Galvas un dāvanas

Potlačs ir Ziemeļamerikas ziemeļrietumu piekrastes indiāņu tradīcija. Potlačs vienlaikus ir arī tāda kā ekonomikas antropoloģijas sāls un sakne – ap un par to ir sarakstīts milzumdaudz tekstu un izdomāts domu. Tomēr par spīti tam, ka potlaču ir rūpīgi aprakstījis viens no mūsdienu amerikāņu kultūrantropoloģijas pamatlicējiem, vācu izcelsmes zinātnieks Francs Boass, vēl līdz mūsdienām tiek lauzti šķēpi par to, kas tas īsti tāds ir un ko cilvēki tur patiešām darīja. Dažas lietas ir skaidras: potlačs bija lielas svinības, kurās daži cilvēki (vai cilvēku grupas, kā domā citi) apdāvināja dažus cilvēkus (vai cilvēku grupas, kā domā citi). Cita starpā potlačs ir zināms arī ar to, ka apdāvināšanas būtība bija ne tikai dāvanu saņemšanā, bet gan spējā atraut dāvanu no sevis. Tas nozīmē, ka pasākuma mērķis bija cita starpā demonstrēt, ka potlača organizētājs ir bezgaldāsns un spēj atteikties no milzīgiem labumu daudzumiem. Šī loģika savukārt noveda pie tā, ka dāvanas nemaz nebija jāiedod kādam konkrētam cilvēkam, bet pietika ar to, ka tās vispār tika atdotas. Tā nu potlača organizētāji nereti nonāca līdz segu dedzināšanai un citu vērtslietu iznīcināšanai, kas demonstrēja devēja dāsnumu.

Pats Boass pasākumu analizēja viennozīmīgi augļošanas gaismā. Viņš uzskatīja, ka visa pamatā esot skaidra kalkulēšana: ja es šodien iedodu vienu segu tev, tad tu pēc gada man atdosi divas segas un tā tas turpinās līdz man pieder simtiem segu. Tomēr citi pētnieki norāda, ka šāda kalkulēšana diez vai varēja būt viennozīmīga un pašsaprotama. Uz to cite starpā norāda izteiciens “nogriezt sev galvu”. Simboliska galvas nogriešana pēc pašu indiāņu vārdiem notiek tad, kad kāds sāk žēloties un uzstāt, ka viņš ir pagājušajā gadā iedevis vērtīgākas mantas, nekā šogad no šī cilvēka saņēmis pretī. Anšlavs Eglītis reiz rakstīja: “Flirts ir rotaļa, kuru zaudē pirmais, kas to uztver nopietni”. Līdzīgi, iespējams, arī potlačs ir rotaļa, kuras mērķis varbūt arī ir iegūt vairāk nekā esi devis vai vismaz tik pat daudz, bet to zaudē tas, kurš pirmais šādu mērķi skaidri postulē. Tātad: ja tu dod dāsni un nešaubīdamies, nepretnostatīdams savu došanu iespējamajiem ieguvumiem nākotnē, tu iegūsti slavu un prestižu. Gluži kā Jaunvelns Raiņa “Spēlēju, dancoju” saka Totam “Ak, tu spīdošs valdnieks būtu! Proti dāvāt izšķērdīgi.” Izšķērdīgi šajā gadījumā nozīmē – bez rēķināšanas, bez domāšanas par personīgo ieguvumu. Tādas dāvanas nes godu un prestižu. Savukārt sīkmanīga rēķināšana noved pie sociālas nāves vai “galvas nogriešanas.”

Vakar Tviterī nosaucu Electrolux izveidoto Latvijas karoga vēstures infografiku par fail. Lietas būtība bija šāda. Pirms dažām dienām Electrolux uzsāka akciju – katrs, kas vēlas bez maksas izmazgāt un sagludināt valsts karogu, lai tas varētu tīrs un skaists plīvot svētkos. Akcija pati par sevi ir laba. Protams, ka tas ir reklāmas pasākums, protams, ka viņi šādi vēlas pateikt, ka Electrolux ir veļas mazgāšanas speciālisti – lai jau viņi tā dara. Mēs jau esam pieraduši, ka Latvijas biznesa vidē retais prot dāvāt izšķērdīgi, ka publicitātes ieguvums tiek labākajā gadījumā vāji maskēts. Manu uzmanību un komentāru par “fail” izraisīja Electrolux’a mārketinga speciālistu Latvijas karoga vēstures atainojums infografikā, kam it kā ar mazgāšanas akciju varēja arī nebūt nekāda sakara. Tas sākas 1279. gadā Cēsīs, tad iet cauri citiem būtiskiem un spēcīgiem notikumiem, Latvijas proklamēšanai un karoga atjaunošanai. Kā jūs domājat, kas ir pēdējais notikums šajā Latvijas valsts karoga stāstā? Electrolux karogu mazgāšanas akcija 2013. gadā. Vienkārša informatīva grafika par tiešām nozīmīgajiem datumiem karoga vēsturē acīmredzot pietiekoši skaidri neizceltu Electrolux merkantīlos nolūkus, dāvana un visa mazgāšana tad būtu tīri tā kā zemē nomesta nauda. Varbūt kāds nesasaistītu Electrolux zīmolu attēla apakšējā daļā ar visu šo pasākumu. Tā nu nācās, izsakoties potlača terminoloģijā, “nogriezt sev galvu”. Tas ir fail, jo sagrauj dāvanas došanas jēgu, un apdraud iespēju ar šādu akciju celt savu prestižu (atsaukšanās uz joku šeit droši vien nebūtu vietā – neizskatās, ka šī būtu joku akcija).

Latvijā šādām niansēm tiek pievērsts daudz mazāk uzmanības, mums nav tik krāšņu tradīciju kā potlačs. Tomēr nesavtīguma, “izšķērdīgās dāvināšanas” problēma pilnīgi noteikti ir (vismaz agrāk bija) nozīmīga arī latviešu kultūrā. Tā, piemēram, jau pieminētais Raiņa “Spēlēju, dancoju” ir pārpilns visādām došanām. Tomēr šīs lugas pamatā ir kalkulētās dāvanas. Gan Tots, gan viņa guru Aklais Nabags nemitīgi atgādina, ka par ieguldījumu tiks saņemts daudzkārt lielāks ieguvums (pēc principa ‘dots devējam atdotas’). Savukārt lugā “Zelta Zirgs” Rainis daudz tiešāk izceļ kontrastu starp savtīgi kalkulējošajiem brāļiem (Lipstu un Biernu) un Antiņu, kura vienkāršība izpaužas nespējā saskatīt personīgo ieguvumu. Tomēr Stikla kalnā Antiņš uzjāj tikai tad, kad ir spējīgs pilnībā atteikties no domas par balvu (kas viņu nozīmīgi atšķir no “Spēlēju, dancoju” Tota). Viņa brāļi, kas to vien dara kā spriež par iespējamajiem ieguvumiem, mēģinot kāpt kalnā, slīd un nosit viens otru. Pēc analoģijas varam teikt, ka arī viņi nogrieza sev galvas vai arī galvas, būdamas pārāk racionālas, pašas aizvirpuļoja no “gudrajiem brāļiem”  prom.

Advertisements