Sociālo zinātņu paradokss

Mani nebeidz pārsteigt Latvijas politikas veidotāju apsēstība ar ideju, ka ir nepieciešams saražot vairāk inženieru, dabaszinātnieku un celtnieku un ka to var panākt, palielinot budžeta vietu skaitu. Ne jau pats uzskats ir pārsteidzošs, bet gan tas, ka šī ideja pati neattiecas uz dabaszinātnēm vai celtniecību. To varētu kaut kādā veidā vēl saistīt ar inženieru darbu, bet tad tā būtu sociālā inženierija. Jautājums par to, kādā veidā risināt sociālas problēmas  vai kā attīstīt sabiedrību attiecīgajā virzienā, kā motivēt cilvēkus pievērsties vienai vai otrai jomai, vai kā vispār pārvaldīt un vadīt sabiedrību, ir nepārprotams sociālo zinātņu lauks.

Vēl divtik interesanti ir tas, ka publiskajā vidē izdaudzinātā sociālo zinātņu pārprodukcija, iespējams, ir nekas vairāk kā maldi un fikcija. Par šo fikciju, balstoties publiski pieejamos nodarbinātības faktos, nesen rakstīja Latvijas Bankas ekonomists (t.i., sociālais zinātnieks) Oļegs Krasnopjorovs. Viņa argumentācija ir sekojoša: Nodarbinātības dati liecina, ka sociālo zinātņu jomu absolventiem ir samērā zemas izredzes kļūt par bezdarbniekiem. Savukārt inženiertehnisko, dabaszinātņu un humanitāro jomu beidzējiem šādas iespējas ir daudz lielākas. Vislielākie bezdarba draudi ir augstāko izglītību ieguvušajiem lauksaimniecības speciālistiem. Turklāt jau tagad sociālās zinātnēs par valsts naudu no visiem studentiem mācās tikai 12% – pārējie, tātad, mācās par savu naudu. Savukārt dabaszinātnēs, matemātikā, informātikā par savu naudu mācās tikai niecīgs skaits, bet teju 72% saņem valsts finansējumu. Vēl var piebilst, ka viena studenta izglītošanai sociālajās zinātnēs ir daudz mazākas izmaksas nekā dabaszinātnēs un pārējās ‘prioritārajās jomās’. Krasnopjorovs arī argumentē, ka, piemēram, IT zinātnē ir vajadzīgi nevis vienkārši daudzi izglītoti strādnieki, bet gan ļoti spējīgi programmētāji. Bet šādi programmētāji nerodas no tā vien, ka, budžeta vietu pievilināti spējīgi jaunieši izvēlas nesekot savām prasmēm un vēlmēm mācīties, piemēram, sociālās zinātnes, bet nolemj ‘pārdoties’ IT jomai vai celtniecībai. Tas nozīmē: budžeta vietas nav nevainojams un pat nav īpaši labs rīks, lai modificētu darbaspēka piedāvājumu.

Par spīti tam IZM tikko pieņēmusi lēmumu  vēl vairāk samazināt budžeta vietu skaitu sociālajām zinātnēm un palielināt to ‘prioritārajām jomām’. Turklāt, tā kā sociālo zinātņu izglītība ir samērā lēta, tad vienlaikus ar budžeta vietu skaita palielināšanu, tiek palielināts arī kopējais finansējums. Cerība, kā var noprast, ir ka jaunieši, būdami primitīvi materiālisti, metīsies tajās jomās, kur viņiem piedāvās lētāku izglītību (tomēr jau tagad ‘tukšās’ budžeta vietas liecina par to, ka šis mehānisms nestrādā nevainojami). Turklāt pastāv cerība, ka kvantitāte acumirklī transformēsies kvalitātē un pēc augstskolā pavadītajiem gadiem jaunieši ar humanitāriem, mākslinieciskiem un it īpaši – sociālo zinātņu aptvertiem talantiem, kļūs par izciliem inženieriem, biologiem, celtniekiem, ķīmiķiem un fiziķiem.  Šis uzskats balstās divos aplamos pieņēmumos: 1) ka cilvēku vienīgā īstā motivācija ir ekonomiskais ieguvums un 2) ka izglītības sistēmai ir personību transformējošs spēks. Lai gan abiem pieņēmumiem ir zināma saikne ar īstenību, tā ir ievērojami pārspīlēta.

Tātad: izskatās, ka lēmums par sociālo zinātņu finansējuma samazinājumu ir aplams, balstās nepareizos datos un nepareizos pieņēmumos. Kas varētu būt izraisījis šādu lēmumu pieņemšanu?

No vienas puses varētu pieņemt, ka šādus lēmums, kas balstīti neizpratnē par sociālajiem procesiem, ir pieņēmuši dabaszinātnieki, inženieri, celtnieki un lauksaimnieki, kuri, bezdarba dzīti, ir nokļuvuši amatos, kuros ir nepieciešamas zināšanas, kas viņiem nepiemīt, proti, kur vajadzīgas sociālo zinātņu gudrības. Būdami izglītoti jomās, kurās valda vienkāršas cēloņsakarības (piem., korelācija starp minerālmēsliem un ražu) un reproducēdami vispārpieņemtos stereotipus par procesiem sabiedrībā, viņi pieņem attiecīgi maldīgus lēmumus. Ir gluži aplami, ka lēmumus, kur nepieciešama izpratne par sociālajiem procesiem un cilvēku motivācijām, ir spiesti pieņemt cilvēki, kuri ir apmācīti būvēt mājas, kausēt metālus vai audzēt kartupeļus. Šāda situācija liecina par speciālistu trūkumu tieši sociālajās zinātnēs. 

Otra iespēja ir ne mazāk problemātiska. Proti: varbūt, ka šos lēmumus pieņēmuši cilvēki, kuri patiesībā ir ieguvuši izglītību sociālajās zinātnēs. Ministrs Vjačeslavs Dombrovskis ir ekonomists, viņa pamata darba vieta ir ekonomikas augstskola, tātad viņš ir pilnībā saistīts ar sociālajām zinātnēm. Pieļauju, ka viņam apkārt arī ir ļoti daudz citu sociālo zinātņu ‘produktu’. Un par spīti tam viņi pieņem šādu, ļoti vienkāršotā shēmā un datu aplamā interpretācijā balstītu lēmumu. Šis scenārijs norāda uz trūkumiem sociālajās zinātnēs pašās. Iespējams, ka sabiedrības pārvaldības problēmu galvenais iemesls ir nevis tas, ka sociālajām zinātnēm esam pievērsuši tik daudz uzmanības, bet gan gluži otrādi – tāpēc, ka mums vēl joprojām nepietiek labi izglītotu ekspertu, kas varētu palīdzēt Latvijai izrāpties no tās rīcībpolitikas bedres, kurā tā patlaban atrodas.

Tai pat laikā  jāatzīst, ka izglītības statistiku un saikni ar darba tirgu arī es neesmu izpētījis līdz pašiem pamatiem. Tāpēc arī es varētu kļūdīties situācijas izpratnes kvalitātē. Tomēr tas nemazina paradoksālo situāciju, ka tiek pieņemts lēmums, kas attiecas uz sociālo zinātņu ekspertīzes lomu, kura pamatā ir uzskats, ka šādu lēmumu pieņemšanā Latvijā ir ‘viss kārtībā’ un notikusi ‘pārprodukcija’ un kura rezultāts varētu būt šīs kvalitātes turpmāks apdraudējums.

Advertisements