Par “dabisko ģimeni”

Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks žurnāla Ir debašu sadaļā argumentējot par to, kāpēc nav nepieciešams īpašs regulējums partnerattiecībām, raksta sekojošo:

“Satversmes 110. pants nav nezinātniski “pagrābts no gaisa”. Tas izriet no uz visiem zīdītājiem attiecināma dabas likuma, ka tikai pretēja dzimuma sugas pārstāvji spēj radīt pēcnācējus un turpināt sugu. Tātad dabiskā ģimene, kas sākas ar savienību starp sievieti un vīrieti, ir jebkuras tautas pamatu pamats. Ja dabiskā ģimene savās tiesībās un pienākumos tiek pielīdzināta citiem attiecību modeļiem, tad tiek nonivelēta tās īpašā loma tautas eksistences turpināšanā. Ar to faktiski tiek apšaubīta tautas eksistences nepieciešamība un vērtība.”

Par visu pēc kārtas

Satversmes 110. pants nav nezinātniski “pagrābts no gaisa””. Satversmes pantiem vispār nav jābūt zinātniski pamatotiem, būtu pavisam adekvāti arī, ja tie balstītos vienkārši vienprātībā vai arī (kā tas bija konkrētā panta tapšanā) – politiskā nepieciešamībā, bet lai nu būtu zinātne. Vienīgā zinātne, kas pamatīgi pētījusi laulības un ģimenes institūtu cilvēku sabiedrībā un tāpēc varētu pretendēt uz to, ka šo to zina par to, kas “vispār ir” ģimene vai laulība cilvēku sabiedrībā (un salīdzināšanas labad – arī citu tuvējo sugu sabiedrībās), ir antropoloģija. Tāpēc varētu pieņemt, ka Iesalnieka kungs ir šo to pastudējis šajā jomā, bet droši vien, kā redzams no turpmākā, tā nav.

Tas izriet no uz visiem zīdītājiem attiecināma dabas likuma, ka tikai pretēja dzimuma sugas pārstāvji spēj radīt pēcnācējus un turpināt sugu.” Tik tiešām, tā tas ir iekārtots, ka grūtniecības iestāšanās parasti sākas ar pretējo dzimumu pārstāvju dzimumaktu. Lielākajā daļā cilvēces vēstures arī cilvēkiem obligāti bija nepieciešams dzimumakts, lai sāktos grūtniecība, tomēr jau kopš 19. gadsimta cilvēku praksē dzimumakts un grūtniecība nav obligāts pāris. Dažādas mūsdienu tehnoloģijas, kuras ir pieejamas arī Latvijas iedzīvotājiem, ļauj grūtniecībai iesatāties arī bez dzimumakta. Turklāt kombinācija starp ģenētisko materiālu un sievieti, kura iznēsā bērnu, var būt ļoti dažāda. Tā, piemēram, sieviete var iznēsāt savas māsas/mātes/vecmātes/nepazīstamas sievietes olšūnu, kas apaugļota ar viņas brāļa/tēva/vectēva/nepazīstama vīrieša spermu. Pastāv pavisam reālas iespējas, ka jau tuvākajā laikā būs iespējams panākt embrija veidošanos saplūstot divām olšūnām, bet klonēšanas tehnikas jau tagad pieļauj grūtniecībai iestāties bez nepieciešamības pēc divu dažādu dzimumu pārstāvju DNS izmantošanas (tiesa – vēl ne cilvēku vidē). Pieļauju, ka Iesalnieka kungs šeit iebilstu, jo viņš taču nerunā par šādām mākslīgām metodēm, bet gan par dabīgo ģimeni, normālo grūtniecību. Tomēr cilvēku dzīvē nav nekā tāda, kas būtu vienkārši dabīgs. Viss, ko viņš dara kā cilvēks, ir kultūras mediēts (un par šo jautājumu ir neskaitāmi šķēpi lauzti, bet sīkumos neiedziļināsimies). Ja dabisks ir tas, ko dara citi dzīvnieki, tad jāatzīst, ka latviešu dzīve Latvijā ir nedabīga, jo bez tehnoloģijām, kas ļauj mums izaudzēt pārtiku un sasildīt savu tropiskajam klimatam piemēroto miesu, mēs šeit nevarētu dzīvot. Atšķirības starp surogātmātes grūtniecību vai klonēšanu un miežu putras pagatavošanu uz gāzes plīts šajā ziņā nav – abi ir tehnoloģiski procesi, tikai viens mazliet sarežģītāks par otru. Bet lai nu paliek šādi sīkumi. Tik tiešām – lielākā daļa dzīvnieku grūtniecību sāk ar dzimumaktu starp tēviņu un mātīti. Bet Iesalnieka kungs vēl piebilst “un turpināt sugu”. Sugas turpināšana gan ne vienmēr aprobežojas ar grūtniecību. Lielai daļai dzīvnieku (gan zīdītāju, gan citu) sugas turpināšanai vēl nepieciešamas gadiem ilgas rūpes par jaundzimušajiem. Reizēm rūpes uzņemas tēviņš, reizēm – mātīte, reizēm – abi un reizēm tas ir grupas kolektīvs pasākums. Ja cilvēku “sugas turpināšanu” reducētu uz mātītes apaugļošanu, tad ar to šī suga arī beigtos (jo jaundzimušie nomirtu jau dažas stundas pēc piedzimšanas). Ne mazāk svarīga ir arī turpmākā aprūpe. Šajā aprūpē savukārt vīriešu un sieviešu iesaiste ļoti lielā mērā variē, turklāt reālie apaugļotāji/iznēsātāji nebūt nav vienīgie un reizēm arī – ne galvenie atbildīgie.

Tomēr būtiski piezīmēt – Iesalnieks jau nemaz nerunā par vīrieša un sievietes reproduktīvo vienību, kas rada un audzina bērnus. Latvijā nebūt nav šādu vienību trūkums. Runa šeit ir par šīs apvienības reģistrēšanu kādā valsts datubāzē un publisku izziņošanu un tai sekojošu valsts apņemšanos nodrošināt šim pārim zināmas priekšrocības pretēji tiem pāriem, kas nav reģistrēti šajās datubāzēs un par pārliecību, ka tikai tad, ja tieši šī vienība tiks oficiāli dēvēta par ģimeni, bet citas formas nedrīkstēs saukties šajā vārdā, šīs vienības reproducēsies ātrāk. Proti, runa ir par laulībām. Tos, kas teiks, ka laulības ir universāls rituāls, ar ko sākas bērnu dzemdināšana, atkal jāapbēdina – lielā daļā cilvēces (tāpat kā lielā daļā Latvijas) ģimenes sākums nebūt nav publiska ceremonija. Dažviet to, ka “viņi ir vīrs un sieva” apliecina tas, ka sieviete publiski gatavo kādam vīrietim ēdienu. Citviet – ka vīrietis sāk nest tieši šai sievietei savu medījumu. Tad pārējie zina – šie ir vīrs un sieva. Nereti pietiek ar gulēšanu kopā. Citviet laulības nostiprinās tikai tad, kad piedzimst pirmais bērns. Ģimenei kā tādai nav nekāda universāla sakara ar laulību ceremoniju. Indijā ir kāda sabiedrība, kurā vīrs un sieva pēc laulību ceremonijas vairs ne reizi nesatiekas, sieva pieņem mīļākos un šajos sakaros dzimušos bērnus audzina savas matrilīnijas ietvaros. Tātad – ģimenes pastāv neatkarīgi no ceremonijām. Arī Latvijā ģimenes pastāv (gan heteroseksuālas, gan homoseksuālas, gan nukleāras, gan paplašinātas, gan monogāmas, gan poligīnas, gan matrifokālas, gan droši vien – arī poliandras) neatkarīgi no tā, vai tās ir iereģistrētas kādā valsts reģistrā, vai nav.

Tātad dabiskā ģimene, kas sākas ar savienību starp sievieti un vīrieti, ir jebkuras tautas pamatu pamats.” Šo loģisko lēcienu droši vien kolēģis Ivars Neiders varētu aplūkot savās argumentācijas nodarbībās. Iesalnieka kungs liek domāt, ka no fakta, ka grūtniecība iestājas heteroseksuāla dzimumakta rezultātā kaut kā izriet “dabiska ģimene” un no tās savukārt automātiski izšķiļas tauta. Lai gan antropoloģijā ir daudz pētītas ģimenes formas dažādās pasaules malās un laikos, man līdz šim nav nācies redzēt tādu jēdzienu, kā dabiskā ģimene. Bērni, protams, lielākajā daļā pasaules sabiedrību dzimst dzimumakta rezultātā. Tomēr tas nenozīmē nedz to, ka bērnu vecāki pēc tam dzīvo kopā vai kopīgi audzina bērnus (un šeit runa nav par ‘dažreiz’, bet gan par pieņemtajām kultūras normām). Tēvs var dzīvot kopā ar sievu, bet bieži vien – nedzīvo. Tēvs var iesaistīties tā audzināšanā un sievietes nodrošināšanā, bet nereti to nedara. Bioloģiskais tēvs var būt būtiska persona bērnu audzināšanā, bet daudzviet daudz būtiskāks ir mātes brālis. Cilvēku grupa, kas dzīvo kopā un audzina bērnus var būt liela, maza, pastāvīga, nepastāvīga. Sekss un no tā dažreiz izrietošā grūtniecība nekādā veidā nav saistīta ar kādu noteiktu kopdzīves/ekonomisko/bērnu audzināšanas modeli. 99% no laika, ko suga Homo sapiens pavadījusi uz šīs zemes, tā sastāvēja no klejojošām, mednieku un augu vācēju kopām. Pētījumi liecina, ka šāda tipa sabiedrības pāru kopdzīve parasti ir ļoti plūstoša (gluži tāpat kā šo grupu sastāvs). Pāri dzīvo kopā, ja patīk, bet ja nepatīk – šķiras. Šādas kopdzīves parasti ir vairākas katra kopas dalībnieka mūžā. Ja var runāt par dabisko ģimeni, tad šāda plūstoša, mainīga monogāmija droši vien ir vissenākā un ‘visdabiskākā’. Tomēr tā iekļauj sevī dažādus vīriešus un dažādas sievietes, pusbrāļus un pusmāsas, kuru dzīvesvietas ir biežāk dažādas nekā kopīgas. Kuri cilvēki ietilptu “dabīgajā ģimenē”? Tie, kas devuši ģenētisko materiālu? tie, kas audzinājuši pirmajos gados? tie, kas audzinājuši vēlāk? tie, kas piegādājuši pārtiku vai visi minētie? Vai arī dabiskā ģimene būtu tikai tāda vienība, kur ar reproduktīvu seksu nodarbojas tikai viens vīrietis un viena sieviete un rezultātā radušos bērnus audzina tikai/galvenokārt šis pāris? Tad jāsecina, ka “dabīgā ģimene” ir visai reta parādība. Teikuma beigās Iesalnieka kungs izdara vēl vienu loģikas lēcienu, sasaistot jau iepriekš nepamatotos apgalvojumus ar “Jebkuras tautas pamatu”. Tautas pamats nekādā veidā nevar būt grūtniecibas iestāšanās no heteroseksuāla dzimumakta un šajā heteroseksualitātē it kā balstītā vienībā starp vīrieti un sievieti, jo tautu veido noteikti socializēti cilvēki, kam ir kopīga ideja par identitāti. Tauta nepiedzimst, tā izveidojas socializācijas rezultātā. Vēl nav piedzimis neviens dabiskais latvietis. Jā, tautu pamatā ir cilvēki, bet, kā jau iepriekš minēts, cilvēku veidošanās nebeidzas ar grūtniecību. Tautas veidošanās ar to pat nesākas.

Tālākais Iesalnieka kunga teksts droši vien izriet no apgalvojuma – ja jau ļausim laulāties vīriešiem ar vīriešiem un sievietēm ar sievietēm, tad tautai gals klāt. Man allaž šķitis interesanti, kāpēc kāds lai tā domātu, ja nu vienīgi, ja šim kādam šķiet, ka jebkurš normāls cilvēks, ja ļautu izvēlēties, būtu homoseksuāls. It kā homoseksualitātei būtu kāda īpaša, dabiska pievilcība, kam pretoties var tikai ar gribasspēku un stingru audzināšanu. Tomēr atgriezīsimies pie grupas atražošanās. Kā jau esmu daudzreiz minējis, tautas reprodukcijas problēmas neslēpjas nedz gejos un pat ne katoļu mācītājos (kas taču arī nevairojas), bet gan heteroseksuālo pāru mazajā vēlmē pēc bērniem. Papua Jaungvinejā ir vairākas sabiedrības, kurās vīrieši pretīgumā novēršas no domas par kopošanos ar sievieti. Viņi dzīvo atsevišķā vīru mājā un izvairās no saskarsmes ar sievietēm. Viņi uzskata, ka, lai zēni normāli attīstītos, viņiem pirmspubertātes vecumā vairākus gadus regulāri jādzer vecāko vīriešu sperma, ko viņi iegūst orālā seksa ceļā. Visi vīrieši šajās sabiedrībās parasti nodarbojas ar homoseksuālu seksu ar mazgadīgajiem. Ar sievietēm pienākuma pēc mīlējas tikai dažas reizes gadā. Pretēji homofobu pareģojumam nedz etoro, nedz sambieši nav iznīkuši un negrasās iznīkt. Bērnu skaits Jaungvinejā uz vienu sievieti krietni vien pārsniedz vidējā latviešu homofoba un lielākoties arī vidējās latviešu daudzbērnu ģimenes mātes bērnu skaitu.

Ja Latvijas heteroseksuālie pāri (kuri apgalvo, ka viņiem patīk mīlēties ar pretējo dzimumu) vismaz reizi gadā izdarītu to, ko ar savām sievietēm izdara Papua Jaungvinejas vīrieši (kam to darīt ir pretīgi, un viņi to neslēpj), tad droši vien viņiem/ām nebūtu jātērē savs laiks, lai mēģinātu pārliecināt sevi un citus, ka Latvijā dzimst maz bērnu, jo homoseksuāļi grib savas attiecības oficiāli iereģistrēt kā ģimeni kaut kādā valsts datubāzē, iegūstot no tā izrietošās tiesības vienam pret otru un savu kopīgi veidoto īpašumu.

PS starp citu, dabiskās ģimenes termins acīmredzami iegūts no kristīgi konservatīvās organizācijas World Congress of Families, vismaz šī organizācija apgalvo, ka ir šī termina autore un esot to kaldinājusi “1998. gadā senajā pilsētā Romā, 2. gs pmē istabā”  lai ko tas arī nenozīmētu.

Advertisements