Latviešu dzimstības statistikas ēnas puses

Pirms neilga laika publiskajā telpā parādījās dati par to, ka beidzot, pēc ilgiem gadiem Latvijā uzlabojušies dzimstības rādītāji. Jānis Hermanis (@J_Hermanis) savā Tviterkontā ievietoja apkopojumu (skat. attēlu) par šo rādītāju izmaiņām kopš pagājušā gada 80-tajiem gadiem.

Kā redzams, tik tiešām latviešu dzimstības rādītāji ir šajā laikā piedzīvojuši ievērojamas izmaiņas. Perestroikas un Atmodas laikā novērojams pieaugums, kam līdz ar neatkarības atjaunošanu un ar to saistītajām jukām seko straujš kritums. Tas apstājas 1998. gadā un sākas pakāpeniska augšupeja, kura beidzas 2008. gadā (ekonomiskā krīze), seko atkal straujš kritums līdz pat 98. gada līmenim un atkal straujš pieaugums, kas 2014. gadā rezultējies ar faktu, ka latviešu dzimstība ir pārsniegusi mirstības līmeni. Šī ziņa daudziem šķita pacilājoša. Žurnāls IR šodien priecīgi uz vāka liek paziņojumu “Latvieši dzimst!”.

Nevaru nepiekrist šīs līknes pozitīvajai interpretācijai: uz visu iepriekšējo dekāžu fona ir labi redzēt, ka dzimstība kādā grupā pārsniegusi mirstību. Tātad neiespējami tas nav. Tomēr šie dati nav interpretējami viennozīmīgi pozitīvi, jo netieši liecina arī par mazāk atbalstāmām tendencēm. Proti, dzimstība ir lielāka nekā mirstība tikai latviešiem. Citām etniskajām grupām tā joprojām ir negatīva. Šāda parādība liecina ka cilvēki, kuru dzimšanas apliecībā nav ierakstīts “latvietis” kaut kādu iemeslu dēļ rīkojas tā, ka viņu dzimstības rādītāji ir zemāki nekā latviešiem. Lielākās svārstības dzimstības līmenī saistītas ar ekonomiskiem un politiskiem notikumiem. Nelabvēlīgos apstākļos dzimstība samazinās, bet labvēlīgos – paaugstinās. Tātad, ja dzimstība palielinās vienai eitniskai grupai (vai to dara straujāk) nekā otrai, tad ir runa par kādiem diskriminējošiem apstākļiem, kas cilvēkus nostāda labākā vai sliktākā situācijā tikai tādēļ, ka viņi pieder noteiktai etniskai grupai. Par šo ieminējos savā tviterkontā un tas izsauca nacionāli noskaņoto politiķu, eks-politiķu un vienkārši entuziastu niknu reakciju, kura gan nevainagojās ne ar vienu vērā ņemamu argumentu (t.i., visi minētie argumenti uzskatāmi par argumentācijas kļūdām), bet par to vēlāk. Pašreiz paskaidrošu vien, kāpēc varu apgalvot, ka šeit var runāt par diskrimināciju.
Vispirms par diskrimināciju. Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca diskrimināciju definē šādi:

1. Tiesību ierobežošana (noteiktām pilsoņu kategorijām vai atsevišķām valstīm pretstatā citiem pilsoņiem vai citām valstīm); no vispārējiem principiem un kārtības atšķirīga, pazemojoša izturēšanās.
Politiskā diskriminācija — politisko tiesību ierobežošana vai pilnīgs aizliegums.
2. Psiholoģijā — spēja uztvert atsevišķi divus līdzīgus dzirdes, taktilos, redzes kairinātājus, kas iedarbojas vienlaicīgi vai secīgi.

Tomēr šis ir samērā šaurs veids, kā aprakstīt diskrimināciju. Neiedziļinoties visās niansēs, izmantošu Labklājības Ministrijas mājaslapā atrodamo informatīvo materiālu, kurā diskriminācija definēta šādi:

Diskriminācija ir atšķirīga attieksme, izslēgšana vai ierobežojums, kam
par pamatu ir diskriminētās personas rase, ādas krāsa, tautība, valoda,
dzimums, seksuālā orientācija, sociālā izcelsme, mantiskais vai ģimenes
stāvoklis, invaliditāte (veselības stāvoklis), vecums, reliģiskā piederība,
politiskā vai cita pārliecība vai citi apstākļi, ja tam nav pamatota un
objektīva attaisnojuma vai ja trūkst samērīguma starp sasniedzamo mērķi
un izmantotajiem līdzekļiem

Kā arī

Netiešā diskriminācija konstatējama gadījumos, kad šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda vienu personu grupu (ko apvieno kāds no diskriminācijas pamatiem) īpaši nelabvēlīgā situācijā, salīdzinot ar citu grupu. Piemēram, liekot oficiantēm valkāt īsus svārkus, tiek izslēgtas musulmaņu sievietes vai gados vecākas sievietes.

Tātad šeit nav runa tikai par juridiski noteiktu tiesību ierobežošanu, bet par nostādīšanu “īpaši nelabvēlīgā situācijā”. Statistikas dati rāda, ka, salīdzinot ar latviešiem, citu tautību pārstāvji acīmredzami ir nostādīti īpaši nelabvēlīgā situācijā un tas izpaužas zemākos dzimstības rādītājos vai vēlmē pie iespējas saviem bērniem dokumentos ierakstīt “latvietis” nevis “krievs”.

Tagad paskatīsimies vēlreiz uz grafiku. Latviešu dzimstības rādītāji acīmredzami ir saistīti ar politiskiem un ekonomiskiem procesiem. No 60tajiem līdz 80to gadu vidum latvieši “demogrāfiskajā ziņā nīkuļoja” (Mežs, 8). Kā skaidro Ilmārs Mežs, šāda situācija bija skaidrojama ar nelabvēlīgiem politiskiem un ekonomiskiem procesiem, proti, urbanizētajiem latviešiem bija ļoti grūti tikt pie dzīvokļa (Mežs gan neskaidro, vai ne mazāk urbanizētajiem krieviem bija vieglāk). Savukāt 80to gadu otrajā pusē latviešu dzimstiba sāk palielināties, pārspējot mirstību uz vairākiem gadiem. Mežs šo demogrāfisko lēcienu skaidro atkal ar politiskiem un ekonomiskiem lēmumiem (“demogrāfiskā politika”). Tomēr dzimstības pieaugums šajā laikā novērojams visām etniskajām grupām, tātad pieminētā demogrāfiskā politika nebija etniski specifiska un šajā laikā diez vai var runāt par diskrimināciju.

PSRS demogrāfiskajai politikai pienāk gals līdz ar pašu PSRS un iestājas juku laiki, kuros visu etnisko grupu dzimstības un mirstības rādītāji mainās līdzīgi, t.i., līknes ir aptuveni paralēlas. Tomēr niansētāka izpēte, kādu jau minētajā rakstā apraksta Ilmārs Mežs, liecina, ka jau kopš Atmodas laikiem latviešu dzimstība (uz 1000 iedzīvotājiem) ir bijusi lielāka nekā krievu dzimstība. Atšķirības vislielākās bijušas 1993. gadā un 2008. gada – abi krīzes punkti.

Tātad dzimstības rādītājus lielā mērā ietekmē valsts politika, ar to saistītais iedzīvotāju noskaņojums (psiholoģiskā komforta līmenis) un ekonomiskie apstākļi. Salīdznot dažādu tautību dzimstības līmeni, nav noliedzamas arī kultūru atšķirības – dažiem ir pieņemams, ka bērnu ir vairāk, citi uzskata, ka bērnu skaitam jābūt mazākam. Tomēr šie kultūras noteiktie principi ir daudz maz konstanti un mainās lēni. Turpretī politiskie un ekonomiskie apstākļi mainās samērā strauji.

Sākot ar 1998. gadu, latviešu dzimstība sāk palielināties un tā tas notiek līdz 2008. gada krīzei. No 1998. gada mazliet kāpj arī krievu dzimstība (bet lēnāk nekā latviešiem), tomēr krievu dzimstība samazinās, sākot ar 2004. gadu un turpina kristies līdz pat 2011. gadam, kad dzimstības pieaugums sākas gan latviešiem, gan krieviem, cik noprotams atkal demogrāfiskās politikas rezultātā. Tomēr tikai latviešu gadījumā tas galu galā pārsniedz mirstību.

Man nav pietiekoši daudz informācijas, lai es varētu droši norādīt uz konkrētiem šīs atšķirības cēloņiem, tomēr acīmredzams ir fakts, ka pastāv kaut kādi iemesli, kuru dēļ latviešu tautības iedzīvotāji Latvijā jūtas labāk (un tāpēc, par spīti viņu samērā konstantajai attieksmei pret bērnu skaitu ģimenē vispār viņi tomēr biežāk nolemj laist pasaulē bērnus) nekā citu tautību cilvēki.

Viens no faktoriem, kas nav saistīts ar vēlmi radīt bērnus, ir attiecīga vecuma iedzīvotāju proporcionālais daudzums. Iespējams, ka kopš 2004. gada emigrācijas vilnis ir aiznesis no Latvijas daudz vairāk jaunu krievu nekā jaunu latviešu. Pieņemot, ka labos apstākļos cilvēki parasti izvēlas neemigrēt, arī šis process tomēr norāda uz to pašu diskriminējošo situāciju, proti, latviešiem apstākļi kaut kādā ziņā ir pieņemamāki nekā krieviem.

Vēl cits ar dzimstību nesaistīts arguments balstās pieņēmumā, ka daudzi jauktie pāri izvēlas reģistrēt bērnus kā latviešus, ja vien tāda iespēja pastāv. Tāda iespēja, savukārt, pastāv tikai, ja kāds no vecākiem ir latvietis. Arī šajā gadījumā acīmredzami ir kādi iemseli, kāpēc vecāki domā, ka bērnam būtu labāk, ja viņa dzimšanas apliecībā būtu ierakstīta šāda tautība (parastie apsvērumi “būs dzīvē vieglāk” norāda ne uz ko citu kā ikdienišķo diskrimināciju – tiešo vai netiešo).

Tātad, kopsavilkumā: man nav pietiekoši daudz datu, lai pateiktu, tieši kuri no faktoriem spēlē galveno lomu tajā, ka latviešiem ir izdevies nosvērt dzimstības/mirstības kausus pozitīvā virzienā, bet krieviem to nav izdevies izdarīt. Tomēr jebkurā gadījumā šie dati norāda, ka pastāv zināmi faktori, kuru dēļ Latvijā krievi jūtas sliktāk (vai latvieši – labāk), tā rezultāts ir gan lielāka emigrācija, gan tas, ka vecāki tiecas norādīt latvietību kā bērna tautību kā arī tas, ka bērnu dzimst mazāk. Šķietami “neitrāli kritēriji vai prakses” veicina to, ka latviešu dzimstības statistiskie dati ir lielāki.

Galu galā – kāpēc tas ir būtiski? Galvenokārt tāpēc, ka valsts, kurā cilvēkiem paveras citādas dzīves iespējas tikai tāpēc, ka viņu dokumentos ierakstīta viena vai otra tautība nav tāda valsts, kādu es gribu redzēt Latviju. Nacionālisti, protams, līksmo, pamanījuši, ka latviešiem iet labāk. Tomēr mūsu sabiedrībā neatkarīgi no tā, vai tas nacionālistiem patīk vai nepatīk, ir arī citu tautību cilvēki. Dzīvi cilvēki, ar tām pašām problēmām, ar kādām sastopas tepat dzīvojošie latvieši. Tikai viņiem ir gadījies piedzimt nepareizajā laikā nepareizajā vietā un tāpēc viņu dzīvi ietekmē kādas politikas vai valsts un pārējās sabiedrības sūtīti vēstījumi, kas izpaužas nedrošībā attiecībā uz bērnu radīšanu vai to tautības norādīšanu.  Šāda situācija nav veselīga un tāpēc par dzimstību būtu jālīksmo tikai tiktāl, cik šī situācija ir uzlabojusies visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Galu galā par pieminētajiem nacionālās stājas paudēju argumentiem Tviterī. Diskusijā piedalījās tādas politiskās prominences kā Raivis Dzintars, Imants Parādnieks un vēl daži. Lielu daļu no viņiem vairs neredzu (varbūt esmu bloķēts no viņu laika straumes), tāpēc nevaru pilnvērtīgi attēlot mūsu ne visai saturīgo diskusiju, vien varu pieminēt, ka tā arī neizdevās no šiem oponentiem sagaidīt kaut vienu loģisku argumentu, tajos dominēja tā dēvētie ‘ad hominem’ vai ‘red herring’ tipa kļūdainie argumenti, kas ārkārtīgi apgrūtina politisko dialogu mūsdienu Latvijā, jo nedod iespēju strīdēties par lietas būtību, aizvirzot strīdu prom no racionālās gultnes.

Advertisements