Par Austrumiem, “viņu” darba tikumu un žēlsirdības neesamību

11. septembrī NRA publicēja interviju ar LU Āzijas studiju profesoru Leonu Taivānu. Prof. Taivāns, kura zināšanas attiecīgajā jomā man nav pamata apšaubīt, tomēr izteica dažas vispārinošas atziņas, kurām nepieciešams pievērst vairāk uzmanības. Tā, piemēram:

  • Austrumi ir pārapdzīvoti; pārapdzīvotība noved pie darba tikuma erozijas, cilvēki negrib strādāt. Tas izraisa atslābinātu attieksmi pret darbu.
  • Pārapdzīvotajās Austrumu zemēs darba tikums ir zemā līmenī [cik var noprast – ne tāds, kā Rietumos, kas slaveni ar savu darba tikumu]:

Tas izraisa atslābinātu attieksmi pret darbu. Intensīvs darbs nav raksturīgs Tuvajiem Austrumiem vispār, un pārāk strādīgi cilvēki tur nemaz nav lielā godā. Diez vai mūsu darba devēji grib strādniekus, kuri brīdi pastrādā un sēž

  • Austrumos faktiski nav līdzcietības, žēlsirdības vai altruisma tradīcijas, it īpaši Indijā, kur reinkarnācijas mācības dēļ palīdzēšana citam tiek uzskatīta par bīstamu:

Kristīgās sabiedrības [žēlsirdības] tradīcijas. Tas ir pilnīgs pretstats, piemēram, indiešu kultūrai, kur reinkarnācijas mācība nosaka – ja esi nožēlojamā stāvoklī, tad tas ir tavas iepriekšējās sliktās dzīves rezultāts, un, ja tu kādu pestīsi laukā no viņa situācijas, tad pats vari nelaimē iedzīvoties. Tā ir filozofija, kur nav vietas labdarībai. Arī islāms nav tendēts uz humānismu kristīgajā izpratnē,

Šī intervija ir tapusi kontekstā ar bēgļu krīzi, runājot par cilvēkiem, kas cenšas paglābt savu dzīvību no kara briesmām – galvenokārt Sīrijā. Bēgļi ierodas Eiropā arī no citām valstīm, tomēr ne no Austrumiem kopumā. Tomēr profesors Taivāns runā par Austrumiem it kā tā būtu kāda vienota, homogēna telpa. Šāda attieksme Eiropas akadēmiskajā (un ne tikai) tradīcijā ir ar pamatīgām saknēm. Tās koloniālo un stereotipizējoši maldinošo raksturu jau 1978. gadā trāpīgi kritizēja palestīniešu izcelsmes Amerikāņu teorētiķis Edvards Saīds (Edward Said) grāmatā “Orientālisms”. Lai gan Saīdam taisnīgi ir pārmetuši ne mazāk stereotipizējošu viedokli par pilnīgi visiem “orientālistiem”, viņa kritika par to, ka Austrumi nereti tiek samesti vienā katlā, kurā virst nekārtība, netīrība, izlaidība, kopā ar romantiku, subordinētu feminitāti un eksotisku erotismu, ir visnotaļ pamatoti. Sabiedrības uz austrumiem no… hm… tās vietas, kur rakstītājs stāv (jo Latvija arī pēc būtības ir Austrumi, ja skatās no punkta, kas tālāk rietumos, ar visām no tā izrietošām iespējām stereotipizēt un iemest augstākminētajā katlā arī Latviju) tiek skatīta kā vienāda. Восток – дело тонкое, ar to saprotot, ka vispār jau visos Austrumos viss ir sarežģīti, bet vienādā veidā sarežģīti. Kā izskatās no šīs intervijas, arī profesors Taivāns brīvi maina piemērus te no Indijas, te Sīrijas te Krievijas, kas it kā izskaidro to, ar ko mums būtu jāsastopas, kad runāsim ar bēgļiem no vienas pašas Sīrijas. Kaut kas līdzīgs, kā viens otrs ‘tranzitologs’ jeb teorētiķis, kas pēta valstu pāreju no sociālisma uz kapitālismu, liek vienā katlā Latviju un Kazahstānu tikai tāpēc, ka abas bijušās PSRS republikas. Realitāte, protams, ir daudz raibāka. Kaut arī Orientālistiskais skats lieliski atbilst ‘cilvēka parastā’ ikdienas stereotipiem, tas nebūt nenorāda uz šī skatījuma precizitāti vai pat pareizību.

Par pārapdzīvotību un darba tikumu

Viedoklis par to, vai iedzīvotāju blīvums izraisa produktivitātes paaugstināšanos vai kritumu, ir jautājums, kurā nav vienprātības. Liela daļa pētnieku demonstrē, ka, jo koncentrētāk dzīvo cilvēki, jo lielāka ir iespēja cirkulēt dažādām produktīvām idejām un savstarpēji sadarboties. Tā, piemēram, Ņujorkas Federālo Rezervju bankas pētnieks Džeisons Ābels ar kolēģiem secina, ka iedzīvotāju blīvuma dubultošana pilsētu vidē dubulto arī produktivitāti (līdzīgi skat. arī šeit). Arī Pasaules Bankas pētnieki, apkopojot iepriekšējos pētījumus, secina, ka iedzīvotāju blīvums pozitīvi korelē ar produktivitāti. Tajā pašā laikā pētnieki, kas pievērš uzmanību lauksmaimnieciskajai ražošanai, nereti nāk pie secinājuma, ka iedzīvotāju blīvums šeit nepalielina ražošanas intensitāti (Skat. piem. šeit vai šeit). Tātad, labākais, ko, tālāk neiedziļinoties šajā problēmā, varam secināt: industriālā ražošanā vai pilsētvidē iedzīvotāju blīvums palielina produktivitāti, lauksaimniecībā, pārkāpjot kādu slieksni, intensitāte vairs tiešām nepalielinās. Tātad, profesora Taivāna apgalvojums varētu attiekties uz tiem, kuri nāk no lauksaimniecības reģioniem un arī tikai tad, ja arī tur Sīrijā ir pārapdzīvotība un viņi savu uzvedību nemainītu, nonākot citā vidē.

Tomēr tas ir tikai pieņēmums. Otrs apgalvojums, ko izska profesors, saistās ar darba tikumu, kurš it kā Austrumos neesot cieņā. Ko mēs zinām par darba tikumu šeit? Un kas vispār ir “darba tikums”? Akadēmiskajā vidē, runājot par to, parasti atsaucas uz vācu sociologu un šīs nozarez pamatlicēju Maksu Vēberu (Max Weber), kurš izteica domu par “protestantu darba ētiku” kā pamatu Eiropas uzplaukumam, bet it īpaši dažu Eiropas valstu un ASV straujākam uzplaukumam. Minētā ētika balstās uz noteikumu, ka cilvēka pienākums ir smagi strādāt, bet slinkošana ir grēks. Ilgu laiku tika pieņemts, ka Eiropa=ProtestantuDarbaĒtika, bet VissPārējais≠ProtestantuDarbaĒtika. Tomēr kopš 1980to gadu vidus ir veikti vairāki nopietni mēģinājumi noskaidrot, vai tiešām tā ir, proti – salīdzināt to, cik svarīgas ir attiecīgās ar protestantismu saistītās darba ētikas normas citās sabiedrībās (kurās nereti dominē arī citas reliģijas). Tā, piemēram, Adrians Furnhams un kolēģi salīdzināja attieksmi pret protestantu darba ētikas normām 13 dažādās sabiedrībās. Secinājumi nav glaimojoši nedz eiropiešiem nedz industriāli attīstītajām zemēm. Autori konstatē, ka starp šīm 13 sabiedrībām indieši, melnādainie dienvidāfrikāņi ciskei un zimbabvieši uzrāda visaugstākos rādītājus, bet briti, vācieši un jaunzēlandieši – zemākos. Analizējot citus pētījumus, autori secina, ka augstāki rezultāti attiecībā uz “protestantu” darba ētiku ir konservatīvās sabiedrībās, bet liberālākās šie uzskati ir vājāki. Turklāt attīstības valstīs smags darbs tiek uzskatīts par daudz būtiskāku un slinkums vairāk nosodīts, nekā attīstītajās valstīs. Viņi arī izsaka pieņēmumu, ka ekonomiskā izaugsme varētu būt saistīta ar protestantu darba ētiku tad, ja tā ir saistīta ar individuālismu, bet saistībā ar kolektīvismu tā drīzāk ved uz autoritārismu.

Arī citos pētījumos eiropieši izrādās mazāk orientēti uz “protestantu darba ētikas” normu turēšanu augstā vērtē. Tā, piemēram, Mahmuds Arslans salīdzina turku un britu menedžerus un secina, ka turkiem minētās normas ir svarīgākas nekā britiem. Savukārt attiecībā uz reliģijas ietekmi uz darba ētiku, Ņujorkas Tehnoloģiju Institūta pētniece Brenda Geren, izpētot vairākus šķērskultūru pētījumus, secina, ka smaga darba slavēšana un slinkuma nosodīšana ir raksturīga gan Islāmam, gan Budismam un tāpēc nebūt nav uzskatāma par īpašu kristīgās reliģijas iezīmi.

Lai gan manā rīcībā nav datu tieši par sīriešu darba tikumu, ir skaidrs, ka apgalvojums “Intensīvs darbs nav raksturīgs Tuvajiem Austrumiem vispār, un pārāk strādīgi cilvēki tur nemaz nav lielā godā” ir, maigi izsakoties. neprecīzs.

Par žēlsirdību

Profesors Taivāns arī runā par to, ka Austrumos žēlsirdība nav īpaši augstā cieņā, ka žēlsirdība vispār ir teju vai vienīgi kristīgs izgudrojums.

Žēlsirdība, empātija, altruisms un vēlme palīdzēt un dalīties ar to, kas pašam pieder, ir cilvēcīgo īpašību pamatā. Par šo tēmu pēdējā laikā ir pietiekoši daudz rakstīts un jauni pētījumi liecina par altruisma fundamentālo klātbūtni cilvēku prāta darbībā (skat. piemēram, šeit un šeit). Tāpēc tas nav izgudrojumus, kuru varētu kaut kādā veidā piesavināties viena vai otra filozofiska mācība. Tomēr ko mēs zinām par žēlsirdību un tieksmi palīdzēt dažādās sabiedrībās? Viens no šādiem salīdzinājumiem ir Pasaules Došanas Indekss (World Giving Index), kas, balstoties uz aptaujām par naudas ziedošanu, palīdzēšanu svešiniekiem un brīvprātīgo darbu, tiek apkopots nu jau vairākus gadus. Pirmo vietu šajā indeksā dala ASV un Mjanma (agrāk pazīstama arī ar nosaukumu Birma). Pretēji profesora Taivāna apgalvojumam, ka reinkarnācijas ideja faktiski padara neiespējamu nesavtīgu palīdzēšanu, indeksa veidotāji secina, ka

Žēlsirdīgās došanas jeb dana prakse ir Terevādas budistu reliģiskās darbības neatņemama sastāvdaļa un ir viena no svarīgākajām komponentēm pilnības sasniegšanā (5. lpp)

(par Indijā esošajām pamatīgajām žēlsirdīgās dāvināšanas saknēm daudz rakstījuši arī antropologi, it īpaši Džonatans Perijs (Jonathan Parry) un Džeimss Leidlovs (James Laidlaw).

Arī citi indeksa rādītāji pārsteigs tos, kam patīk vienkāršoti secinājumi par lielās teritorijās dzīvojošu cilvēku paradumiem un to saistību ar kādām šajās teritorijās it kā dominējošām reliģiskām/filozofiskām mācībām. Vairākās Eiropas valstīs, ASV un Kanādā žēlsirdība ir augstā līmenī. Tajā pašā laikā citās Eiropas valstīs – ne visai. Kristīgās ticības intensitātei šeit nav īpaši lielas nozīmes, jo, piemēram, Spānija ir 62. vietā, Itālija 79. kamēr viņu katoliskā māsa Īrija – 4. vietā. Bijušās Dienvidslāvijas valstis, kurās dominē dažādas reliģijas (Serbija, Horvātija, Bosnija un Hrecegovina) ir aptuveni vienādā zemā līmenī. Starp Baltijas valstīm Latvija, starp citu, ir visaugstākā ar savu 89. vietu, bet tikai 10 vietas zemāk par profesora Taivāna cildināto Itāliju. Indija, kurā, pēc profesora vārdiem palīdzēšana ir kaut kas patiešām bīstams, ir 69. vietā, tātad 10 vietas augstāk par jau minēto Itāliju. Kaut arī saskaņā ar Taivānu “islāms nav tendēts uz humānismu kristīgajā izpratnē”, Irāna indeksā ir 19. vietā, Malaizija 7, Indonēzija – 13., t.i. augstāk par tādām “kristīgās pasaules valstīm” kā Zviedrija, Dānija, Somija, Vācija un Austrija, par Franciju, Spāniju un Itāliju nemaz nerunājot. Starp citu, arī Sīrija ir 30. vietā.

Kaut arī apgalvojumi par to, ka sagaidāmie Sīrijas kara bēgļi būs slinki, centīsies apgrūtināt Latvijas jau tā slikti funkcionējošo sociālās drošības sistēmu, var šķist kā sengaidīts akadēmisks apstiprinājums bažām, kuras ‘vienkāršais latvietis’ jau sen ir izjutis, daudz ticamāk, ka šie apgalvojumi tikai lieliski atbilst plaši eksistējošiem stereotipiem, no kuriem lielākā daļa ir maldīgi.

Advertisements