko patiesas kvalitātes uzlabošanas virzienā.

Advertisements