Par skolotājiem un viņu streikiem – starp 3 (vāji) un 4 (gandrīz viduvēji)

Skolotāji nav apmierināti ar savām algām. Nekādas alternatīvas vīzijas, kā reformēties, cik noprotu, nav. Ir vēlme saņemt vairāk, lai var, kā mēdz teikt, “dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi” un “saņemt normālu algu”. Rudenī partijas vienā mutē dziedāja pirmsvēlēšanu ziņģes standartvariantu, kurā solījumu netrūka, tai skaitā arī par skolotāju algām. Bet, kad pienāca laiks rīkoties, tad uzrīkoja ap ministra krēslu rotaļu no sērijas “kurš pirmais apsēdīsies, tas pats muļķis.” Tas nozīmē, ka priekšvēlēšanu dziesmiņa bija kā Latvijas himna – tikai mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, kura mērķis ir uzlmundrināt nevis izklāstīt darbības progammu. Šādus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus Latvijas politiskās partijas nemainīgi ir lietojušas jau kopš 2. pasaules kara laikiem, bet varbūt arī agrāk. Tie paši, kuri skolas gados gardi smējās par Ņikitas Sergejeviča solījumu pēc 20 gadiem ieviest komunismu, kad pienāca minētais laiks, nojauca attīstītā sociālisma struktūru un izveidoja labāku, kas deva vairāk tiesību būt viltīgam. Par laimi solīšanas rotaļu gan varēja turpināt un tas tika iestrādāts atjaunotās Latvijas valsts nerakstītājos pamatprincipos (vēlāk, cik noprotu, formulētos Satvesmes preambulā zem nosaukuma “latviešu tautas dzīvesziņa”). Pedgoģiskais process nepalika bez sekām un vēlētāji saprata, ka tam, ko sola tagad, var ticēt tieši tik pat lielā mērā, cik savulaik Ņikitas Sergejeviča solītajam, proti – kaut ko jau pašiverēs, bet lielos vilcienos nekas nemainīsies.

Tikmēr skolotāji nav apmierināti, ka viņiem solīja, bet nu nedod. Es arī nedotu. Es skolotāju šlaku labi pazīstu, pats ar viņiem biju ciešā sakarā vairāk nekā 10 gadus un smalki izpētīju. Ar viņiem ir tā – jābaksta, jākaitina un jāskatās, ko darīs. Daži bakstīšanai nepadodas, ietur stāju un vēlāk par viņiem stāsta leģendas. Tomēr nebeidzamu jautrību manā skolas laikā izraisīja skolotāji, kuri visādi ālējās, bārās, dusmojās, bet nekad savus draudus neīstenoja. Ko tikai mēs nedarījām – sākot ar demonstratīvu kāršu spēli stundas laikā un beidzot ar apgalvojumiem, ka neticam ne vārdam no tā, ko mums stāsta – tīri aiz garlaicības, lai būtu interesantāk. No skolotāja puses šāda rīcība, it īpaši draudēšana, nekad šos draudus neīstenojot, bija pedagoģiska kļūda, kura rezultējās pilnīgā cieņas trūkumā un haotiskā stundu norisē.

Neteikšu, ka tas ir kāds īpašs pedagoģisks noslēpums, drīzāk tāda kā tautas gudrība: ar draudiem nevajag svaidīties, bet, ja jau esi tos izteicis, jābūt konsekventam un solījums jāpilda. Skolotāju kolektīvajā cīņā par algu palielināšanu šis process izskatās tā: Jau gadiem tiek solīts ar streiku, bet neviens kaut cik nopietns streiks (tāds, ka bērni neietu uz stundām, ka skolas – slēgtas, ka valstī iestājies pamatīgs haoss ar mājās sēdošiem vai ielās klīstošiem pusaudžu un bērnu bariem un izmisušiem vecākiem) tā arī nav bijis. Tā vietā skolotāji allaž nomierināti ar hegemonisko vēstījumu par pedagogu cēlo pienākumu pret apmācāmajiem, ka “bērni nedrīkst ciest”  un “mācību process nedrīkst tikt pārtraukts”. Pašdisciplinēšanās strādā un uztur esošo kārtību tieši caur šādiem, it kā neapstrīdamiem vēstījumiem. Ņemot vērā visu iepriekšējo streiku draudu vēsturi, valdībai būtu jābūt īsti naivai, lai nopietni meklētu naudu. Nekāda streika nebūs. Pikets, jūs sakāt? Bet, kuru gan tas uztrauc? Papiketēs un tad dosies nokārtām galvām atpakaļ uz skolu, stāsies atpakaļ pie savas ikdienības virpas lai pedagoģiskais process nepārtrūktu. Katra šuve šajā publiskās performances lellē vēstī, ka skolotāji ir gatavi arī turpmāk strādāt par tādu algu, kādu viņiem piešķirs.

Te ir atzīmju skala, kura man labi noder, lai saprastu, kādu atzīmi likt. Neapgrūtināšu lasītāju ar visām augstākajām atzīmēm, par tām patlaban nav runa, bet te tikai tās, starp kurām jāizvēlas:

 5 – viduvēji – visumā apgūtas studiju programmas prasības, kaut arī konstatējama vairāku svarīgu problēmu nepietiekami dziļa izpratne;

 4 – gandrīz viduvēji – visumā apgūtas studiju programmas prasības, konstatējamas vairāku svarīgu problēmu viduvēji   nepietiekama izpratne un grūtības iegūto zināšanu praktiskā izmantošanā;

 3 – vāji – apgūtas virspusējas zināšanas par priekšmeta svarīgākajām problēmām, taču nav spēju tās praktiski izmantot;

Pieļauju, ka skolotāji visā visumā zina minēto principu par draudiem un to izpildīšanu. Tomēr runa ir par spēju šīs zināšanas pielietot praktiski. Tātad izšķiršanās ir starp 4 un 3 – ja zināšanas ir virspusējas un nespēj īstenot, tad 3, bet ja visā visumā ir ok, bet nespēj īstenot, tad 4.

Neesmu gan īsti pārliecināts, ka šiem skolotājiem, kuru darbības sociālajā pedagoģijā novērtējamas kā uz robežas starp “ieskaitīts”  un “izkritis”, būtu jāpalielina algas. Lai vien sēž ar tām, kādas ir. Tikai žēl, ka viņi taču vēl arī bērnus māca.

Advertisements