Atklātā pateicība (par prezidenta vēlēšanām)

Šodien progresīvā Latvijas internetvide sašuta par to, ka Saeimai neizdevās pieņemt lēmumu vēlēt prezidentu atklāti. Atklātums ir viens no tiem laimes lāčiem, kuri pēdējos gados klīst pa Latviju un kurus Latvijas iedzīvotājiem kārojas pie izdevības izdancināt. Atklātums tomēr ne vienmēr nostrādā, kā iecerēts. Vislielākais fiasko šajā ziņā bija lēmums padarīt Ministru Kabineta sēdes par publiskiem un atklātiem pasākumiem. Kaut iecere bija lieliska (bija domāts, ka ļaudis, vēlētāji, nodokļu maksātāji un citi pilsoņi varēs sekot līdzi un uzraudzīt, lai ministri un citi politiķi tur nevāra kādas ziepes), tomēr iznākums bija pavisam cits – diskusijas pārcēlās uz neformālo politisko čomu sanāksmi, kura tiek dēvēta par “koalīcijas padomi”. Ziepes tagad tiek vārītas tur, bet Ministru Kabinets pārvērties par formālu publisku farsu, kurā nopietnas diskusijas nenotiek. Valstiskie lēmumi tiek pieņemti “koalīcijas padomē”, kam vispār nav oficiāla statusa Latvijas konstitucionālajā sistēmā.

Tāpēc vēlme vienkārši visu padarīt atklātu nav pašsaprotami pozitīva. Manuprāt par šo jautājumu joprojām nav bijis pietiekoši daudz un pietiekoši kompetentas diskusijas. Es esmu piesardzīgs. Protams, man mazliet neērti, ka šajā ziņā esmu nonācis vienās pozīcijās ar Ventspils nemēra Lemberga kabatas partiju, Sudrabu un saskaņiešiem, bet es cenšos pieturēties pie principa “nav svarīgi, kam taisnība, bet svarīgi, kas ir taisnība”.

Satversmē par prezidentu teikts šādi: “Valsts Prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes.” Politiskā atbildība Latvijā ir kaut kāds zvērs, ko (pretēji laimes lācim) lielākā daļa politiķu izliekas nekad neredzējuši. Tomēr tās būtība ir vienkārša – politiķis atbild par paveikto ar savas partijas izredzēm turpmāk nokļūt pie varas. Prezidenta gadījumā šī norma nozīmē, ka prezidents stāv pāri partiju politiskajai pasaulei, prezidenta uzdevums ir aizstāvēt visas sabiedrības intereses, nebaidoties no savu bijušo vai esošo cīņu biedru spiediena. Manā ieskatā aizklātās balsošanas norma ir mehānisms, kas ļauj nodrošināt šo politisko neitralitāti.

Atklāta balsošana neizbēgami izraisa reciprocitāti. Šis termins antropoloģijā apzīmē savstarpēju apmainīšanos ar vērtībām. Problēma, ko savulaik aprakstīja jau franču antropologs Marsels Moss un vēlāk iztirzāja vēl daudzi citi, ir tā, ka došana neizbēgami izraisa reciprocitātes ciklu, kas saņēmēju nostāda parādnieka situācijā un pieprasa pretdošanu. Tā, viena došana noved pie otras un izveido saikni starp devēju un ņēmēju, kuri parasti cikliski mainās lomām.

Lai gan nevaru apgalvot, ka tā tiešām ir bijis, izskatās – Satversmes tēvi ir apzinājušies, ka prezidentu atbrīvot no politiskās atbildības un pecelt virs partiju domāšanas iespējams tikai, ja viņu izrauj no reciprocitātes loka. Aizklātā balsošana to nodrošina. Lai gan prezidents var nojaust, viņš nekad nevar būt simtprocentīgi pārliecināts, kas īsti par viņu nobalsoja. Tāpat viņš nevar būt pilnīgi drošs par to, kas nobalsoja pret viņu. Atklātā procesā savukārt viss ir kā uz delnas – viņš tagad ļoti labi zina, kas tieši viņu šajā amatā ir ielicis. Tas var būt gan tiešas, gan netiešas parāda atprasīšanas cēlonis, sak’ atceries, Jāni, kā es tev palīdzēju nonākt šajā amatā, tu man tagad esi pateicību parādā. Aizklātas balsošanas gadījumā to var gan teikt, bet tā vienmēr būs tikai tukša runāšana. Tātad: aizklāta balsošana ir mehānisms, kas pasargā prezidentu no nepieciešamības kalpot savu ievēlētāju partijas šaurajām interesēm.

Tai pat laikā atklātuma aizstāvju argumenti arī ir būtiski un nevaru tiem nepiekrist. Pēdējo prezidentu vēlēšanās vienmēr ir bijis klāt neskaidrības elements un nopietnas aizdomas par balsu pirkšanu vai tumšās politiskajās pavārtēs notikušām slepenām sarunām, kā rezultāts ir politiķu pāvilināšana citā pusē (neesmu dzirdējis, ka būtu izdevies šādi pārvilināt savā pusē kādu no ‘ļauno spēku’ aizstāvjiem, tie vienmēr ir kādi nodevēji ‘tiesiskuma aizstāvju’ rindās, kas vien jau ir aizdomīga tendence). Aizklātā balsošanā ne tikai prezidents nezina, kas par viņu ir balsojis, bet arī vēlētāji nezina, kā viņu izvirzītās partijas pārstāvji ir rīkojušies. Mēs, piemēram, nezinām, kas tieši ir nodrošinājis mūsu pašreizējo prezidentālo katastrofu un līdz ar to nevaram saukt attiecīgos deputātus pie atbildības. Tā rezultātā iznāk, ka par prezidenta vēlēšanām deputāti politisko atbildību nenes. Šī tiešām ir būtiska problēma.

Tomēr gadījumā, ja prezidents tiktu ievēlēts (kā to vēlas tiešām ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji)  atklātās vēlēšanās, Satversmes noteikums par to, ka prezidents par savu darbību nenes politisku atbildību, ir jāaizmirst vai jāsvītro. Atklātās vēlēšanās iecelts prezidents būs tiešā veidā saistīts ar tiem, kas viņu izvirzījuši. Tā kā iespēja balsot kaut kā citādi nekā saskaņā ar partijas lēmumu šajā gadījumā diez vai būs, tad prezidentu pēc būtības iecels valdošā koalīcija no sava vidus. Uzskatīt, ka šādi iebīdīts prezidents pēkšņi kļūst brīvs no politiskās atbildības, būtu vēl naivāk nekā to pašu pieņemt patlaban.

Ļaudis, kas parakstījās par vēlēšanu atvēršanu, droši vien būtu tik pat čakli atbalstījuši ministru kabineta atvēršanu. Tomēr tas nenozīmē, ka viņiem ir taisnība. Es neesmu pārliecināts, lai gan arī mani uztrauc deputātu dīvainie balsojumi. Šis jautājums vēl nav pietiekoši izspriests un pašreizējā stadijā ir vien lāča dancināšana.

Advertisements