Par patriotismu un kinofilmām

Patriotiskajai nedēļai par godu noskatījos Rīgas Sargus un Džimlairūdirallalā. Mums ir vēl dažas filmas, kas nereti tiek uzskatītas par patriotiskām, kā piemēram, Sapņu komanda. Arī Ceplis tiek gandrīz nemainīgi pārraidīts ap 18. novembri. Izskatās, ka šai komandai varētu pievienoties arī Pie bagātās kundzes, ko LTV1 rādīs šajā nedēļas nogalē. Patriotiskais parasti nozīmē kaut ko, kas saistīts ar valsti un pat ne vienkārši valsti, bet gan ar konkrētu valstisku tradīciju, ja gribat – ar režīmu. Ir filmas, kas ir patriotiskas vienā virzienā, bet citā virzienā – pavisam nepatriotiskas. Tā, piemēram, padomju laika patriotiskās filmas par Otro Pasaules karu droši vien mūsdienās vairs nebūs neko patriotiskas, jo uzsver kāda cita režīma izcilos sasniegumus. Tāpēc šoreiz, skatoties filmas un atceroties tās, kuras biju redzējis jau agrāk, pievērsu uzmanību, kā tajās attēlota Latvijas valsts, politiskā iekārta. Un izrādās, ka tās visas, neatkarīgi no tā, vai uzņemtas padomju laikā vai 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, vieno tā pati stīga – labi, ka ir tādi krietni darba cilvēki, tie nes sevī visu tautas dzīves jēgu un tikai pateicoties tiem mēs vēl kaut kā varam noturēties pretī valsts divkosīgajai un nepatīkamajai eksistencei.

Rīgas sargi: viens Rīgas strādnieks, izstaigājis visu Krieviju kā streļķis, atgriežas Latvijā. Politiķi jau ir sarūpējuši balto karogu un gatavojas atdot Rīgu Bermontam. Politiķi ir nobijušies, domā tikai par savu ādu. No viņiem Kārļa Ulmaņa (filmā dēvēta par Prezidentu) tēls ir mazliet pozitīvāks, bet labākais, ko viņš var darīt, ir ļaut tautai pamēģināt. Ja sanāks – sanāks, nesanāks – arī labi – celsim augšā balto karogu Rīgas pils tornī. Labi, ka ir šis viens strādnieks ar saviem čomiem – arī strādniekpuikām un tauta vispār, jo tā pret šo valsts nožēlojamo spiedienu kaut kā tomēr iztur un uzvar.

Sapņu komanda: daži uzņēmīgi indivīdi smagi strādā un tic savām spējām uzvarēt. Tikmēr valdības namā tiek vērptas intrigas, ministri gļēvi izmanto situāciju savā labā un faktiski nogremdē vienkāršās, strādīgās tautas izloloto projektu. Atkal jāpriecājas, ka tauta iztur Latvijas valsts nelietīgā tēla priekšā.

Džimlairūdirallalā: Pensionāri izdomā atteikties no pensijas un iet armijā, tādā veidā izvelkot valsti no finansiāla kraha un paši sevi no nabadzības (jo armijā dod bezmaksas pusdienas un visu pārējo dzīvei nepieciešamo). Filmā darbojas arī ministru prezidents (tāpat kā abās iepriekšējās) un ministrs (tāpat kā abās iepriekšējās). Un ko viņi dara? Pareizi, uzminējāt – ministru prezidents gļēvi skatās, lai tikai to visu labi novērtētu ārzemēs un lai publicitāte būtu pozitīva, vienlaikus bārstot tehnokrātisku žargonu, bet ministrs iesūta sabotieri, lai tas pensionāru lielisko projektu nogremdētu.

Padomju laikā radītās filmas (Ceplis un Pie bagātās kundzes) ir tapušas kā karikatūras par Latvijas valsti, to mērķis bija parādīt, cik tā bija izkurtējusi un nepareiza. Lai skatītājs varētu mācīties un saprast. Abu filmu pamatā ir ne mazāk kristiski noskaņoto rakstnieku (Pāvila Rozīša un Andrja Upīša) literārie darbi. Tāpēc nekad neesmu varējis izprast, kā šīs filmas nokļūst uz ekrāniem tajā laikā, kad mums būtu jāredz kaut kas, kas varētu iedvesmot patriotiskā garā.

Tomēr, ja padomju perioda filmas salīdzina ar mūslaiku patriotiskajiem mākslas darbiem, kuru veidotāji pilnīgi noteikti sevi ir pozicionējuši kā patriotisku filmu rūpala pārstāvjus, tad šo darbu nemainīgā vieta 11.-18. novembra nedēļā nemaz vairs pārsteigumu neizraisa. Proti, izskatās, ka ideja par zemes mīlēšanu, bet valsts ienīšanu arī ir tas, ko pie mums pieņemts dēvēt par patriotismu. Mums ir skaisti kalni, daiļas lejas, puiši un meitas, draugi un radi un ja vien viņi te būs, kaut kā to Latvijas valsti arī pārdzīvosim, vai ne?

Nebūs gan tā. Tie no mums, kas pavadījuši lielu daļu savas dzīves Padomju Savienībā, droši vien atcerēsies, ka lauki un lejas, kalni un upes un cilvēki, kas dzīvo ap un uz tām, bija šeit arī tad, kad Latvijas valsts nebija. Tāpēc Latvijas kā valsts patriotisms nevar būt saistīts ar zemes skaistumu un draugu mīļumu. Tā ir pieķeršanās dzimtajai vietai un tuviniekiem. Patriotisms ir saistīts ar valsti kā politisku iekārtu.

Novēlu visiem patriotisku 18. novembri!

Advertisements