Par pirmsholokausta laikmeta domāšanu uc komentāri pie preambulas teksta

Paskaidrojumi pie manis piedāvātā Satversmes preambulas teksta.

Satversmes preambulas teksts, kuru šeit piedāvāju, nav manis oriģināli izstrādāts, bet gan pārtulkots no Islandes tautas konstitūcijas preambulas, ko savā blogā citēja Iveta Kažoka. Turklāt, gluži kā Kažokas bloga ieraksts, arī mans piedāvājums ir reakcija uz Egila Levita grupas izstrādāto preambulas tekstu. Laikā, kad es šo versiju piedāvāju, izskatījās, ka alternatīvās varētu arī nebūt un visa diskusija varētu koncentrēties tikai uz noteiktu Levita formulējumu koriģēšanu (kā tas, visticamāk tomēr galu galā būs). Mana personīgā pārliecība nebūt nav par labu preambulas eksistencei vispār – neesmu pārliecināts, ka tāda ir nepieciešama. Tāpēc manas versijas uzdevums bija un ir parādīt, ka ir iespējamas arī citas preambulas, kurās iestrādātais formulējums būtu pieņemams lielākajai daļai Latvijas tautas (šajā gadījumā ieskaitot tajā gan pilsoņus, gan nepilsoņus, t.i. visus iedzīvotājus).

Kā to norāda arī Levita preambulas aizstāvji (piemēram, Lauris Liepa un Ilma Čepāne, LR1 raidījumā Krustpunkti 15. oktobrī), preambulas mērķis ir definēt valsts pastāvēšanas pamatus – t.i., kāpēc pastāv konkrētā valsts. Savu viedokli pret šī jautājuma neviennozīmīgo dabu esmu paudis rakstā, ko jau 2009. gadā publicēju portālā Satori.lv (‘Kam vajadzīga šī valsts?’). Toreiz raksts tapa kā reakcija uz diskusijām par kultūras politiku, kura lika domāt, ka Latvija ir valsts, kas domāta galvenokārt latviešiem. Rakstā es izskaidroju, kāpēc šāda,  valsts nav ilgtspējīga un aicinu veidot tādu ietvaru valsts pamatu formulējumam, kurš neatgrūstu cilvēkus, kas nepieder ‘valstsnācijai’ un kas ļautu citu tautību Latvijas pilsoņiem justies Latvijai patiešām piederīgiem.

Iemesls, kāpēc man šķita pievilcīga Islandes tautas preambula, bija tieši šī spēja formulēt valsts pastāvēšanas pamatus tā, lai nedalītu iedzīvotājus ‘īstenajos’ un ‘svešajos’.

Tomēr mani galvenie iebildumi saistās galvenokārt  jēdzienu valstsnācija.

Savā iepriekšējā bloga ierakstā nosaucu Levita valstsnācijas ideju par tādu, kas balstīta “pirmsholokausta laikmeta idejās”. Šo raksturojumu nepieciešams paskaidrot, citādi tas izskatās pēc vienkāršas ‘birku karināšanas’.

Ideja par nāciju vai tautu ir samērā nesena. Vairums pētnieku atzīst, ka doma par nāciju kā kopienu tā īsti izveidojās tikai 19. gadsimta vidū (šo gan nevajadzētu jaukt ar nacionālisma ideologu apgalvojumiem, ka nācija pastāvējusi mūžam). Sākotnējie pētījumi, kas bija saistīti ar tautām, etniskajām grupām, rasēm un citiem līdzīgiem grupējumiem, bija 19. gadsimtam raksturīgajā pozitīvismā balstīti. Apvienojumā ar citām modernisma idejām gan Eiropā, gan šur tur citur nostiprinājās pārliecība, ka pastāv tādas objektīvi aprakstāmas sociālas vienības kā tautas vai nācijas. Dažādi tā laika pētījumi argumentēja, ka nācijas vieno noteikta domāšana, tām ir specifiska, tikai šajās tautās izauklēta (attīstījusies neatkarīgi no apkārtējo ietekmes) kultūra, ka šīs iezīmes ir unikālas un skaidri norobežojamas no tām, kas saistās ar citām tautām. Novērojamās līdzības bieži vien tika traktētas kā kopējas izcelsmes pierādījumi vai ‘piesārņojumi’. Turklāt tautām ir tiesības pastāvēt pašām par sevi: neatkarīgi, netiekot iespaidotām un piesārņotām no citām tautām, tādējādi turpinot savu unikālo, neatkarīgo evolūciju.

Tiktāl šī ideja bija visai apgaismota un savā ziņā labdabīga. Latvijas un daudzu citu Austrumeiropas valstu izveidošanās uz Pirmā Pasaules kara drupām bija tautas idejas kulminācija. Ideja par valstsnāciju – vienotu cilvēku kopumu ar kopējām iezīmēm, vienotu gribu un kultūras izpausmēm ir nepārprotami šī laika doma. Bet 20. gadsimta sākumā vēl  nevarēja paredzēt, kāds ļaunums var rasties, ja šo konceptu attīsta līdz tā loģiskajam iznākumam.

Holokausts bija rezultāts valstsnācijas idejas pilnīgošanas rezultāts (šeit nav nozīmes vai termins kā tāds tolaik figurēja). Modernismam raksturīga sadalīšana un salikšana pa plauktiņiem. Vācijas nacisti pieņēmuma, ka vācu tauta pēc būtības ir vienota un nevainojami izcila, bet tās kvalitāti bojā sajaukšanās ar zemākām rasēm (šī laikmeta izpratnē rase nav saistīta ar ādaskrāsu, bet gan drīzāk ar kopēju izcelsmi, kam ir arī noteiktas ārēji pamanāmas pazīmes). Vācu tautas vēsturiski apdzīvoto teritoriju attīrīšana no cittautiešiem un piepildīšana ar savējiem ir vien loģisks šīs teorijas turpinājums. Starp citu modernismam raksturīgā ideja par attīrīšanos nebija vien nacistu prerogatīva – ar to nodarbojās arī komunisti, tikai viņu pamatvienība bija nevis ‘buržuāziskā nācija’, bet gan šķira. Līdz ar to šķiras dzīves telpas attīrīšana no nevēlamiem elementiem ar izsūtīšanu vai personu likvidēšanas paņēmienu atkal ir vien loģisks teorijas turpinājums.

Ideja par vienu tautu (etniskā ne politiskā izpratnē) un tai piederošo (pienākošos) teritoriju arī pēc holokausta ik pa brīdim noveda pie līdzīgām sekām. Etniskās tīrīšanas Balkānos 1990-tajos gados bija viens no pēdējiem asiņainajiem valstsnācijas idejas uzplaiksnījumiem. Tūkstošiem cilvēku tika nogalināti vai deportēti tikai tāpēc, ka piederēja nepareizajai etniskajai (reliģiskajai) grupai.

20. gadsimta laikā tomēr notika arī intensīva pētnieciska darbība. Kopumā šīs pētniecības rezultātus var apkopot šādi: tauta (nācija) ir ideoloģiska rakstura fikcija vai pareizāk – sociāls fakts, kas pastāv cilvēku izpratnē, bet ko dabā kā atsevišķu fenomenu nav iespējams identificēt. Līdzīgi kā rase arī tauta vai nācija nav dabā novērojamas, to robežas nav nosakāmas, to līdzības ar pārējām ‘tautām’ ir daudz lielākas nekā atšķirības (šajā sakarā ir vērts izlasīt Benedikta Andersona grāmatu “Imagined Communities” un latviski pieejamo Tomasa Hillana Ēriksena grāmatu “Saknes un pēdas”). Neskatoties uz to, ka mums subjektīvi šķiet, ka latviešu tauta pastāv, sākot iedziļināties precīzāk, mēģinot izdibināt, kā iespējams novilkt robežas starp to, kas pieder un kas nepieder šai tautai, neizbēgami nākas secināt, ka to nav iespējams izdarīt. To, starp citu, ātri vien saprata arī vācijas nacisti, kuriem bija jāsaprot, kā klasificēt žīdus pēc tīrības pakāpes un kā klasificēt vāciešus pēc šīs pašas pazīmes. Galu galā viss beidzās ar subjektīvu un bieži vien naudas varā balstītu spriedumu. Ļoti bagātie žīdi uz kādu laiku varēja kļūt par āriešiem.

Tāpēc valstsnācijas ideju mūsdienās var uztvert tikai kā vēsturiski pastāvējušu utopiju (līdzīgi kā ļeņinisko komunisma ideju), kura (līdzīgi kā ļeņiniskā komunisma ideja) noveda pie neizmērojama līmeņa cilvēciskajām ciešanām. Man ir grūti pieņemt, ka cilvēki, kuri zina šīs vēstures mācības, tomēr varētu atbalstīt valstsnācijas ideju. Tāpēc arī es dēvēju šo domu par “pirmsholokausta laikmetam” raksturīgu, jo to, manuprāt, iespējams atbalstīt tikai tad, ja ignorē holokausta un citu etniski/rasistisko tīrīšanu mācību.

Esmu arī izteicies, ka valstnācijas ideja ir tuva rasismam. Rasisms balstās uzskatos, ka cilvēkiem ar vienādu izcelsmi (turklāt šai izcelsmei nav jābūt dokumentētai un ģenētiskai – tāda sistēma būtu pārāk sarežģīta) piemīt kāda iekšēja, neatraujama un iedzimta īpatnība, kura šīs grupas pārstāvjus padara pārākus vai zemākus par citiem. Viedoklis, ka latviešiem pēc dzimšanas fakta neatkarīgi ne no kā piemīt kāda īpaša latvietības substance ir tieši šāda veida uzskats. Šādu latvietību nevar ne apgūt ne iemācīties – ja to varētu, tad tai nebūtu atšķirības no pilsonības. Levita latvietības koncepts ir balstīts iedzimtā mistiskā substancē, kas no paaudzes paaudzē nemainīgi tiek nodots pēcnācējiem un piemīt visiem latviešiem. Kādā diskusijā Levits esot minējis, ka lībieši kā asimilēta tauta esot tie paši latvieši – no tā var seicināt, ka šo substanci var iegūt arī asimilācijas rezultātā.

Viss, ko mēs mūsdienās zinām par rasēm un rasismu ir, ka tās ir sociālas kategorijas, kuru galvenais mērķis un funkcija sabiedrībā ir diskriminācija un ekspluatācijas leģitimizēšana. Tām nav empīriska, dabiska vai ģenētiska pamata. Biologi neizmanto jēdzienu rase; sociālie zinātnieki to izmanto tikai kā sociālu faktu, t.i., tādu, kam tic iedzīvotāji, bet kas realitātē nepastāv. Jau atkal ir grūti noticēt, ka cilvēki, kuri ir informēti par rasisma izraisītajām šausmām, var vienlaikus atbalstīt valstsnācijas ideju.

Galu galā izskatās, ka Levits un viņu atbalstošie juristi nav iedziļinājušies iespējamajās ikdienišķajās individuālās dzīves niansēs. Tā, piemēram, pēc kādas pazīmes būtu iespējams noteikt, kas pieder un kas nepieder latviešu tautai? Nav jēgas runāt par izcelšanos. Katram latvietim senčos ir kāds ‘nelatvietis’ – viss atkarīgs tikai no paaudzes, par kuru runājam. Valodas pazīme arī neder, jo to var iemācīties; pārliecības un domāšanas stila pārbaude neder, jo tās nav iespējams pārbaudīt, bet ja būtu – latviešu starpā ir tik liela variācija, ka būtu neiespējami definēt vienu pareizo; piederības sajūta arī neder, jo to var notēlot un ir taču latvieši, kuri nemaz tādi nejūtas, lai gan māte un tēvs bija latvietis; tā šo sarakstu varētu vēl turpināt.

Vai Lauris Liepa, Ilma Čepāne, Klāvs Sedlenieks un Egils Levits ir latvieši? Kā mēs to varam zināt? Tikai tāpēc, ka viņi tā apgalvo vai ka daudzi cilvēki, liekot roku uz sirds var apliecināt, ka tā tiešām ir? Vai tāpēc, ka viņiem pasē tā rakstīts? Lai nu kam, bet juristiem uz šādiem apgalvojumiem nevajadzētu uzķerties.

Skaidrs, ka ar šādu argumentāciju var dekonstruēt jebkuru jēdzienu, arī, piemēram, tādas it kā ikdienā redzamas lietas kā valoda un kultūra. Antropologi, kuri ar kultūras jēdzienu ir strādājuši vismaz pēdējos 150 gadus, jau sen ir sapratuši, ka tā nav definējama un kā izpētes objekts nav derīga, jo realitātē nav identificējama. Tāpēc pēdējā laikā daļa antropologu vispār atsakās no šī jēdziena. Līdzīgi ir ar valodu: robežu starp to, kas ir viena valoda un kas tā nav, nav iespējams novilkt. Vislabāk to ilustrē atkal bijušās Dienvidslāvijas piemērs. Te valoda, kuru vēl pirms gadiem 20 uzskatīja par vienu, tagad sadalījusies četrās (serbu, horvātu, bosniešu un melnkalniešu) – par spīti tam, ka atšķirība ir tikai nelielās niansēs. Ja melnkalnieši un horvāti runā divās dažādās valodās, tad latviešu un latgaliešu valodas vispār pieder pie dažādām saimēm, un ir jāsāk runāt par ventiņu vai Jēkabpils valodas gramatiku izdošanu. Atsevišķu valodu esamība vai neesamība ir galvenokārt politisks jautājums. Novedot šo domu līdz galam, jāatzīst, ka jebkura klasifikācija vai robeža ir cilvēku domāšanas radīta un dabā nepastāv. Tomēr ir nepieciešams izvērtēt, kuras klasifikācijas un kuros gadījumos ir vērts izmantot, bet kuru izmantošana var novest pie bēdīgiem rezultātiem. Gan atsevišķas valodas, gan kultūras varbūt arī nav realitātē pastāvošas vienības. Tomēr latviešu kultūras un latviešu valodas attiecības ar Latvijas iedzīvotājiem parasti netiek saprastas kā tādas, kas balstās iedzimtībā un kas tāpēc nepakļaujas paša iedzīvotāja individuālajām izvēlēm. Jebkurš var praktizēt, cienīt un rūpēties par tām iezīmēm, kuras katrā konkrētajā laikā tiks atzītas par ‘latviešu kultūru’ un ‘latviešu valodu’*. Tomēr neviens nevar izvēlēties piedzimt latviešu vecākiem.

Valstnācijas konecpts, iespējams, izskatās labi no juridisko abstrakciju viedokļa. Būtu labi, ja mēs varētu apzināties, ka tauta, nācija, valoda, kultūra – tās ir zināma līmeņa metaforas, kuras mēs izmantojam kā ikdienā nepieciešamu vienkāršojumu, labi apzinoties, ka realitātē tie neeksistē. Tomēr šeit runa ir par pavisam reālu cilvēku dzīvēm. Lauris Liepa gan radio diskusijā apgalvo, ka no preambulas neizriet nekādas individuālas tiesības, bet šajā pat diskusijā runājošā Ilma Čepāne apgalvo, ka Satversmes interpretācijas gadījumā gan šī preambula tiks ņemta vērā. Tātad, lai gan preambulā nav minētas konkrētas priekšrocības, preambula tomēr var ietekmēt tādu pantu interpretāciju, kura tiešā veidā ietekmē indivīdu tiesības. No konteksta ir nepārprotami skaidrs, ka preambula var un tiks izmantota, lai turpmāk novērstu tādus referendumus, kā, piemēram, nesenā tautas nobalsošana par valsts valodu. Tomēr nav nekāda pamata uzskatīt, ka šī varētu būt vienīgā pielietojuma sfēra – jomas, kurās varētu izvērsties, nav jāizdomā, jo tās jau pati vēsture mums lieliski ir parādījusi.

Tātad valstsnācijas jēdziens kā potenciāli bīstams un morāli novecojis nav iekļaujams 21. gadsimta Latvijas Satversmē. Latvijas tauta kā Latvijas pilsoņu kopums ir tas formulējums, par kādu kompromisa rezultātā vienojās mūsu Satversmes tēvi – starp kuriem bija ne tikai latvieši, bet arī citu etnisko grupu pārstāvji. Tā nebija neveiksme, bet gan politiskā procesa likumsakarīgs rezultāts. Tauta, t.i., visu pilsoņu kopums ir vienkārši un nepārprotami identificējams. Te nav nesaprotamo lielumu un tas nedala cilvēkus pēc iekšējas, mistiskas substances. Pilsonība ir atvērta – ikviens, kas izpildījis formālās prasības, var piebiedroties Latvijas tautai. Tātad, ja mēs vēlamies daudz maz saliedētu, līdztiesīgu sabiedrību, tauta ir pareizais jēdziens – gluži kā to galu galā atzina arī Satversmes tēvi.

Manis piedāvātais preambulas variants ir balstīts galvenokārt vispārcilvēcīgās vērtībās. Tomēr esmu tekstā iekļāvis arī nepieciešamību rūpēties par latviešu valodu un kultūru. Tādējādi esmu centies godināt tos cilvēkus, kam šie jēdzieni ir svētums un kas nevar iedomāties Latviju bez latviešu valodas un kultūras (lai kas arī nebūtu iekļauts šajā jēdzienā). Tomēr mans formulējums atšķiras no Levita piedāvātā, jo nošķir valodu un kultūru no iedzimtās substances. Tas nozīmē, ka Satversme nosaka ikviena pilsoņa pienākumu rūpēties par latviešu valodu un kultūru, bet nenosaka kādas grupas īpašas iedzimtas privilēģijas šajā darbā.

Manis piedāvātajā preambulā nav iekļautas atsauces uz vēsturi. Levita grupas izstrādātajā versijā vēstures visai šauram traktējumam  ir pievērsta liela uzmanība. Tomēr šeit, līdzīgi kā citur, Levits uzdod par faktu to, kas īstenībā ir politisks uzstādījums. Tā, piemēram, Horvātijas konstitūcijas preambulā vēsturei atvēlēta vēl lielāka uzmanība – sākot jau ar Viduslaikiem. Kāpēc mūsu ceļš uz neatkarību sākās tikai 18. novembrī nevis 13. gadsimtā? Varbūt tāpēc, ka agrāk būtu ļoti grūti atrast Levitam nepieciešamo sentimentu? Kāpēc gan nesākt šo sāgu ar baltu ienākšanu mūsdienu Latvijas teritorijā, jo tieši šādi sākas mūsu etnomīts (varbūt tāpēc, ka tad būtu jāsāk diskutēt, kurā paaudzē okupants kļūst par zemes pilntiesīgu iedzīvotāju?). Fakti un interpretācijas, kuras Levits min savā preambulas versijā, ir politisku mērķu vadītas un iezīmētas, tām ir ļoti fleksibla saikne ar reālajiem notikumiem, kas bija daudz sarežģītāki un pretrunīgāki nekā Levita tekstā teikts, bet par to lai labāk runā vēsturnieki.

Pārējais teksts ir balstīts harmoniskas un cieņpilnas pasaules veicināšanā, tas aktīvi pretojas šķeļošajam un visu ‘nepareizo’ atbaidošajam Levita preambulas garam. Uzsverot, ka mūsdienu Latviju veido dažādas izcelsmes cilvēki (tai skaitā – dažādas izcelsmes latvieši), tiek godinātas arī viņu saknes. Tāpēc šis preambulas teksts ir iekļaujošs un rada jēgpilnu pamatu visu Latvijas iedzīvotāju iekļaušanai mūsu valsts dzīvē, vienlaikus nodrošinoties pret tām bažām, kuras pastāv daļai latviešu.

___________

* Uzskati par to, kas īsti ir latviešu kultūra un latviešu valoda, protams, mainās. Tāpēc arī rūpes par šīm parādībām laika gaitā mainītos. Tā, piemēram, latviešu valodu cienošs cilvēks tagad lieto vārdu ‘sāls’ it kā tas būtu vīriešu dzimtes lietvārds. Pirms gadiem 30 valodas tīrības aizstāvji uzskatītu, ka sāls ir sieviešu dzimtes lietvārds. 1930-tajos gados latvieši teica ‘muzīka’; padomju valodnieki apgalvoja, ka latviski svešvārdos jāliek garumzīme uz tiem burtiem, kas uzsvērti krievu valodā, tāpēc tagad ikviens īsts latvieties saka ‘mūzika’. Pirms 50 gadiem latviešu kultūras tīrības aizstāvjiem deju svētki šķita dīvaina padomju varas uzspiesta tradīcija. Tolaik daudzi apgalvoja, ka latviešiem nemaz tādu īstu tautas deju neesot (man pesonīgi bija tas gods satikt šādus cilvēkus vēl 1980tajos). Mūsdienās, savukārt šādi apgalvojumi publiskajā telpā riskētu ar kara pieteikumu no ‘īstenā latviskuma aizstāvju’ frontes puses. 1930tajos gados nacionāli noskaņoti cilvēki uzskatītu mūsdienu folkloras kopu ‘tautisko dziedāšanas manieri’ par dzērāju bļaustīsānos, ko nav iespējams klausīties un kas ievazāta no sazinkurienes. Latvijas Architektūrā pirms pāris gadiem bija lielisks raksts, kurš demonstrēja, ka ‘latviskie’ četrslīpu salmu jumti ir merkantīlos apsvērumos balstītu vācu muižnieku pavēļu rezultāts. Četrslīpu jumti Latvijas teritorijā parādās tikai tāpēc, ka 19.gs sākumā vācu muižnieki tā lika darīt. Ja mēs pajautātu toreizējiem ‘tīrajiem latviešiem’, viņi riebumā novērstos no šīs ‘svešās dziesmas’, bet mūsdienu ‘tautiskā stila’ apoloģēti studē ‘tautas celtniecības’ tradīcijas un, apjumuši savu namu ar četrslīpu salmu (niedru) jumtu, jūtas it kā viņi būtu turpinājuši tūkstošgadīgu latvju tautas estētisko tradīciju.

 

Advertisements