Par zobārstiem un juristiem, mutēm un preambulām

Viens no virzieniem, kurā ir aizgājusi diskusija par Satversmes preambulu, ir jautājums, vai tās izstrādāšanu var uzticēt juristiem. Pašu preambulas priekšlikumu izstrādājis jurists (Egils Levits) un daļa skaidrojumu un komentāru arī nāk no Juristu puses. Tomēr es un daži citi ir kritizējuši juristu pārmērīgo dominēšanu šajā procesā. Uz šo (vai arī vienkārši uz Levita preambulas kritiku) daži juristi ir reaģējuši ar tādu kā “zobārsta argumentu”. Tā, piemēram, Lauris Liepa tviterī raksta: “Likumus lai labāk raksta ne-juristi? Un kas zobus labos?”, bet Dzintars Rasnačs piebalso: “Protēžu speciālists, Sedleniekaprāt, būtu labākais zobārsts”.

Dzīvē tā ir noticis, ka man ir bijusi personīga un profesionāla vairākus gadus ilga ļoti cieša iesaiste zobārstu darba dzīves ikdienā. Tāpēc abu cienījamo juristu fantāzijas par zobārstu darbu man šķiet visai naivas un dīvainas.

Ja pareizi saprotu, arguments ir: ļaujiet speciālistiem darīt savu darbu. Ja jums sāp zobs, tad Jūs taču nemēģināsiet paši labot zobus un nelūgsiet to darīt, kaimiņam-santehniķim, lai zobu labošanu dara speciālists, t.i., zobārsts. Lajiem (pacientiem) tur nav un nevar būt nekāda teikšana. Likums ir juridisks dokuments. Juridisku dokumentu rakstīšanas speciālisti ir juristi. Tāpēc likumus raksta juristi. Tā, pēc analoģijas, iznāk, ka mēģinot nodot likumu rakstīšanu nejuristu rokās jūs darāt to pašu, ko mēģinot paši sev salabot zobus vai mēģinot uzticēt zobu labošanu, piemēram, kalējiem, kā to skaidro Baiba @Peerkona_meita.

Tomēr šī analoģija balstās neizpratnē par zobārstu attiecībām ar pacientiem, turklāt analoģijas pielietošana liecina par vēlmi sagrozīt arī pašu juristu attiecības ar viņu klientiem. Proti, zobārsts nenosaka to, ko pacients dara ar savu muti. Zobārsts izpēta mutes dobuma stāvokli, sastāda ārstniecības plānu, kas balstās viņa labākajās zināšanās, un ļauj pacientam izvēlēties, kādu rīcību tālāk veikt. Zobārsts nepieņem šo lēmumu pats, uzstādams uz savām eksperta tiesībām. Ja kādam no lasītājiem ir gadījies aiziet pie zobārsta un attapties, ka pēc divu stundu seansa bez prasīšanas un konsultācijas ir izrauti trīs zobi, to vietā saliktas zelta protēzes (pieņemsim, ka to izveide neprasa vairākas dienas), bet pārējie zobi ir noslīpēti pēc zobārsta gaumes, tad jums ir bijis ļoti slikts zobārsts. Pieļauju, ka neviens zobārsts, lai kāds profesors viņš būtu, neuzņemtos pilnu atbildību par to, kas notiek pacienta mutē. Pēc tam, kad ārstēšanas plāns ir saskaņots, zobārsts jau pieņem taktiska līmeņa lēmumus par to, kā tieši slīpēt, urbt, pildīt, tīrīt un protezēt.

Manuprāt laba sadarbība ar juristiem ir līdzīga labai sadarbībai starp zobārstu un viņa pacientu. Proti: jurists konsultē savu klientu par lietu stāvokli un juridiskajām implikācijām, ja tiks veikta viena vai otra rīcība no juridiskā viedokļa. Tomēr stratēģiskos lēmumus ir jāizdara pašam klientam, tos viņa vietā jurists nedrīkstētu uzņemties.

Arī attiecībā uz preambulas tekstu ir skaidri jānošķir juridiskais līmenis no politiskā līmeņa. Levita apgalvojums, ka šis teksts ir tīri zinātniskas izpētes rezultāts, nesaskan jau ar viņa paša apgalvojumu, ka preambulas mērķis ir norādīt Latvijas valsts pastāvēšanas mērķi. Iespējams (bet neesmu par to pārliecināts), ka tīri juridiski valsts nav iedomājama bez mērķa, bet šāda mērķa saturs pilnīgi noteikti izriet no suverēna (tautas vai karaļa vai diktatora vai aristokrātu utt) politiskās gribas. Tāpēc lēmums par to, kā interpretēt noteiktus vēsuriskus notikumus (piem., kas bija tie cilvēki, kas izveidoja Latvijas valsti) vai kas ir tie vēsturiskie notikumi, uz kuriem preambulā jāatsaucas un kurus labāk derētu ignorēt – tie visi ir politiski nevis juridiski lēmumi.

Katram atsevišķam preambulas teikumam, šeit nevarēšu izsekot, bet piemēra pēc pieskaršos tikai vienam mazam elementam. Preambulā ir pieminēta latviskā dzīvesziņa un kristīgās vērtības kā tādas, kas ir veidojušas latviešu domāšanu. Nenoliedzami, tā ir. Tomēr kāpēc no visām ietekmēm ir izvēlētas tikai šīs divas? Kristīgās vērtības radās uz pirmskristīgo vērtību un filozofisko mācību pamata, kuras Eiropā pastāvēja jau gadu simteņus pirms kristietības uznākšanas uz skatuves. Savukārt vēlākos laikos ir bijušas dažādas mācības un skolas, kas ir ne mazāk ietekmējušas mūs tādus, kādi mēs esam. Tā, piemēram, latviešu tautas un valsts izveidošanās 19. gs biegās un 20. gs sākumā bija neatraujami saistīta ar marksismu un citiem sociālisma virzieniem. Sociāldemokrātiskā partija bija visdaudzskaitlīgākā visā periodā līdz Ulmaņa apvērsumam. Tomēr stāsts šeit nebeidzas, jo marksisms turpināja ietekmēt latviešu apziņu arī pēc padomju okupācijas. Marksisma ietekme uz mūsdienu latviešu domāšanu ir nenoliedzama un ne mazāk dziļa kā tā dēvētā ‘latviskā dzīvesziņa’ un ‘kristīgās vērtības’. Interesanti, ka Māra Zālīte TV ‘Sastrēgumstundas’ diskusijā par preambulu, atsaucās uz marksismu kā piemēru tam, kā veidojas noteiktas idejiskas struktūras. Marksisma ietekme ir nenoliedzama. Tai pat laikā Levita preambulā marksims nav iekļuvis. Kāpēc? Visticamāk tāpēc, ka mūsdienu politiskajā situācijā piesaukt marksismu un kaut kādā ziņā atzīt tā ietekmi uz mūsdienu latviešu domāšanu ‘nav smuki’. Šī ir politiska izvēle – kuras mācības mēs nosaucam un iekļaujam preambulā un kuras, par spīti to acīmredzamajai ietekmei mēs izvēlamies noklusēt. Teikt, ka šī izvēle ir ‘tīri juridiska’ un ‘zinātniska’ labākajā gadījumā ir vienkārši maldi.

Protams, ka gan Levits, gan Rasnačs, gan Liepa un citi juristi ir arī pilsoņi un politiskā procesa dalībnieki, tāpēc viņi var šādās diskusijās piedalīties arī kā pilsoņi. Tomēr šajā aspektā viņu spriedumam nav lielāks svars kā jebkuram citam pilsonim. Savukārt attiecībā uz juridisko formu un tradīciju juristiem noteikti ir priekšrocības un pārējie darītu pareizi, ja viņos ieklausītos. Tāpat kā būtu pareizi, ja pacienti nemēģinātu komandēt savus zobārsuts par to, kā tieši tīrīt zoba kanālu.

Tāpēc atsaukšanās uz Levitu kā uz izcilu juristu, kura uzskatus šajā konkrētajā gadījumā nevar un nedrīkst apstrīdēt, jo Latvijā nav viņam līdzīga līmeņa likumu zinātāja, ir aplami.

Advertisements