Sarkans-melns-zaļš

Nesen gāju garām Strēlnieku muzejam, fui, nē  – Okupācijas muzejam. Daudziem šī celtne šķiet neglīta un tāda, ko būtu itin labi aizvākt no Vecrīgas autentiskās sejas. Man gan tā ēka patīk. Ja senas un autentiskas būves Vecrīgā ir vērtība, tad pilnīgi noteikti šī ir viena no senākajām un īstākajām. Rātsnams, tā dēvētais Melngalvju nams un visa pārējā Rātslaukuma apbūve, protams, ir visai paviršs autentiskuma atdarinājums. Netālu esošais RTU korpuss ir diezgan neoriģināls Staļina epohas piemineklis. Bet muzeja ēka ir viens no retajiem 1960.-70. gadu modernās publisko ēku arhitektūras paraugiem, kas vēl ir saglabājušies Rīgā. Tomēr ne jau par to ir runa, bet gan par krekliem.

Sākotnēji šī ēka bija paredzēta latviešu sarkano strēlnieku memoriālā muzeja vajadzībām. Pieskaņojoties Maskavas sarkanā laukuma paraugam, arī šeit viss liesmoja sarkanos toņos: Sarkano strēlnieku piemineklis tapa no ukraiņu sarkanā granīta, tam apkārt zemi vietām klāja tāda paša materiāla bruģakmeņi. Bet muzeja ēka bija ieskauta sarkanā vaŗā. Mākslinieciskā ziņā šis materiāls veiksmīgi simbolizēja gan strēlnieku komunistisko garu, gan cīņas sparu. Muzejs pats bija sarkans.

Latviešu sarkano strēlnieku muzejs neilgi pēc tā atklāšanas 1970. gadā. Pievērsiet uzmanību sarkanajai vara apdarei

Latviešu sarkano strēlnieku muzejs neilgi pēc tā atklāšanas 1970. gadā. Pievērsiet uzmanību sarkanajai vara apdarei

Tomēr varš ir nepastāvīgs materiāls. Drīz vien sarkanīgā krāsa sāka tumsnēt un arvien vairāk sāka līdzināties gluži melnai. Līdz Atmodas sākumam neviens vairs pat neatcerējās sarkano varu, bet komunisma aizrautie sarkanie strēlnieki iekļuva tādā kā vēstures azotē, kurā glabā tos, ar kuriem īsti nezina, ko darīt: vai lepoties vai noliegt jebkuru saistību. Galu galā sarkano strēlnieku loma boļševiku revolūcijas nostiprināšanā nebija noliedzama, bet tieši šīs pašas revolūcijas auglis – sociālistiskā Padomju Savienība nule kā bija ar prieku izvadīta par skuju taku. Granītā kaltie sarkanie strēlnieki ieguva ierakstu, kas tos padarīja vienkārši par latviešu strēlniekiem (tas nekas, ka ar zvaigzni pierē), bet arhitekts Gunārs Birkerts  izstrādāja muzeja rekonstrukcijas skici, kurā bija iecerēts izmantot muzeja melnumu, saliekot to kopā ar baltu. Melnais varš nu simbolizētu padomju pieredzes ļaunumu, bet baltais – gaišo nākotni. Birkerta ideja  kļuva par neatņemamu turpmāko Strēlnieku laukuma attīstības vīziju sastāvdaļu.

Birkerta vīzija par 'Nākotnes namu', kur baltā nākotne kontrastē ar melno pagātni

Birkerta vīzija par ‘Nākotnes namu’, kur baltā nākotne kontrastē ar melno pagātni

Tomēr varš, kā jau teicu, ir nepastāvīgs metāls. Kad lietus un vēji melno patīnu ir deldējuši vairākus gadu desmitus, tā padodas un savu melnību nomaina ar gaiši zaļgano, kādu mēs tik labprāt redzam seno baznīctorņu ietērpā. Pamazītēm, sākot no gaiļa pakājes, Pēterbaznīcas tornis, kura segums ir tik pat vecs, kā muzeja apšuvums, jau kļūst zaļgans.

Okupācijas muzeja ēka, kur melnais varš jau lēnām kļūst zaļgans

Okupācijas muzeja ēka mūsdienās. Pievērsiet uzmanību zaļganajai patīnai, kas lēnām sāk pārņemt melno

Nav daudz jāpēta, lai redzētu, ka līdzīgām pārmaiņām sāk pakļauties arī melnais Okupācijas muzejs. Droši vien, ja tikai ēku vispār nenojauks, pēc gadiem desmit vai piecpadsmit, viss muzejs būs skaistā gaiši zaļā vara patīnas krāsā. Melnā pagātne gluži nemanot būs pārtapusi jaukā, estētiski pievilcīgā senatnē, baltā nākotne (ja Birkerta piebūve kādreiz taps uzcelta) vairs tik ļoti neizcelsies uz šī fona un pati droši vien pamazām kļūs pelēka.

Zaļot jau sākušais Pēterbaznīcas tornis (apjumts pirms apm. 60 gadiem) un vēl itin sarkanīgais Doma baznīcas jumts (Anglikāņu baznīcas tornim uzmanību nav jāpievērš, tur vara nav)

Zaļot jau sākušais Pēterbaznīcas tornis (apjumts pirms apm. 40 gadiem) un vēl itin sarkanīgais Doma baznīcas jumts (Anglikāņu baznīcas tornim uzmanību nav jāpievērš, tur vara nav)

Attēli ņemti šeit šeit un šeit

Advertisements