Komentāri pie Satversmes preambulas jaunā teksta

Manuprāt Satversmes esošais ievads ir lakonisks un pilnīgs. Egila Levita ideja, ka nepieciešams jauns ievads, dzima bailēs par to, ka tauta varētu izdarīt kādus tādus lēmumus, kurus, kā dažiem šķiet, šai tautai nevajadzētu ļaut pieņemt nekad. Turklāt sapratne par to, kas tad ir šie neaizskaramie jautājumi, balstījās koncepcijā par Satversmes kodolu – nerakstītu, neviena neredzētu, bet nojaušamu. Lai gan juristiem bieži vien nākas secināt to, kas nav uzrakstīts un uz šo secinājumu pamata balstīt tālākus spriedumus, šis ceļs ir visai slidens. Ar pilnu cieņu vēlos izturēties pret tiem cilvēkiem, kuri ieklausījās kritikā (pat tad, ja tā bija steigā un emocionāli pausta) un spēja ievērojami uzlabot preambulas projektu, lai tas sanāktu tāds, kāds tas ir patlaban. Tomēr arī šis nav ideāls. Vēl joprojām neredzu nekādu vajadzību pēc preambulas. Tomēr, apzinoties, ka eļļa jau ne tikai nopirkta, bet arī izlijusi, turpmākos komentārus rakstu, lai vēlāk nebūtu jāsarkst vai jātaisnojas, ka varēju taču teikt, bet neko neteicu un tagad ir jau par vēlu.

„Ievads. 1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas Republika ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes,

Vēsturisko zemju jēdziens gan pēc Satversmes tiesas lēmuma izrādījās, ir stiepjams. Noskaidrojās, ka ir teritorijas, kuras, attīstoties notikumiem, vienā reizē ir vēsturiskas latviešu zemes un vēlāk kaut kā vairs nav vēsturiskas latviešu zemes. Acīmredzami 1921. gadā Abrene bija vēsturiskā latviešu zeme, bet 2007. gadā jau bija pavisam citādi. Liek aizdomāties, vai gadījumā vēl kāda teritorija nav tikai kļūdas pēc šajā valstī. Īsāk sakot: šis apgalvojums izskatās vismaz jau ironisks

balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tās neatņemamajām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu ikviena cilvēka un visas tautas brīvību un veicinātu labklājību.

Vārdu salikums “cauri gadsimtiem” izskatās gan grandiozs, bet uzskatāms par liekvārdību. Attīstība ir dinamisks process, kas notiek laika gaitā, tātad – arī cauri gadsimtiem. “Latviešu nācijas, valodas un kultūras attīstības garantēšana” var izrādīties ļoti slidens jautājums. Es neņemtos nodefinēt, ko īsti nozīmē ‘valodas attīstība’ (tas pats attiecas uz kultūru). Tā, piemēram, mainoties videi, valoda mainās līdzi. Latviešu valodā tādējādi ienācis liels daudzums svešvārdu. Vai tā bija attīstība, ka latvieši sāka runāt par āmuru, šķērēm, ķelli un brillēm? Vai tā bija attīstība, kad sāka runāt par kino, mašīnām un datoriem vai kad pazaudēja mīksto ŗ un pārcēla garumzīmi no muzīkas uz mūziku? Droši vien. Varbūt Satversme nu noteiks un pat garantēs jaunu svešvārdu ieviešanu latviešu valodā. Ja gadīsies strīds starp konservatīvo spārnu, kas teiks, ka svarīgākais vārds šeit ir “pastāvēšana” un progresīvo spārnu, kas teiks “attīstība” – kā izsķirt šo strīdu? Manos ieskatos latviešu kultūras attīstības neatņemama sastāvdaļa ir iecietības un gara brīvības veicināšana. Tomēr es zinu, ka pastāv latvieši, kas no šīm vērtībām bēg kā velns no krusta. Es, protams, priecāšos, ja ar jaunās preambulas palīdzību, viņiem mutes būs ciet, bet neesmu pārliecināts, vai vēlēšos, lai arī manu muti aizbāž ar šo pašu argumentu. Gan Ilma Čepāne, gan Lauris Liepa uzskata, ka Satversmes preambulas jēga lielā mērā slēpjas tautas izglītošanā. Tomēr Satversme nav labākais veids, kā izglītot sabiedrību. Likumi vispār ir slikti izglītotāji. Tāpēc izglītošana lielākoties arī ir nodota skolu pārziņā.

Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās.

Jā, gan, bet kāpēc tas ir tik svarīgi? Kāpēc nav pieminēts, ka bez brutāla spēka savu valsti izveidoja arī ar prāta gaišumu un diplomātisko meistarību? It kā militārisms būtu vienīgā atbilde. Neatkarības atgūšana pierādīja, ka ir vēl arī citi paņēmieni. Kāpēc tie netiek pieminēti?

Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja konstitucionālo kārtību un nolēma sev Satversmi.

Un vēl būtu vērts pieminēt, ja jau runa ir par vēstures mācībām, ka šī pati brīvi vēlētā Satversmes sapulce nolēma savā Satversmē neiekļaut garāku preambulu, jo mazākums, kas to vēlējās virzīt, nespēja pārliecināt visus delegātus, ka tā tiešām ir nepieciešama. Latvijas Tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē nolēma nepapildināt Satversmi ar preambulu.

Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem

Ir uzteicami vēlēties saskatīt visās lietās labo un pareizo. Tomēr notikumi 1940. gadā nekādi neliecina par to, ka ‘Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmu’. Tās pašpasludinātais vadonis visus mierināja un teica, ka visi paliks savās vietās, deva naudas ziedojumus jaunajam režīmam un visādi citādi centās sadarboties. Viņa tuvajam draugam, ārlietu ministam Munteram šī sadarbība veicās ļoti veikli, tā ka viņu ne tikai nenošāva, bet izsūtījumā atļāva visādas greznības. Viens virsnieks izdarīja pašnāvību (bet tas pats notika arī, kad tika atjaunota neatkarība). Visi ierēdņi palika savās vietās (pirms viņus no turienes šī pati neatzītā okupācijas vara neaizveda uz nošaušanas vietu vai Sibīriju) un turpināja darbu itkā nekas nebūtu mainījies. Ulmaņa autoritārais režīms bija daudzus pamatīgi nokaitinājis un daļa iedzīvotāju (it sevišķi tie, kuri bija ticējuši Padomju propagandai un joprojām uzskatīja PSRS par sociālistisko ideālu iemiesojumu) tiešām apsveica varas maiņu. Šos faktus būs grūti izdzēst no Latvijas vēstures. Toties tagad mums būs Satversmes preambula, kurā būs teikts, ka tā nenotika. Latvijai būtu daudz labāk, ja pagātnes sāpīgie momenti (ieskaitot Ulmaņa sastrādāto, ieskaitot latviešu kolaborēšanu ar visiem okupācijas režīmiem, ieskaitot brīvprātīgo dalību visās okupācijas armijās un ieskaitot aktīvo līdzdalību gan nacistu, gan komunistu zvērībās, tiktu godīgi atzītas, izdarot attiecīgos secinājumus un apgūstot mācības. Vienkārša maza pamelošana preambulā šīs problēmas neatrisinās.

un  uz valsts nepārtrauktības pamata, atjaunojot valstisko neatkarību, atguva savu brīvību. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda nacistiskā un padomju okupācijas režīma noziegumus.

Frāze “piemin svešo varu upurus” nozīmē arī, ka piemin tos upurus, kurus nesušas pašas svešās varas. Bija lietas, ko PSRS upurēja uzvaras labā – piemēram, savus karavīrus, čekistus. Vai tiešām domāts, ka mēs viņus pieminam? Bet PSRS jau nav vienīgā svešā vara. Arī Pola Pota režīms tomēr nebija savējais, tātad bija sveša vara.  Pola Pota režīma upurus (lai ko viņi nebūtu upurējuši) diez vai mēs pieminam. Tad kāpēc to rakstīt Satversmē?

Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, ievēro cilvēktiesības, arī mazākumtautību tiesības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju un demokrātisko valsts iekārtu.

Mūsu identitāti

Kāpēc gan teikt, ka letonika ir prioritārā nozare Latvijā, ja Satversmes rakstīšanā nav iespējams pieaicināt kādu valodas meistaru? Visā līdzšinējā tekstā par tautu runāts trešajā personā, bet te pēkšņi “mēs”. Kas domāts ar šo “mēs”? Levits, Liepa, Čepāne un citi, kas rakstīja šo tekstu? Tas būtu visai absurds pieņēmums, jo kālab gan šeit būtu jārunā par viņu identitāti. Bet kā gan saprast, kāpēc tieši šeit teikts “mēs” nevis vairs Latvijas tauta? Kas tad ir šeit domāts? Latvieši vai visa Latvijas tauta, kā pārējos pantos? Vārda “mēs” lietošana parasti tiek pretnostatīta vārdiem “viņi” vai “jūs”. Vai Satversmes lasītājam ir jāsaprot, ka viņš iekļaujas šajā “mēs” vai ir palicis ārpusē? Labāk tomēr būtu pieturēties vai nu vienlaidus pie Mēs vai visur pie Latvijas Tauta.

Eiropas kultūrtelpā it sevišķi veidojušas latviešu tautas tradīcijas un dzīvesziņa, latviešu valoda, universālās humānās un kristīgās vērtības.

Sakot “Mūsu identitāti Eiropas kutūrtelpā” vienlaikus tiek it kā teikts, ka vēl kaut kur citur, kādā citā kultūrtelpā mūsu identitāti veidoja citas vērtības. Tālākā tekstā ir uzskaitītas dažas lietas, kas ir ietekmējušas mūsu identitāti Eiropas kultūrtelpā, kā piemēram, universālās humānās vērtības (bet laikam tikai Eiropas kultūrtelpā tās ir universālas) un kristīgās vērtības. Nav noliedzams, ka kristīgās vērtības ir bijušas būtiskas. Tomēr mūsdienu latviešu un arī citu Latvijas pilsoņu identitāti kopš vismaz 19. gadsimta beigām ir veidojušas arī marksisma vērtības. To apliecina ne tikai vēsture, kurā sociāldemokrātiskās vērtības vienmēr ir bijušas augstā godā, bet arī ikviena mūslaiku vērtību aptauja. Marksims ir ne mazāk nozīmīgs faktors mūsdienu latviešu identitātē kā kristīgās vērtības. Tad kāpēc tas nav pieminēts šajā dokumentā? Gluži vienkārši – konjunktūra nav īstā, politiskie uzstādījumi citi. Mūsdienās pieklājīgi ļaudis kautrējas par savu vai savu senču kreisumu. Un, ja būsim godīgi, nacimsa ideoloģija mūsu tautai arī nav sveša. Dziesmiņu par žīdu šaušanu Gaujmalā laikam nezina tikai retais un daļa kaut kur pa kaktiem arī uzdzied. Tomēr arī par šo elementu preambula klusē.  Tātad, pretēji tam, ko apgalvo preambulas rakstītāji, šeit minētie faktori nav tikai vēsturisko faktu konstatācija, bet gan politisko ideālu uzskaitījums. Ja tā, tad man  savā un visu to daudzo cilvēku vārdā, kam reliģija nav pieņemama, ir jāprotestē pret šo ierakstu. Bez tā itin labi var iztikt pavisam. Starp citu, pat katoļticīgās Polijas konstitūcijas preambulā ir atrasts saprātīgs kompromiss, sakot: “mēs, Polijas Tauta – visi Republikas pilsoņi, gan tie, kas tic Dievam kā patiesības, taisnības, labā un skaistā avotam, gan tie, kam šāda ticība nepiemīt, bet kas respektē šīs universālās vērtības kā izrietošas no citiem avotiem… [utt]”

Latviešu valoda ir demokrātiskās līdzdalības un saliedētas sabiedrības pamats. Mūsu sabiedrības galvenās pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, vienlīdzība, ģimene un darbs.

Par pamatvērtībām kā brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte un vienlīdzība, pat tad, ja tās ne vienmēr izdodas pilnībā sasniegt, man nav daudz ko teikt – protams, ka tās ir arī manas vērtības. Tomēr ģimene un darbs šajā sarakstā grūti ierakstās ne tikai tāpēc, ka tās ir cita veida parādības (labi iederētos sākumskolas uzdevumā “pasvītrojiet vārdus, kuri neiederas šajā sarakstā”), gan arī vienkārši tāpēc, ka Latvijā ir milzum daudz cilvēku, kam šo lietu nav vispār. Var jau teikt, ka arī viņiem tās ir vērtības, bet jāņem vērā, ka ģimenes un darba īpatnību dēļ valstij saprātīgā un demokrātiskā veidā nav iespējams nodrošināt šo vērību attiecināmību uz visiem pilsoņiem. Toties godīgumu, taisnīgumu, brīvību utt., var attiecināt uz visiem vienādi. Tomēr, ja jau ģimene šeit bija pieminēta, tad kāpēc nav pieminēta parādība, ko nešauboties nosauktu vairums Latvijas iedzīvotāju, proti, bērni? Bērni taču var pastāvēt un pastāv arī ārpus ģimenes. Kā ar tiem, kas ir bērnu namos? Un kā ar cilvēkiem kopumā? Sauklis “Cilvēks pirmajā vietā” nu jau pavisam pačibējis no ļaužu prātiem. Un, ja godīgi, tad pieminētās kristīgās vērtības šajā sarakstā nemaz tik prominenti neiezīmējas (piem., līdzcietība, pazemība, piedošanas spējas, tēva un mātes godināšana). Vai tās būtu pagaisušas tikai dažu rindkopu gaitā vai arī apgalvojums, ka tās esot “it sevišķi veidojušas” mūsu identitāti, būtu tikai nodeva baznīcu solījumiem nodrošināt vēlētājus?

Ikkatrs pēc savām spējām rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturas atbildīgi pret līdzcilvēkiem, valsti, vidi, dabu un nākamajām paaudzēm.

Esmu pārliecināts, ka neesmu vienīgais, kam šī teikuma pirmā puse atgādināja komunisma pamatprincipu “no katra pēc spējām, katram – pēc vajadzības”. Tikai žēl, ka šeit tiek pieprasīts, bet netiek solīts pretī. Šajā teikumā bez “savām spējām” var itin labi iztikt, tas tāpat saprotams un vienādi attiecas arī uz citiem nosacījumiem, bet citur tekstā tas tomēr nav pieminēts (piemēram, nav teikts “Latviešu valoda iespēju robežās ir demokrātiskās līdzdalības pamats” kaut gan tik tiešām tā nevar būt pamats ārpus šīm iespējām).

 Apzinoties sevi kā līdzvērtīgu starptautiskās kopienas sastāvdaļu, Latvija aizstāv savas intereses un dod pienesumu pasaules un vienotas Eiropas humānai, ilgtspējīgai un demokrātiskai attīstībai.

Dievs, svētī Latviju!”

Man nav iebildumu pret mūsu himnu. Es to dziedu kā senu relikviju un neuzskatu, ka tāpēc man būtu jāsāk ticēt nevainīgās ieņemšanas mītam vai kādam citam stāstam no svētajiem rakstiem. Tieši tāpat es dziedu Ziemassvētku dziesmas. Tomēr himna līdz šim nebija ierakstīta Satversmē un tā tam arī būtu jāpaliek. Mani kā sekulāru personu un kā ateistu šādi vārdi aizvaino. Latvijas aizraušanās ar dažādiem pārdabiskajiem spēkiem sākot no kristīgā Dieva un beidzot ar karmu, aurām un horoskopiem ir kaut kas, kas mūs ievērojami atšķir no igauņiem un nebūt ne pozitīvā nozīmē. Pieļauju, ka kristiešu fanātiķi saceltu pamatīgu jezgu, ja šeit būtu ierakstīti arī Laimas, Pīkola, Potrimpa, Pērkona, Ūsiņa, Zemesmātes, Vējamātes, Mežamātes, Jumja un citu latviskajā dzīvesziņā būtisko tēlu vārdi. Dažiem jau gribētos, bet tolerances vārdā droši vien neierakstītu.

Tātad, lai lieki netērētu vārdus un laiku – ja vēlaties ņemties, ņemieties. Tikai izlabojiet acīmredzamās stila un loģikas kļūdas, izņemiet ārā divdomīgās un vienkārši melīgās norādes un tad, pirms dosiet atkal kādam balsot, apdomājiet vēlreiz, vai ir vērts bojāt labu Satversmi ar savu preambulu.

Advertisements